Šī saruna mums ir bijusi daudzas reizes. Un pēc katras reizes, kad viņš mani šādi ir sāpinājis, viņš ir juties drausmīgi vainīgs un man viņš beigu beigās bija jāmierina.
Es to vien daru, kā cenšos ar viņu izrunāties. Bet viņš liek man svešus vārdus mutē. Es viņam sīki, lai viņš nepārprastu, detalizēti un maksimāli ekspicīti paskaidroju, ko mēs varētu darīt, lai mums ir labi. Bet viņš nolemj, ka tad jau viņš nedrīkst pilnīgi neko darīt. Es viņu nesaprotu.

Es jau te domāju braukt uz Preiļiem, bet tad tā būtu kā atriebība viņam un to es nevēlos. Viņš jau nekad nejutīsies kā es. ja es nebušu mājās, viņam tas neko nenozīmēs. Viņš zinās, kur esmu un neuztrauksies. Bet, ja viņš nolems, ka esmu viņu pametusi, tad viņš droši vien saskums un ies tālāk, sāks dzert ar draugiem un drāzties ar visiem pēc kārtas.

Es taču neesmu pilnīgs deģenerāts, esmu ar viņam teikusi visu to, ko man tagad cilvēki iesaka. Bet šķiet, ka nekas netiek dzirdēts. Laikam mums nevajadzētu būt kopā. Šķiet, ka viņam attiecības ar mani pilnīgas mocības.

Ja mums kaut kas "atrisināsies", tad tikai īslaicīgi. Tieši tā, kā līdz šim.

Paldies, ka tu centies palīdzēt. Viss tas, ko tu iesaki ir tieši tas, kas manuprāt būtu jādara, bet es to visu jau esmu darījusi gan iepriekš, gan arī šodien.