Man tomēr ir nedaudz skumji. Par to, ka nevaru ātri skriet.
Ok, lai es tā patiešām ātri skrietu, man būtu smagi jātrenējas. Tomēr gribas skriet ātrāk nekā skrienu tagad.

Tagad to īpaši izjūtu, jo apzināti skrienu pavisam lēni, jo jāseko līdzi pulsam. Ir apzināti jādomā līdzi, lai vispār varētu tik lēni paskriet.

Mēģinājumi kaut vai aptuveni noturēties vajadzīgajā pulsa zonā manu ātrumu vienkārši sagrauj.
Pirms kāda laika veicu slodzes testu, kurā atklājās, ko mana sirsniņa slodzes laikā dara ne tā kā vajadzētu.
Tagad man tas ir jānovērš, un es, protams, saprotu, ka, ko vajag, to vajag.
Tomēr skriešana ar vairāk kā 7 min/km kopumā pārāk neiedvesmo. Bet pie normāla ātruma mans pulss ir pārāk augsts...

Mierinu sevi ar domu, ka ar laiku viss nostabilizēsies, tomēr apzinos, ka tas nebūs tik ātri. Kā arī apziņa, ka vairs visticamāk nemaz nevarēšu paskriet ātrumā, kādā ieprieš spēju, nav pārāk patīkama.

Bet nu... jāturpina pamazām trenēties.
Kā nekā esmu jau pieteikusies vairāk pusmaratoniem nekā vispār jebkad esmu noskrējusi - nez, cik tas prātīgi vispar...