minikin
22 September 2011 @ 09:29 pm
Plantārais fascīts: mūsu iepazīšanās, kopdzīve un savstarpējās saskaņas meklējumi  

Rit gada 38. nedēļa... Skatoties uz savas skriešanas vēstures pieticīgo diagrammu, ar skumjām jāsastopas ar faktu – mans pēdējais skrējiens ir noritējis gada 31. nedēļā, 6. augustā, Kuldīgas pusmaratona ietvaros. Skrējienu atceros labi, atceros arī sāpes pēc skrējiena, manāmi vājākas skriešanas spējas skrējiena laikā un apziņu, ka kaut kas ir jāmaina...

Matemātika neļaus man sevi mānīt. Nu jau bez skriešanas pavadītas septiņas nedēļas, kaut gan, sākot risināt savu „problēmu”, ar šausmām uztvēru ieteikumus neskriet vesela mēneša garumā. Pieļāvu, ka varu neskriet nedēļu, pusotru... Bet ne jau tik ilgi! Bet dzīvē nekas nenotiek tā, kā mēs to iedomājamies. Gribi sasmīdināt Dievu? Sastādi sev dzīves plānu! :) Tā tam laikam būs būt...

Tātad: Kāpēc es neskrienu? Atbilde ir ļoti vienkārša: mēs saprotam, ka kļūdāmies tikai tad, kad ir sasniegta robeža. Šoreiz pirmais neizturēja mans ķermenis un aktīvi sāka mani brīdināt par to, ka kaut kas nav īsti labi.

Bet nu, visu pēc kārtas: jūnija pirmajā daļā biju atvaļinājumā diezgan neierastā vidē, kurā skriešanas treniņi izpalika. Vairākas nedēļas varētu teikt, ka vispār neskrēju, tomēr jau jūnija beigās bija plānots Ventspils pusmaratons, kuru izlaist negribējās. Tā nu tomēr skrēju, bija grūti, bet noskrēju, turklāt tikai par padsmit sekundēm atpaliekot no PB. Jau tad sajutu, ka man sāk sāpēt papēži, taču domāju, ka tas pāries, jo likās, ka līdzīgas sāpes esmu jau izjutusi kaut kad iepriekš. Turpināju trenēties saudzīgā režīmā, jo sāpes nerimās. Tā nemanot pienāca laiks arī Bruņurupuču skrējienam, kas tiek skriets gar jūras malu. Nekādi nespēju atteikties no šī burvīgā pasākuma, skrēju basām kājām. Sāpes turpināja pieaugt. Bet man nebija miera. Nespēju atteikties arī no Juglas apļu seriāla skrējieniem, un tad, kad ātri (priekš manis) paskriet vairs vispār nespēju, viena apļa vietā skrēju divus – jo bija kauns skriet viena apļa distanci (3,5 km) tādā lēnumā... Par nelaimi šogad skrējējiem ir pārāk daudz motivējošu pasākumu. Lai izpildītu akcijas „Skrien Latvija!” minimumu, nespēju atteikties arī no dalības Liepājas un Kuldīgas pusmaratonā... Par laimi pietika prāta vismaz neizvēlēties dalību garākajā distancē, bet gan tautas distancē. Jāatzīst, ka gan pēc Liepājas, gan Kuldīgas skrējiena pat iešana sagādāja lielas sāpes, par skriešanu nemaz nerunājot... Un tā tas turpinājās. Pēc Kuldīgas vairs neskrēju... Sāku pamazām saprast. Apmeklēju arī ārstu, kas ieteica tomēr uz sāpju laiku atmest domas par skriešanu, aizmirst arī par augstpapēžu kurpēm un fizisko slodzi. Bija skumji, bet vienlaikus arī bija cerība – jo es taču ārstējos!

Tātad man uzstādītā diagnoze: plantārais fascīts (plantar fasciitis). Kas ir šis jaukais papēžus „kutinošais” zvēriņš? :) Citiem vārdiem sakot, tas ir pēdas saites (fascijas) iekaisums. Kā tas izpaužas? Ļoti vienkārši – sāpes papēdī, kas visasāk jūtamas brīdī, kad celies no gultas no rīta vai vienkārši pēc ilgas sēdēšanas vai miera stāvokļa mēģini paiet... Pirmie soļi reizēm ir vienkārši neizturami. Pēc skrējieniem nākamajos rītos reizēm spēju piecelties vienīgi pieķeroties pie balkona durvju roktura un ar roku spēku velkot sevi augšā. Pirmos soļus varētu raksturot kā izaicinājumu... Ir brīdi jāsaņemas, lai tos veiktu. Ar tālākiem soļiem kļūst labāk. Sāpes mazinās, reizēm gandrīz izzūd, bet tas tik līdz brīdim, kamēr uz brīdi apsēdīsies. Neizklausās pārāk jautri, vai ne? :)

Šobrīd atskatoties uz to visu, joprojām nesaprotu, kāpēc nevienā brīdī īsti nespēju saprast, ka tas ir reāls nodarījums veselībai. Iespējams, ka to ir grūti saprast, jo grūti atrast konkrētu iemeslu, kādēļ sāp. Jo pārstājot skriet, sāpes nerimstas. Dzerot pretsāpju līdzekļus, tās rimstas tikai uz laiku. Turklāt internetā ir lasāmas šausmīgas atziņas – plantārais fascīts esot hronisks! Tas nav pilnībā izārstējams! Bet tā kā es neatceros konkrētu traumas iegūšanas brīdi, ir grūti pieņemt, ka tagad man ar to būs jāsadzīvo. Visam taču parasti ir cēlonis... Ja nokrīti un sasities, ir pušums un zilums, ja noberz kāju, ir tulzna... Visam taču ir pamats! Tad kā gan esmu tikusi pie šī brīnuma?


Vēršoties pie interneta, atklājas populārākie cēloņi. Plantāro fascītu var izraisīt:

  • plakanā vai dobā pēda;
  • ilgstoša stāvēšana, staigāšana, skriešana, īpaši uz cietas virsmas;
  • pārlieku strauja slodzes palielināšana;
  • liekais svars;
  • novalkāti vai nepiemēroti apavi;
  • dažādas citas pēdu/kāju problēmas, kas ietekmē arī fascijas (pēdas saites) funkcijas.

Droši vien vēl ir dažādi citi iemesli, tomēr tas joprojām nepalīdz man saprast – kāpēc man un kāpēc tagad?

Pēc visu ārsta ieteikumu izpildes (pretiekaisuma/pretsāpju zāļu kurss, saudzīgais režīms, atpūta, ultraskaņas procedūras + ārstnieciskā ziede) kļūst labāk, bet tas līdz brīdim, līdz beidzas zāļu iedarbība. Tā nu dodos pie tehniskā ortopēda, ko ieteicis mans traumatologs-ortopēds, lai saprastu, kas tieši manām pēdām vainas un arī lai tiktu pie individuālām zolītēm. Uzzinu, ka pēda nebūt nebalstās tā, kā vajadzētu. Varētu pat teikt, ka stāvu visvairāk tieši uz papēža, kāds tur brīnums, ka iekaisums nepāriet, ja vislaik to mīņāju? Tomēr ārsts atzīst, ka kopumā nav tik traki. :)

Tieku pie man piemērotām zolītēm. Protams, zolītes atslogos spiedienu uz maniem papēžiem, bet kā lai es tieku vaļā no sāpēm pavisam, kā lai pasargāju sevi no tām nākotnē? Piesardzīgi jautāju ārstam, vai tas ir ārstējams. Ārsts vilcinās, tomēr saka, ka tas skaitoties hronisks iekaisums, kam var būt saasinājumi. Tātad skaidrs – mums jāmācās sadzīvot – man un plantārajam fascītam... Ceru, ka mums labi veiksies!

Bet pats galvenais, par ko šobrīd aizdomājos – sāpes ir tikai sekas, bet kas ir to cēlonis? Visu mūžu dzīvoju ar nepareizu pēdas izliekumu un pārlieku augsto velvi, staigāju uz milzīgiem papēžiem, staigāju arī nepiemērotos, neērtos apavos (skaistums prasa upurus), staigāju pa jūras smiltīm basām kājām cik uziet, lecu no garāžu jumtiem bērnībā, bet plantāro fascītu tas tomēr neizraisīja... Tātad laikam tomēr jādomā par skriešanas ietekmi uz manu organismu. Bet ne jau skriešanā ir tā vaina, jo mēs taču esam radīti, lai skrietu! :) Vaina, acīmredzot, ir tajā, kā skrienu tieši es. Tātad vaina ir nepareizā skriešanas tehnikā. Vaina ir papēža sišanā, mīcīšanā un nedomāšanā par to, kā tu skrien, kā piezemējies... Polsterēto papēžu apavi to ļoti veiksmīgi ļauj darīt – lec un piezemējies uz papēža, droši! Par to ir padomāts! No savas puses teikšu tā – tikai tāpēc, ka jums ir lietussargs, nav jāiet stāvēt zem lietusgāzes. Ļoti jauki jau tas ir, ka kāds cits ir padomājis par to, kā Tevi pasargāt, bet pirmām kārtām tas ir jādara Tev pašam! Domā par to, kā Tu skrien, kā piezemējies un kas ir jādara, lai izvairītos no traumām. Kad iekaisīs pēdas saite (vai vēl kas cits), būs jau par vēlu!

Es, protams, neesmu tā, kurai būtu tiesības kādam aizradīt par skriešanas tehniku, taču es to nedaru tādēļ, ka es mācētu skriet labāk par citiem, bet gan tāpēc, ka bieži vien mēs vispār neaizdomājamies par traumām, līdz tās iegūstam.

Iedvesmai vēl viens plantārā fascīta raksturojums no mana bēdu brāļa: There are a few things in this world I would not wish on my worst enemy. Plantar fasciitis is one of them.

Un, visbeidzot: Vai pastāv skriešana ar plantāro fascītu? Gan jau pastāv... Vienīgi tagad man būs no jauna jāmācās skriet – jāmācās skriet tā kā bērnībā!

 
 
minikin
01 September 2011 @ 02:07 pm
 

Every morning in Africa, a gazelle wakes up. It knows it must outrun the fastest lion or it will be killed. Every morning in Africa, a lion wakes up. It knows it must run faster than the slowest gazelle, or it will starve. It doesn’t matter whether you’re a lion or gazelle – when the sun comes up, you’d better be running. 

P.S. Šausmīgi gribas skriet.
 
 
minikin
21 August 2011 @ 08:34 pm
Raudāju. Divreiz.  
Sākotnēji raudāju vakar vakarā pirms miega. Nevarēju neko ar sevi padarīt. Iemesls? Mārlijs nomira... Nebiju šo filmu redzējusi, kad to rādīja kino, kaut gan bija doma aiziet, bet droši vien nesanāca laika. Vakar rādīja pa TV3. Ok, amerikāņu filma, Dženifera Anistone, Ouens Vilsons, droši vien romantiska, viegla komēdija, ideāli sestdienas vakaram... Te nu bija. Kāpēc neviens mani nepabrīdināja? Kāpēc man neviens neteica?? Kāpēc sunim bija jāmirs? Kāpēc tam bija jābūt tik fascinējošam un mīļam un pēc tam jānomirst? Nē, tādas filmas es vnk nedrīkstu skatīties. Pārāk smagi. Nakts vidū pamodos un domāju par suni... Kaut kas traks - tas taču bija filmas tēls! Nē, pamēģini to ieskaidrot savam miegainama prātam. Atcerējos arī Šarlu. Bija skumji, bet miegs izrādījās stiprāks. Aizmigu.

Pamodos. Šodien bija koptreniņš, bet es sēdēju mājās ar savām sāpošajām pēdām. Skumji. Pamanīju, ka filmu rādīs vēlreiz. Nodomāju, ka jāpaskatās uz mazo, dzīvelīgo kucēnu, lai ir prieks un miers, un skumjas prom un ārā no sirds, un tad uzreiz jāslēdz prom, kamēr nav par vēlu. Kļūda. Nevarēju izslēgt, nevarēju pārslēgt. Suns pārāk burvīgs, un vispār filma laba... Vismaz man tā liekas. Bet Mārlijs atkal sāka novecot. Atkal nomira. Atkal raudāju. Nu kāpēc visas brīvdienas jārāda tik skumja un reizē tik laba filma? Būtu slikta, vismaz neskatītos... Ai, tagad tā jocīgi ap sirdi. Un vēl rītā jāatgriežas darbā. Bet tā negribas, tā negribas... ehh.





 
 
minikin
15 August 2011 @ 08:09 pm
Red panda - murr :)  
 




 
 
minikin
12 July 2011 @ 12:57 pm
 
 
 
minikin
30 June 2011 @ 02:16 pm
 
Tags:
 
 
minikin
28 June 2011 @ 01:51 pm
 

Šodien userinfoqgmr101 pārdomas par dzīvi man lika atkal atcerēties par Einšteinu.

  • "No, this trick won't work...How on earth are you ever going to explain in terms of chemistry and physics so important a biological phenomenon as first love?"
  • "A human being is a part of a whole, called by us _universe_, a part limited in time and space. He experiences himself, his thoughts and feelings as something separated from the rest... a kind of optical delusion of his consciousness. This delusion is a kind of prison for us, restricting us to our personal desires and to affection for a few persons nearest to us. Our task must be to free ourselves from this prison by widening our circle of compassion to embrace all living creatures and the whole of nature in its beauty."
  • "I never think of the future. It comes soon enough."

  • "We can't solve problems by using the same kind of thinking we used when we created them."
  • "Reality is merely an illusion, albeit a very persistent one."
  •  

     
     
    minikin
    26 June 2011 @ 10:02 pm
    25 novērojumi par Pekinu  
    Šeit pieraksīju 25 novērojumus, kas Pekinā mani pārsteidza/piesaistīja uzmanību/ieinteresēja u.tml. Noteikti bija vēl daudz kas cits, bet tas šovakar man varbūt neienāca prātā... Visi novērojumi ir absolūti subjektīvi, līdz ar to, iesppējams, nemaz nav patiesi. Tomēr tas ir tas, ko es pamanīju, un kas iekrita man atmiņā. :)

    1. Ķīniešu mentalitāte, protams, ir diezgan atšķirīga no mūsējās. Viņi ir draudzīgi un atvērti, tai pat laikā distancēti un mierīgi. Atskaitot ielu tirgoņus - tie gan nav distancēti un ieturēti, it ne maz!

    2. Lai arī noteiktos aspektos, piemēram, ielu sakārtošanas ziņā, ķīnieši šķiet ļoti kārtīgi un tīrīgi, spļaušana uz ielas ir absolūti normāla (es pat teiktu - stihiska) parādība. Spļauj gan jauni, gan veci, gan onkuļi ar lielām paunām, gan koptas meitenes un smaidīgie jaunieši. Turklāt parasti tas tiek darīts diezgan skaļi.

    3. Mazi bērni drīkst nokārtoties absolūti jebkur. Pat muzeju telpās vecāki necenšas sameklēt tualeti, bet vnk pieved bērnu pie miskastes... un lietas darītas. Mazajiem pat ir izveidots speciāls apģērbs - bikses bez stakles. Bērnam staigājot, tās izskatās pēc parastām biksēm, bet pietupjoties, bērns paliek ar pliku dibenu. :) Šādas bikses gan, manuprāt, ir vēsturisks ķīniešu apģērba elements. Ja pareizi atceros to, ko dzirdēju kādā ķīniešu modes vēstures lekcijā, tad kādreiz šādas bilkes bija populāras ne tikai bērnu apģērbu vidū, bet tādas valkāja arī pieaugušie vīrieši, papildinot tās ar papildus apģērba gabaliem.

    4. Ķīniešu pārīšiem raksturīga iezīme: vilkt vienādus krekliņus. Turklāt šī iezīme ir diezgan izteikta. Katru dienu satiku ne vienu vien šādu pārīti. Man jau atkal liekas, ka šeit ir kaut kāda saistība ar "kolektīvo domāšanu", par ko rakstīju iepriekš.

    5. Zaļā tēja un tēja vispār ir neatņemama ķīniešu dzīves sastāvdaļa. Protams, arī man ir grūti iedomāties savu ikdienu bez tējas, bet tas tomēr ir krietni citādāk. Ķīnieši tēju ņem līdzi visur - vienkārši pārvietojoties pa pilsētu savās darīšānās, ejot pastaigās vai dodoties garākos ceļojumos. Tā tiek ņemta līdzi gan termosos, gan atdzesētā veidā caurspīdīgās pārgājienu pudelēs.

    6. Ķīniešu ēšanas kultūra un virtuve ir īpaša, tas, protams, skaidrs. Tomēr jāpatur prātā arī tas, ka, ja, piemēram, Latvijā tev ķīniešu virtuve ir ļoti gājusi pie sirds un varbūt pat jūties kā tās pazinējs un lietpratējs, nonākot Ķīnā, visticamāk būs jāsastopas ar kaut ko pilnīgi citādu. Tas, ko mēs citur ēdam kā ķīniešu ēdienus, ir ķīniešu ēdieni, kas pielāgoti vietējam patērētājam, tie ir diezgan attāli no autentiskajem. Tas, kas tiek piedāvāts Ķīnā, būs pavisam kaut kas cits. Turklāt vietējā virtuve ir tik daudzveidīga ar daudziem, dažādiem novirzieniem, ka vismaz man ir radies iespaids, ka pasūtot kādu ēdienu, nekad nevar zināt, ko tu gala rezultātā saņemsi. :) Un paredzēt, kā tas garšos, manuprāt, ir iespējams tikai retos gadījumos vai pēc ilgstošas ķīniešu virtuves izpētes. :)

    7. Iepriekšējā punktā sarakstītais nebūt nenozīmē, ka ēdiens ir negaršīgs. Vienkārši ir jāiemācās apdomīgi izvēlēties. Tiesa gan, sākotnēji man ar to gāja grūti, tādēļ bieži vien smagi iegrābos. Tomēr tas, ko gribētu uzsvērt - Pekinā pavisam noteikti ir neskaitāmi daudz interesantu, garšīgu ēdienu, ko pagaršot. Piemēram, dažādas zivis, gaļas, dārzeņi, kas cepti uz bambusa iesmiņiem. Cepšana bieži vien notiek uz ielas vai ietvēm pie āra ēstuvēm, tādēļ paiet garām nepamanot būs grūti. :)

    8. Ķīniešiem tomāti nav darzeņi, bet gan augļi... Tomātus neliek kopā ar, piemēram, gurķiem un sieru salātos un tiem klāt neliek sāli. Tos pasniedz desertā kopā ar citiem augļiem kā saldo ēdienu. Ir dzirdēts, ka tos mēdz pārkaisīt arī ar cukuru, taču nogaršot to gan nav nācies. Tomēr banketā mazie tomāti bija atnesti deserta vietā kopā ar meloni un arbūzu. :) Lidmašīnā arī sanāca novērot interesantu skatu, kā ķīniešu puiši tomātu sulā mērcē banānu čipšus un tad ēd... Sākumā nesapratu, kā kaut kas tāds var ienākt prātā. Tomēr izskatījās, ka puišiem garšo. :) Un, ja pieņem, ka tomāts ir salds deserts, tad laikam ar banāniem tam vajadzētu tīri labi saderēt. :D

    9. Iespsējams kāds man nepiekritīs, tomēr šis ir no manas pieredzes - ķīniešu ēdieni ir ļoti, ļoti asi un ar daudzām garšvielām. Ja vien tik asu nebūtu grūti ieēst, būtu ļoti garšīgi.

    10. Ķīniešiem ir salīdzinoši ļoti garšīgs alus (cik nu alu vispār var nosaukt par garšīgu). Lai nu kā, ķīniešu alus ir daudz, daudz baudāmāks par jebkuru citu alu, ko jebkad mūžā esmu garšojusi. Īpaši varu izcelt TsingTao alu.

    11. Esot Ķīnā, ir jāizmanto iespēja nogaršot dažādi vietējie augļi, kas pie mums nav sastopami. Ir vērts iegādāties arī vnk ābolus, bumbierus, nektarīnus, melones, arbūzus, ķiršus u.tml. Tie ir ļoti garšīgi un sulīgi, turklāt par labām cenām. :)

    12. Pekina, lai arī cik milzīga un mūsdienīga megapole tā nebūtu, piedāvā tās apmeklētājiem arī diezgan sirreālus skatus, piemēram, daudzi Pekinas veco rajonu iedzīvotāji mājās tur vistas un zosis. Pilsētā bieži vien ir sastopamas vistas būros vai ārpus tiem. Kādā parkā novērojām, kā ģimene bija atnesusi uz parka strautiņu peldināt pīlēnus...

    13. Pekinā, lai iekļūtu gandrīz jebkurā plašā publisā vietā, ir jāiziet somas skenēšana. Somu skeneri ir uzstādīti metro stacijās, pie ieejas bibliotēkā, dažādos parkos, Tjaņaņmeņ laukumā, Olimpiskajā parkā un daudz kur citur...

    14. Ķīnieši vēlas ar jums fotografēties. Pat nav jābūt blondu matu un gaišu acu īpašniekam, lai piesaistītu ķīniešu uzmanību. Tik pat kā visur, kur gāju, sajutu ķīniešu skatienus. Ķīnieši fotogrāfē "platacaino cilvēku" gan slepus, gan atklāti, gan pienākot un lūdzot kopā nobildēties. "Platacainais cilvēks" saņem milzum daudz skatienu savā virzienā. Sajūta ir tāda, it kā esi citplanētietis, jo cilvēki, ieraugot tevi, iedunkā savam blakus esošajam, lai arī tas paskatās, ķīnieši atskatās, iepleš acis, aptur skatienu... Sajuta visai neaprakstāma. :)

    15. Arī ķīniešu tirdzniecības paradumi ir kaut kas īpašs un mums neierasts. Ir lērums veikalu un bodīšu, kurās precēm nav norādītas cenas. Vispār nevienai precei... Cena jājautā pārdevējam, un tad tas, jūs aplūkojot un, bastoties uz dažādiem stereotipiem, izvērtējot jūsu iespējamo finansiālo stāvokli, piedāvās jums noteiktu cenu par jūsu izvēlēto preci. Cena tiks uzrakstīta uz kalkulātora. Par norādīto cenu preci nevajadzētu iegādāties NEKĀDĀ GADĪJUMĀ! Kā mūs apgaismoja daži citu valstu pārstāvji, kas dažādu iemeslu dēļ kādu laiku dzīvojuši Ķīnā, par preci varot maksāt apmēram pusi no sākotnēji norādītās vērtības. Ja pārdevējs nepiekrīt jūsu cenai, bet turina piedāvāt savējo, vienkārši jāatsakās un jādodas prom. Visticamāk gala rezultātā preci dabūsiet par jūsu cenu vai arī tikai nedaudz lielāku par to.

    16. Pekinā ļoti iecienīts aksesuārs ir saulessargi un vēdekļi. Tā kā vēdekļi mūsu kultūrai nav raksturīgi, mēs mēdzam domāt, ka atveramie pusloka vēdekļi ir ļoti sievišķīga padarīšana, taču ķīniešu kultūrā šāda forma ir tieši vīriešu vēdekļiem. Sieviešu vēdekļi ir apaļi, nesaliekami, ar rokturīti. Tomēr mūsdienās Ķīnā ir nopērkami arī atveramie pusloka vēdekļi ar sievišķīgiem rakstiem, kas domāti sievietēm. Taču nebrīnieties, ja uz ielas satiksiet vīriešus, kas sevi graciozi apvēdina ar tādiem. :)

           

    17. Ar velorikšu vadītājiem ir jābūt īpaši uzmanīgiem. Viņiem ir izstrādāti daži labi paņēmieni, kā no tūrista iegūt lielāku peļņu nekā sākotnēji runāts. Piemēram, sākotnēji sauktā cena ir attiecināma uz katru cilvēku, kas brauc velorikšā, nevis uz visiem kopā, kā varbūt sākotnēji jums apgalvo vadītājs. Tāpat tiek piedāvāti braucieni par trīs, diviem vai pat vienu juāni, kas beigās izrādīsies nevis viens juānis, bet gan viens simts juāņu... Tā kā jātur acis vaļā.

    18. Velorikšu vadītāji un suvenīru tirgoņi mēdz būt diezgan uzmācīgi. Tas, ka viņi jums seko vēl ilgāku laiku pēc tam, kad esiet atteicies no viņu piedāvātajiem pakalpojumiem/precēm, ir pavisam normāli. Parasti viņi ir apņēmības pilni, pārliecinot jūs par pirkuma lēmuma pieņemšanu.

    19. Gandrīz jebkurā situācijā ir vērts diskutēt par cenu. Visticamāk, ka jums izdosies tikt pie zemākas cenas. Nevajadzētu ļaut sevi apšmaukt, jo gan jau, ka arī jums labvēlīgas cenas gadījumā, pēc vietējo standartiem jūs samaksāsiet par daudz. :)

    20. Ķīniešiem ļoti iet pie sirds dažādi kolektīvi pasākumi, piemēram, kolektīva vingrošana. Gan parkos, gan māju pagalmos diezgan bieži var sastapt lielākus un mazākus cilvēku bariņus, kas ir sanākuši kopīgai vingrošanai, dejošanai, cīņas mākslu treniņiem, skrituļslidošanai u.tml.

    21. Dažādi velo-braucamrīki ir lielā cieņā. Tie ir dažādu veidu un izmēru. Bet tie ir visur un to tiešām ir ļoti, ļoti daudz.

    22. Arī dažādi elektriskie braucamrīki ir lielā cieņā. Tie brauc klusiņām, tomēr tas nenozīmē, ka jūs tos nedzirdēsiet... Jo arī taurēšana ir ļoti lielā cieņā. :)

    23. Vakarā uz ielas ir iespējams satikt daudzus suņu īpašniekus, kas izveduši pastaigās savus mīluļus. Suņu laiks sākas tā ap pusastoņiem. Pārsvarā tādi nelieli, mīlīgi suņuki ar pekiniešu suņu actiņām. :)

    24. Dažādos parku ezeros ir ļoti daudz katamarānu un dažāda lieluma laivu. Turklāt tos var iznomāt par ļoti pieņemamām cenām.

    25. Tāpat pie parku ezeriem bieži vien redzēsiet zīmes: nemakšķerēt, nepeldēties u.tml. Taču tās īsti nespēj atturēt apņēmīgos pekiniešus. :) Makšķerēšana parku ezeros, tāpat kā peldēšanās, ir lielā cieņā.
     
     
    minikin
    17 June 2011 @ 03:51 pm
    Par transportu Pekinā  

    Tādā megapolē kā Pekina transportam ir milzīga nozīme. Kaut vai tādēļ, ka cilvēku un braucamrīku ir tik daudz!
    Taču, lai arī cik jocīgi tas man pašai neliktos, no pirmā acu uzmetiene satiksme pilsētā neizskatījās pārāk noslogota... Varbūt tādēļ, ka ieradāmies nedēļas nogalē, turklāt naktī... :)

    Jāatzīst, ka tomēr Pekinas transporta sistēmai ir sava, diezgan izteikta specifika. Protams, satiksme šeit ir daudz haoriskāka kā mums ierasts, skaņas signāls tiek lietots nepārtraukti, piemēram, pirms gandrīz katra krustojuma, lai pabrīdinātu ikvienu, kas varbūt iedomāsies izbraukt no šķērsielas. Skaņas signāls tiek lietots arī braucot garām riteņbraucējiem (kuru Pekinā ir ĻOTI daudz), kā arī kājāmgājējiem, kas bieži vien diezgan brīvi pastaigājas pa ielu pat pie noslogotas auto satiksmes. Vienvārdsakot, diezgan liels haoss :) Tomēr pie tā diezgan ātri pierod, jo arī šajā haotiskajā padarīšanā ir sava sistēma. Drīz vien tu sāc uztvert par normālu to, ka vadītājs uzpīpina riteņbraucējam vienkārši informācijas pēc, bet riteņbraucējs uzpīpina tev, gājējam, arī tāpat - informācijas pēc, lai tu pēkšņi neizdomā skriet zem riteņiem. Bet tas nav agresīvi, tas ir vienkārši tā pierasts :)

    Un cik te ir riteņbraucēju un braucamrīku veidu... Parastie, tradicionālie velosipēti, velosipēdi ar groziņiem, kuros bieži vien sēž kāds piemīlīgs suņus (vai pat divi) vai arī ir iekrauts puravu sainītis vai maisiņš ar vistas olām, tāpat vēl velosipēdi ar piekabēm (mazām, lielām, vidējām, tukšām, piekrautām, neiedomājami pārkrautām...). Protams, velorikšas - arī ļoti iecienītas. Arī labs veids kā iekasēt naudiņu no tūristiem :) Paver vadītājiem ne tikai peļņas, bet arī labas šmaukšanās iespējas :) Vēl ir tāds interesants transporta līdzeklis, kuram nosaukumu nezināšu, bet izskatās tā, it kā velosipēdam pa virsu būtu uzcelta maza kabīnīte. Skats diezgan komisks, tomēr šāds transportlīdzeklis ir diezgan izplatīt. Tā kabīnītes bieži vien ir rotāta ar dažādiem budisma elementiem un izskatās diezgan mājīgas, cik nu tāda maza kastīte uz riteņiem vispār var izskatīties mājīgi...


    Ielu malas bieži vien ir piepildītas ar riteņiem, bieži sastopamas velo nomas kā arī mazas, pārvietojamas velo darbīciņas, ja tās tā var nosaukt. Tās parasti izskatās pēc skapja/kastes, kurai blakus sēž pats velo meistars.
    Riteņbraucējiem bieži vien ir atvēlēta sava josla - turklāt liela un plata :)

    Atpūtas parkos ir sastopamas advancētākas velo nomas, kurās ir iespēja tikt pie velo, uz kura vienlaikus minas divi vai trīs cilvēki. Redzējām pat čētrus cilvēkus uz viena velo: 3 minās un vēl mazā meitenīte sēdēja aizmugurē uz bagāžnieka. Skats tiešām labs! :)

    Vēl ir daudz visdažādāko motorolleru u.tml. braucamrīku. Neorientējos šādās lietās, tomēr pēc to klusās skaņas noprotams, ka tie visticamāk ir darbināmi ar elektrību vai vēl kādā interesantā, man nezināmā veidā.

    Vēl Pekinā ir pa pilno busu, trolejbusu un gan jau arī tramvaju. Ar pēdējiem gan nesanāca tā īsti sastapties, tādēļ neņemos apgalvot. Tomēr busi gan Pekinā ir forši. Viens brauciens bez speciālas mēnešbiļetes maksā 1 juāni (~ 7 santīmi). Pieņemu, ka ar mēnešbiļeti vēl lētāk, taču ej nu sazin, kur to iegādāties un kā to vispār paskaidrot pārdevējam. Atkārtošos - ķīnieši angliski nerunā gandrīz nemaz. Turklāt 7 santīmi par braucienu manā izpratnē tāpat ir ideāla cena :) Iekāpjot autobusā, juānis ir jāmet kastē blakus vadītājam. Vadītājs ne vienmēr seko līdzi tam, kas īsti tiek mests iekšā. Atlikums, manuprāt, arī netiek izdots.

    Lielo pilsētu priekšrocība ir metro. Arī Pekinā tāds ir, turklāt ļoti ērts lietošanai, ja pat es jau pāris pirmo dienu laikā iemācījos tajā orientēties bez problēmām. Viena brauciena cena ir 2 juāņi (apmēram 14 santīmi). Tieksme pēc apdomības pirmajā metro izmantošanas reizē lika man iegādāties uzreiz vairākas biļetes - ar domu par atpakaļceļu utml., taču izrādījās, ka biļetes ir derīgas tikai iegādes dienā un stacijā. Bet tā kā tie bija tikai 14 santīmi par biļeti, nebiju pārāk apbēdināta, vēlāk vakarā atklājot savu kļūdu.
    Vēl viena pozitīvā iezīme - zīmes un paskaidrojumi angļu valodā. Metro visur ir zīmes ne tikai ķīniešu valodā, bet arī angliski, turklāt ar dažādiem noderīgiem papildpaskaidrojumiem.

    Un vēl par sastrēgumiem... Sanāca tikt arī tādos, taču kaut kā nebija tik traki kā kādreiz skolas laikos gadījies Kr.Valdemāra lielā :D Bet es tiecos domāt, ka man vienkārši paveicās. Ā, vēl kas - pirmdienas rītā metro gan ir diezgan iespaidīgs skats, jo cilvēku ir vienkārši jūra un nokļūšana līdz iekāpšanai var ievilkties diezgan ilgstoši... Tomēr tas taču ir saprotams - cilvēku Pekinā ir TIK DAUDZ! :)

    P.S. Bildes diemžēl nav manas, jo manām šobrīd netieku klāt (tās ir citā datorā)... Tomēr šie attēli tik ļoti raksturo Pekinu, ka nevarēju atturēties no pievienošanas! :)

     
     
    minikin
    15 June 2011 @ 07:02 pm
     

    Un vēl - uzgāju internetā citu cilvēku iespaidus par dzīvi Pekinā:

    http://www.transitionsabroad.com/listings/living/articles/living_in_beijing_china.shtml

    Pašai baigi interesanti palasīt! Vietām tik ļoti sakrīt ar maniem iespaidiem un sajūtām! :)

     
     
    minikin
    15 June 2011 @ 06:47 pm
    Ķīnieši un kolektīvisms, un vēl nedaudz par dzīvi hutong rajonos...  

    Ķīniešu kultūra ir tik atšķirīga no man ierastās... Ķīnieši uzvedas, izturas, ēd un visticamāk arī domā citādāk nekā es.
    Liekas, ka viņiem daudz izteiktāka sajūta ir "mēs visi kopā" nevis "es pats". Varbūt es kļūdos, tomēr šo savu novērojumu saskatu dažādās ikdienas lietās. It kā pavisam elementārās.
    Piemēram, ķīnieši ēd citādāk. Un te es neplānoju rakstīt par garšas niansēm, par tradicionālo Pekinas pīli, ārkārtīgi asajiem ēdieniem un aizdomīga izskata želejveida piedevām... Ne tikai garšas ziņā, bet arī procesa ziņā ķīniešu ēsanas kultūra ir pavisam citādāka. Piemēram, nav tik svarīgi, kurš no pie viena galdiņa sēdošajiem cilvēkiem ir pasūtījis kuru ēdienu, jo tas ēdiens tāpat netiks atnests tieši viņam, bet gan novietots galda centrā. Tāpat kā visi pasūtītie ēdieni. Katram pie galda sēdošajam ir vairāki dažādu ēdienu ēšanai domāti trauciņi, kuros katrs no kopējiem galda vidū esošajiem traukiem ieliek vēlamos ēdienus. Sanāk, ka visi pasūtītie ēdieni ir kopīgi, un arī būtībā visi kopā ēd no šiem kopīgajiem traukiem. Patiesībā izskatās ļoti draudzīgi :) Maksāšana, protams, arī ir kopīga. Prasīt katram cilvēkam atsevišķu rēķinu neesot pieņemts. Tāpat kā atstāt dzeramnaudu :)
    Izskatās, ka ķīniešiem ļoti patīk kopā ieturēt brokastis, pusdienas un jebkādas citas ēdienreizes. Gan no rītiem, gan dienās un vakaros, ēstuves ir pilnas. Visi draudzīgi čalo un dalās ēdienā. Skats ļoti pozitīvs. Vismaz manām acīm.

    Vēl vienu kolektīvās domāšanas pierādījumu saskatu cilvēku pārvietošanās paradumos. Lai arī Pekina ir milzīga, ļoti reti redzu kādu steidzamies, skrienam garām citiem, grūstot citus, lai ātrāk tiktu garām. Arī šajā novērojumā neuzstāju, ka man ir taisnība, tomēr tas, kā pekinieši mierīgi un nesteidzīgi pārvietojas pa pilsētu, man liek domāt par to, ka viņi pasauli uztver nedaudz citādāk kā es. Nevis tā: "Man jāsteidzas, es skriešu visiem garām", bet gan: "Mēs visi ejam vienādi, mēs visi esam vienā sistēmā". Grūti paskaidrot, tomēr kaut ko tādu es tur tomēr saskatu :)

    Man liekas, ka ķīniešiem ir ļoti spēcīgas tradīcijas. Piemēram, tradicionālā tējas dzeršana... Par karstā dienā (virs +30 C) uzkāpjot kalnā Vasaras pils kompleksā, satieku cilvēkus, kas līdzi paņēmuši karstu tēju termosā... Un tas nav viens izņēmuma gadījums. Tā ir norma. Labi, tādā karstumā līdzpaņemtā tēja ne vienmēr ir karsta. Ļoti daudziem ir līdzi arī atvēsināta tēja speciālās, caurspīdīgās pārgājienu pudelēs. Un, patiesību sakot, tas izskatās tik labi un iederīgi, tik ļoti viņiem pierasti un pašsaprotami, ka man ir patiess prieks to vērot :)

    Tomēr nepārprotiet... Tas, ka, manuprāt, ķīniešiem ir diezgan izteikta kolektīvā domāšana, nebūt nenozīmē, ka viņi izskatās kaut kādā veidā ierobežoti savās individuālajās izpausmēs. Protams, nezinu juridiskās un tiesiskās šīs valsts nianses, tomēr kopumā izskatās, ka pekinieši dara to, ko grib un kā grib. Tajā paša laikā tas nerada haosu. Tā, it kā viss būtu ietverts gados pastāvējušā kārtībā un notikumu virzības sistēmā. Varbūt tāpēc Pekina, lai arī cik milzīga un cilvēkiem pārpildīta tā nebūtu, nerada iekšējas trauksmes sajūtu. Patiesībā pat biju pārsteigta, cik droša varu justies šādā pilsētā, vienatnē blandoties pa Pekinas rajoniem, kas atrodas tālu, tālu no manas mītnes vietas... Lai arī šādi blandoties, nomaldīšanās nav nekāds retums, jo man pieejamā kartē ielu nosaukumi rakstīti tikai hieroglifos, bet vietējie tik tiešām nerunā angliski, tādēļ kādam jautāt ceļu ir diezgan bezcerīgi... Neskatoties uz to, manas nelielās nomaldīšanās neradīja manī satraukumu, par ko pati ļoti brīnijos, jo no dabas neesmu apveltīta ar baigo drosmi un alkām pēc ekstrēmām sajūtām. Vispār jāpiebilst, ka neliela nomaldīšanās reizēm pat bija pozitīva, jo tā man ļāva uziet visdažādākos skatus, piemēram, tā es pilsētas daudzstāvu māju rajonā, kas iespējams pat vēl skaitās centrs, satiku lielu vistu :) To jau laikam gan esmu minējusi... Visinteresantāk ir iemaldīties kaut kur vecajos rajonos, starp hutong celtnēm. Tādā redzēju, kā māte lielā bļodā vanno bērnu, kā pagalmos žāvējas veļa... Tādos pagalmos bieži vien ir manāmi arī dažādu vecu krāmu krāvumi un reizēm pat diezgan liela nekārtība. Tomēr arī šajā nekārtībā ir sava kārtība. Tā ir ķīniešu kārtība. Tā viņi dzīvo, tā viņi ir pieraduši dzīvot gadu gadiem.

    Un vispār... Lai arī hutong rajonos tradicionāls estētiskais skaistums ir grūti saskatāms, tiem piemīt kaut kāda burvība, ko grūti izskaidrot. Ja es kādam rādītu fotogrāfijas, kuras uzņēmu, ejot garām hutong celtnēm, iespējams, ka saņemtu jautājumu par to, kādēļ esmu bildējusi graustus. Tomēr tie nav grausti. Tajos ir sava kārtība un savas tradīcijas. Un, iespējams, tas, kas šīm celtnēm piesaista neskaitāmu tūristu uzmanību, ir ne tikai to kultūrvēsturiskā vērtība, bet arī tas, ka tajos kūsā dzīve, dzīva ķīniešu kultūra, kas sevī apvieno gan vēsturi, gan mūsdienas. Tām vietām piemīt enerģija, un tieši ar šo enerģiju tās atšķiras no jebkādām citām nelielām, pelēcīgām celtnēm... :)

    Njā, man laikam piemīt nelāgs paradums - novirzīties no iecerētās ieraksta tēmas... Tomēr nelielai hutong vides vizualizācijai pievienoju ne manis uzņemtu bildi:

     
     
    minikin
    10 June 2011 @ 06:50 pm
     
    Vakar biju zoodārzā. Vispār jau man zoodārzi ne pārāk... Kaut kā liekas, ka dzīvniekiem tur nav pārāk forši, vismaz dažiem. Bet nu kā gan es varētu atturēties no lielās(-ā?) pandas apciemojuma? Protams, nevarēju. Pandas gan visas bija tādās miegainas, pareizāk sakot - aizmigušas. Bet nu paskatīties bija interesanti. Zoodārzā vismaz vairs nejutos tik ļoti atšķirīga no pārējiem, jo tur bija salīdzinoši daudz tūristu ar platām acīm :) Zoodārza apgaitā konstatēju, ka izejot no tā pa citu izeju, nonāku gandrīz vai pie pašas savas apmešanās vietas. Ietaupīju vienu juāni, kas bija paredzēts atpakaļceļam :) Vēl zoodārzā novēroju burvīgu ūdru... Kādu pusstundu priecājos par žiperīgo dzīvnieciņu, kas, par spīti karstumam, bija ļoti kustīgs, aktīvs un ļoti, ļoti komunikabls.
    Vakarā vēl paspējām vēlreiz aizbraukt līdz Olimpiskajam parkam. Dzirdētas baumas, ka tumsā tas esot vēl krāšņāks kā dienā - apgaismojuma dēļ. Braucām pārbaudīt :) Patiesībā grūti salīdzināt. Man patika gan dienas gaismā, gan vakara tumsā. Gaisotne gan tur īpaša - tāda relaksēta un pacilājoša.
    Šodien devos uz Debesu templi, taču pirms tam vēl pāris stundas blandījos pa vecpilsētas ieliņām. Beidzot, kad biju gana izblandījusies, pētot zīdus, vēdekļus, saldumus u.c. suvenīrpreces, devos tempļa virzienā. Tur mani noskatīja vietējie velorikšu vadītāji. Tomēr es galīgi nebiju noskaņota tērēt savus juāņus par to, lai mani kāds ar velorikšu pieved pie tempļa ieejas, ja es varu mierīgi tur aiziet pati... Tomēr viņi nelikās mierā, sakot, ka man baigi tālu būs jāiet, metot ar roku un sakot: "Verī fār!" Tāpat ļoti sparīgi piedāvāja man braukšanas cenu, rādot 3 pirkstus... Es jautāju, vai tiešām brauciens maksās tikai 3 juāņus? To neviens vai nu nesaprata, vai nu negribēja klausīties. Atbilde atkal bija: "Okey, okey!" :) Es atteicos. Tālāk tika rādīti 2 pirksti, vēlāk viens... Es teicu, ka neticu, ka par 1 juāni mani kāds tiešām kaut kur vedīs... Atskanēja tikai: "Okey, okey!" Es tikai noteicu, ka es viņiem neticu un gāju tālāk. Viens no viņiem tad teica: "Okey, 30" :D Tad es atcerējos poļu puiša stāstu par velorikšu, kas viņam arī rādīja 3 pirkstus un solīja vest par 3 juāņiem, bet galā pajautāja 300... Nē, paldies, draugi, es tiešām iešu kājām :) Tomēr pāris velorikšas mani pavadīja vēl kādu gabalu, līdz es slēpšanās nolūkā iegāju lielveikalā. No tā izgāju pa citu izeju un nonācu kādā mazā, dažādi smaržojošā ieliņā ar dažādiem graustiem... Nu neko, maldījos vien tālāk, kaut gan iekšā jau sāka rasties šaubas par virziena pareizību. Vēlreiz izpētīju karti, kurā viss rakstīts ar hieroglifiem un nolēmu turpināt meklējumus. Nogriežoties kādā šķērsieliņā, satiku lielu, tumšu vistu, kas knābāja uz trotuāra izmētātās saldējuma vafeles paliekas... Diezgan sirreāli, jo apkārt milzīgas daudzstāvu mājās. Bet tas nekas, arī pie mūsu mītnes vietas zem kioska dzīvo vismaz divas baltas vistiņas :) Tas laikam ir normāli. Tālāk nonācu pie diviem galdiem, kurus ielenca vietējo vīriešu bariņi. Vīri sparīgi spēlēja kādu galda spēli, bīdot pa galdu apaļus koka kauliņus... Ai, kā viņi bija aizrāvušies! :)
    Nu re, izrādās pat nebija tik traki tālu. Drīz vien biju nonākusi pie Debesu tempļa teritorijas ieejas. Satiku tur divus kungus: vienu no Turcijas, otru no Holandes. Iepazināmies, jo kungi gribēja, lai viņus nobildēju kopā. Tā kā taka uz Debesu templi mums bija kopīga, apmainījāmies saviem iespaidiem par Ķīnu. Bijām vienisprātis, ka to ir grūti ar kaut ko salīdzināt, jo tā ir tik atšķirīga... Atšķirīga no jebkā, kur iepriekš būts, kā arī no tā, ko varbūt prātā par to esi iedomājies... Kungi pat zināja, kur atrodas Latvija, un bija ļoti pārsteigti par manām angļu valodas zināšanām (kuras gan, manuprāt, nav gan tik spožas). Bet es domāju, ka tas ir vides iespaidā - pēc visiem daudzajiem satiktajiem ķīniešiem, kas vai nu vispār nerunā angliski, vai nu runā knapi, knapi. Un ko gan citu var no viņiem prasīt? Viņu valoda ir tik atšķirīga no angļu valodas un arī tik liela...
    Vēl abi kungi bija pārsteigti par to, ka Pekinā ir samērā tīrs gaiss, jo viņi ir gaidījuši piesārņotāku. Ok, es arī biju salasījusies par smogu utt., taču jāatzīst, ka tā uzreiz tas "acīs nekrīt". Tomēr īpaši tīrs gaiss šeit tomēr nav. Pilsētas ainavā var redzēt, kā mājas slēpjas dūmakā, kas nav migla... Pekinieši daudz klepo, šķauda un... spļauj uz ielas. Gan veci vīri, gan jaunas meitenes. Man kaut kā liekas, ka tas viss no tā piesārņojuma :) Bet ej nu sazin.
    Šodien beidzot ēdu kaut ko pietuvinātu normālai ēdienreizei. Bija bankets. :) Tika piedāvāti dažādi tradicionālie ēdienu, turklāt man blakus sēdēja angliski runājošs ķīnietis no ASV, kas man laipni stāstīja, kas kurā bļodā iekšā. Nogaršoju sautētu bambusu :) Pārējiem nogaršotajiem ēdieniem nosaukumus gan nezināšu... Bet pieēdos ne pa jokam. :)
    Bet vispār - kārtējo reizi sapratu, ka pie daudz kā ļoti ātri pierod. Piemēram, tagad jau bildēšanos ar vietējiem uztveru kā sava veida pienākumu. Tā teikt, tas ir mans niecīgais devums par to, ka man ir dota iespēja kaut nedaudz iepazīt šo interesanto un neparasto kultūru... :)
     
     
    minikin
    08 June 2011 @ 07:08 pm
     
    Šodien iepazinām pilsētu no nedaudz citas puses - tās vecos rajonus. Tur sava specifika, savas smaržas un smakas... ojā, smakas. Reizēm te uz ielas sastopies ar TĀDĀM smakām, ka pat grūti ieelpot... Bet tas pieder pie lietas, jo vismaz zini, ka visticamāk atrodies ķīniešu tradicionālo dzīvojamo būvju (hutongu) tuvumā.
    Šodien bija arī kārtējais mēģinājums iekasēt no mums dubultu samakstu par muzeja/vārtu appmeklējumu. Uz jautājumu par cenu, atbilde bija: "20 juāņi". Pieredzes mācīta, pārjautāju: "Vai par mums abiem diviem būs 20?" Vīrietis pārliecinoši māja ar galvu un sacīja "jā". Iedevu 50, pretī saņēmu 10 juāņus un divas biļetes... Ātri sāku pārjautāt: "Bija taču 20 par abiem!?" Vīrietis rādīja uz mani un teica: "Tventī", un tad to pašu uz Edgaru... Klasisks gājiens... Negribējās lai jau atkal tā klaji apčakarē. Sāku iet vīrietim līdzi un dot atpakaļ biļetes, sakot, ka par tādu cenu mani tas muzejs neinteresē... Te nu bija. Dabūjām atpakaļ savus 20 pārmaksātos juāņus un studentu biļetes par īpašo cenu. Njā, tikai nekur nav teikts, vai arī tie 10 juāņi nav pārmaksāts... Bet nu nekas. Cena patiesībā taču patīkami zema, un arī skats no vārtiem uz apkārtni bija smuks, tā kā viss bij labi :)
    Tāpat šodien klīdu pa megapoli viena... Pirmo reizi šeit... Nomaldījos... Atgriezos atpakaļ pie metro, kur izkāpu, un sāku savu maldīšanos no gala. Visu iecerēto maršrutu iziet neizdevās, labākajā gadījumā tikai pusi, tomēr bija forši. Vietējie bieži vien uzlūko kā kaut ko neredzētu... Nevaru vēl pie tā pierast.
    Vakaru noslēdzām ar vietējo augļu degustāciju. Garšas ziņā uzvarēja papaija :)
     
     
    minikin
    07 June 2011 @ 03:45 pm
     
    Aiz loga jau melna nakts. Tā diezgan nepierasti vasarai, laikā pirms Jāņiem, kad dienas ir garas, bet vakari gaiši... Tomēr gaiss ir silts kā siltumnīcā neatkarīgi no diennakts stundas.
    Šodien lija. Pirmo reizi šeit. Interesanti, kā vietējie steidzās, bēgot no lietus, slēpās zem lietussargiem un lietusmēteļiem, kad lietus lija lielām, retām, siltām lāsēm, bet gaisa temperatūta bija ap 30, un āda par katru saņemto lietus lāsi varētu tikai priecāties...
    Vietējie ir pieraduši pie karstās saules un karstā, sausā gaisa. Dienās ir krietni virs 30, ilgāku brīdi uzturēties saulē ir grūti, taču meitenes zem šortiem un svārkiem velk zeķubikes... biežāk - melnas... Kāpēc? To man ir grūti saprast, jo ir grūti iedomāties, ka tādos laika apstākļos kādam varētu nebūt karsti vai vismaz pietiekami silti pat visminimālākajā apģērbā. :)
    Pirmās pāris dienas nesapratu, ko vispār varētu ēst. Vietējā virtuve pārstāja piesaistīt jau pēc otrajām brokastīm vietējā ēstuvē. Nevarētu gan teikt, ka ēstuvei būtu kāda vaina, jo apmeklētāju tur ir pa pilno, un visi gardi ēd savus ēdienus. Pamazām pielāgojos: brokastīs un vakariņās saldie ķirši no vietējās augļu "bodes".
    Ķīnieši vispār ir interesanti. Tie nāk ar tevi bildēties un skatās uz tevi kā uz kādu brīnumu. Tomēr tajā pašā laikā šodien man teica, ka nedaudz līdzinos ķīnietei. Bet ja jau līdzinos vietējiem, kādēļ ar mani jābildējas kā ar kaut ko neparastu? :) Reizēm metro noskan telefona kameras klikšķis, un tu saproti, ka tikko atkal tiki nobildēts... :) Šodien pat Edgaram teica, ka viņš izskatoties pēc Breda Pita. Jaunais ķīniešu puisis bija sajūsmā, uzņemot vairākus kadrus ar Edgaru priekšplānā :D
    Bet vispār, ja kādam liekas, ka viņu nesaprot, tad jābrauc uz austrumiem... Šeit jūs tiešām nesapratīs. Tikpat kā nevienu vārdu no jūsu angļu valodas :) Izņēmums būs vienīgi iepirkšanās centri, kur tūristus ved autobusiem, un suvenīru bodītes pie galvenajiem tūrisma objektiem. Bet tas, ka jūs tur nedaudz sapratīs, nebūt nenozīmē, ka jums ies viegli. Jebkura prece jums maksās divreiz vai trīsreiz vairāk par tās patieso vērtību. Un tas tā būs tik ilgi, kamēr neiemācīsieties apņēmīgi kaulēties...
    Bet vispār - ir forši, ir neparasti, ir eksotiski, ir adrenalīns un vēlme iepazīt un ieraudzīt arvien vairāk...
    Redzēs, kā turpmākajās dienās mums ies. :)
     
     
    minikin
    29 April 2011 @ 05:39 pm
    Ai, šis gan bija skaisti... :)  
    Tags:
     
     
    minikin
    21 March 2011 @ 01:33 pm
     
    Tags:
     
     
    minikin
    16 March 2011 @ 02:24 pm
    Nedaudz par skriešanu  
    Man tomēr ir nedaudz skumji. Par to, ka nevaru ātri skriet.
    Ok, lai es tā patiešām ātri skrietu, man būtu smagi jātrenējas. Tomēr gribas skriet ātrāk nekā skrienu tagad.

    Tagad to īpaši izjūtu, jo apzināti skrienu pavisam lēni, jo jāseko līdzi pulsam. Ir apzināti jādomā līdzi, lai vispār varētu tik lēni paskriet.

    Mēģinājumi kaut vai aptuveni noturēties vajadzīgajā pulsa zonā manu ātrumu vienkārši sagrauj.
    Pirms kāda laika veicu slodzes testu, kurā atklājās, ko mana sirsniņa slodzes laikā dara ne tā kā vajadzētu.
    Tagad man tas ir jānovērš, un es, protams, saprotu, ka, ko vajag, to vajag.
    Tomēr skriešana ar vairāk kā 7 min/km kopumā pārāk neiedvesmo. Bet pie normāla ātruma mans pulss ir pārāk augsts...

    Mierinu sevi ar domu, ka ar laiku viss nostabilizēsies, tomēr apzinos, ka tas nebūs tik ātri. Kā arī apziņa, ka vairs visticamāk nemaz nevarēšu paskriet ātrumā, kādā ieprieš spēju, nav pārāk patīkama.

    Bet nu... jāturpina pamazām trenēties.
    Kā nekā esmu jau pieteikusies vairāk pusmaratoniem nekā vispār jebkad esmu noskrējusi - nez, cik tas prātīgi vispar...
    Tags:
     
     
    minikin
    08 March 2011 @ 09:04 pm
    Manām mīļajām dāmām! :)  
    Tags:
     
     
    minikin
    17 February 2011 @ 06:20 pm
    Ziņas: 17. februāris, 2011  


    Gatavais ārprāts (ja tā vispār var izteikties).

    1. Pasaules datortīklos pamanīts pirmais kiberierocis.
    Vairāk var izlasīt te: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/229828

    2. Mūrniece demisionē. (Kas? Kas? Kas???!!!)
    Papildinfo lasīju šiet (ilustrējošās bildes izvēle vnk fantastiska): http://www.delfi.lv/news/national/politics/murniece-ar-miglainiem-izteicieniem-skaidro-savu-demisiju.d?id=36887583


     

    Tags: ,
     
     
    minikin
    16 February 2011 @ 05:20 pm
    Nepalaid garām ziemeļblāzmu!  

    Pateicoties magnētiskajai vētrai naktī no ceturdienas uz piektdienu varbūt būs iespējams redzēt ziemeļblāzmu.

    Plašāka informācija šiet:

    http://www.apollo.lv/portal/news/articles/229734