Every morning in Africa, a gazelle wakes up. It knows it must outrun the fastest lion or it will be killed. Every morning in Africa, a lion wakes up. It knows it must run faster than the slowest gazelle, or it will starve. It doesn’t matter whether you’re a lion or gazelle – when the sun comes up, you’d better be running. 

P.S. Šausmīgi gribas skriet.

Man tomēr ir nedaudz skumji. Par to, ka nevaru ātri skriet.
Ok, lai es tā patiešām ātri skrietu, man būtu smagi jātrenējas. Tomēr gribas skriet ātrāk nekā skrienu tagad.

Tagad to īpaši izjūtu, jo apzināti skrienu pavisam lēni, jo jāseko līdzi pulsam. Ir apzināti jādomā līdzi, lai vispār varētu tik lēni paskriet.

Mēģinājumi kaut vai aptuveni noturēties vajadzīgajā pulsa zonā manu ātrumu vienkārši sagrauj.
Pirms kāda laika veicu slodzes testu, kurā atklājās, ko mana sirsniņa slodzes laikā dara ne tā kā vajadzētu.
Tagad man tas ir jānovērš, un es, protams, saprotu, ka, ko vajag, to vajag.
Tomēr skriešana ar vairāk kā 7 min/km kopumā pārāk neiedvesmo. Bet pie normāla ātruma mans pulss ir pārāk augsts...

Mierinu sevi ar domu, ka ar laiku viss nostabilizēsies, tomēr apzinos, ka tas nebūs tik ātri. Kā arī apziņa, ka vairs visticamāk nemaz nevarēšu paskriet ātrumā, kādā ieprieš spēju, nav pārāk patīkama.

Bet nu... jāturpina pamazām trenēties.
Kā nekā esmu jau pieteikusies vairāk pusmaratoniem nekā vispār jebkad esmu noskrējusi - nez, cik tas prātīgi vispar...

Pamazām sāku atgūties no pusmaratona distances pievarēšanas.
Nedēļas sākumā biju pavisam bez enerģijas. Bet nu jau ir labāk, derētu vēl tikai izgulēties :) Bet to pēc skates.
Viena lieta, ko nespēju savā prātā aptvert: kā ir iespējams noskriet pilno maratona distanci?... Kādreiz (vismaz vienreiz mūžā katram esot jāpamēģina) gribētos to izdarīt, bet man pat nav izpratnes, kā? Kā kaut kam tādam vispār var sagatavoties?
Vēl kādreiz gribētos skriet NRM stafeti. Varbūt pat nākamgad :)
Un vēl joprojām tā līdz galam neesmu sapratusi, ka mans pirmais pusmaratons ir jau aiz muguras. Tagad tā nedaudz jocīgi, jo nav nekāda konkrēta "skriešanas" mērķa. Ilgstoši biju domājusi par to, kas jādara, lai noskrietu minimaratonu pēc iespējas labākā laikā, bet pusmaratons bija kā tāds "kādreiz arī es to izdarīšu" mērķis. Bet nu tas ir jau izpildīts. Nezinu gan, vai tā ir mana "īstā" distance, jo bija grūti, tā ļoooti grūti... :D Tādēļ it kā nevarētu teikt: tā, tagad es skriešu pusmaratonus vienu pēc otra :)
No otras puses, nav jau tā, ka skrienu tikai konkrēta rezultāta dēļ. Galvenais vienmēr ir bijis pozitīvās emocijas, ko skriešana sagādā.
Tomēr laikam cilvēks tiecas pēc kaut vai neliela pašizaicinājuma... mēģinājuma pārbaudīt: nu un šo es varu vai nevaru? :)

I DID IT! I DID IT!!! :)

1) Es piedalīšos Nordea Rīgas maratonā.

2) Es skriešu pusmaratona distanci.

3) Man ir īpašais divciparu starta numurs (nevis četrciparu, kā visiem citiem).

4) Man ir pamatotas bailes no: karstuma, bezspēka, sirds "nenormālās uzvedības", prāta aizmiglošanās un emocionālās nelīdzsvarotības.

5) Man ir konkrēts mērķis, kas pagaidām plaši nav izpaužams.

6) Man ir nepieciešamība pēc atbalstītājiem ārpus trases, jo visi ierastie atbalstītāji paši atradīsies trasē :)

Visiem, kas skrien, visiem, kas skries, visiem, kas svētdien atblastīs, kā arī vienkārši: visiem...
Iesaku sestdien pēcpusdienā (pulks. 16:55, LNT) noskatīties filmu "Maratona gars".
Šī filma ir atzīta par vienu no labākajām par skriešanas tēmu. Turklāt pati varu atzīt (jo filmu pirms kāda laika jau noskatījos), ka tā ir ārkārtīgi iedvesmojoša. Nevaru pat izskaidrot, kāpēc, jo it kā nekas tāds pārsteidzošs filmas saturā nav. Tomēr... acīmredzot kaut kas tur ir :)
Noskatieties! :)

Te links uz treileri: http://www.youtube.com/watch?v=HwEvq79iDKU

Tā diena ir klāt. Šodien, jā, tieši šodien biju ieplānojumi mēģināt noskriet 17 km, daļēji izmantojot šo skrējienu par indikatoru tam, cik gatava/negatava esmu skriet garo pusmaratona distanci Rīgas maratonā nākamnedēļ.

Vakardiena bija jautra, turkāt ar pamatotiem svinēšanas iemesliem, tāpēc sanāca gan nedaudz pasvinēt, gan ieiet gulēt tikai nakts vidū, gan "slinkuma idejas saražot"... Bet apņemšanas tomēr ņēma virsroku. Jāatzīst, ka biju nedaudz sabijusies un diezgan nedroša par sevi, bet padoties jau bija par vēlu.

Par laimi laiks vismaz bija ideāls, nekāda karstuma vai dedzinošās saules, nedz arī vēja brāzmu, negaisu vai krusas. Tā bija zīme :)

Sākums bija viegls. Skrējām manā ātrumā un priecājāmies par ziedošajām pienenēm. Pirmos 10 km varētu uzskatīt par salīdzinoši viegliem. Noskrienot ceturdalmaratona distanci (10,5 km) pat sanāca uzlabot savu Cīrihes Jaungada maratona skrējiena laiku :) Tāpat uzlaboju savu 15 km laiku vismaz par pāris minūtēm :) Tas tomēr ļoti priecē :)

Pirmā skrējiena daļa, iespējams, likās viegla, jo skrējām pa vēl iepriekš manis neredzētām takām, kaut kur pa mežiem, pāri dzelzceļam, gar TEC2 (iepriekš nekad nebiju iedomājusies, ka varētu aizskriet līdz TEC2, jo vienmēr licies, ka tas ir kaut kur attālākajā nomalē...), pa šosejas malu u.t.t. Tad atklājās, ka iedomātajā maršrutā tomēr nesanāks 17 km distance, tādēļ tika veikta spontāna maršruta pārplānošana, tā nu daļu atpakaļceļa skrēju pretējā virzienā pa savu ierasto 8 km apli - un tas laikam bija pats grūtākais. Pirmkārt - ceļš/taka bieži vien bija ar nelielu pacēlumu, likās, ka regulāri skrienu augšā pa pavisam lēzaniem pakalniņiem, bija grūti. Otrkārt - skriešanas virziens bija neierasts, likās jocīgi skriet "pretējā" virzienā, tomēr kopumā tas laikam netraucēja :) Treškārt - sāka nedaudz berzties pēdas, laikam pirmo reizi ar šiem apaviem, bet skrējienu patīkamāku tas, protams, nepadarīja :)

Sasniedzot aptuveni 15 km punktu, kļuva pavisam grūti, tomēr tad arī laikam sanāca izskriet uz līdzenāka ceļa, kas ļoti atviegloja skriešanu, tādēļ 17 km tomēr izvilku :) Bija gan plānots pēdējo pārsimts metru sprints pirms finiša... bet kāds tur sprints, ja vēl pēdējais km tomēr jāskrien cauri mežam pa saknēm un brikšņiem? :) Tādēļ tas "sprints" (kura patiesībā īsti nebija) tāds ļoti nosacīts sanāca.

TOMĒR - ES TO PAVEICU!
Noskrēju 17 km, noturot cerēto ātrumu un bez īpašiem manāmiem ievainojumiem (vismaz pagaidām, bet varbūt kaut kas vēl sāks sāpēt vēlāk).

Jāatzīst, ka tas būtu daudz grūtāk, ja man būtu jāskrien vienai, ja mani ik pa laikam neinformētu par paveikto/gaidāmo distanci un esošo ātrumu, kā arī nepacienātu ar sāļu kokteili. Tā kā - paldies par atbalstu! :)

Bet tagad manā priekšā ir šobrīd svarīgais lēmums par Rīgas maratonā veicamo distanci. Tā kā šodienas skrējiens, lai arī patīkams un interesants, bija arī grūts un spēkus izsmeļošs, pagaidām tomēr sliecos par labu minimaratona distancei.

Bet vēl nedaudz jāpasvārstās :) Dalībai plānoju reģistrēties rītā, tātad viss vēl var mainīties :)

Tā, kārtējais skriešanas apjukums ir klāt.
Kā gan citādi, ja tuvokas Latvijas lielākais skriešanas pasākums - Rīgas maratons...

Kā jau apzinīgam sīkskrējējam pienākas, biju jau izlēmusi piedalīties Rīgas maratonā. Tā kā pieredze nav gadiem krātā, bet gan tik pat kā ziemas sezonā uzsākta, tad, protams, biju ieplānojusi skriet minimaratona distanci ~ 5 km.
Viss būtu labi, bet visi tie ārprātīgie skrējēji man apkārt (piemēram, Edgars) ir kaut kā mani ietekmējuši...
Turklāt iepriekšējās brīvdienās noskrietie 15 km lika aizdomāties par pusmaratona distancei. It kā nereāla distance priekš manis, tomēr no otras puses - ļoti vilina šāda veida izaicinājums, pārbaudot, vai varbūt es to tiešām varu?

Par labu minimaratonam:
+ nekad neesmu piedalījusies Rīgas maratonā, tādēļ gribēju sākt loģiskā secībā - ar mazāko distanci;
+ esmu gatavojusies tieši minimaratona distancei;
+ teorētiski nevajadzētu būt, ka skrienu viena no pašām pēdējām, kā tas varētu būt pusmaratona distancē;
+ tāpat teorētiski minimaratonam nevajadzētu tik traki iztukšot visas manas spēka rezerves, kā tas visticamāk notiks pusmaratona skriešanas mēģinājuma gadījumā;
+ ??? pēkšņi vairs neko nevaru izdomāt...

Par labu pusmaratonam:
+ ļoti vilinošs izaicinājums;
+ gandarījumam pēc skrējiena veiksmīgas (?) pabeigšanas vajadzētu būt vismaz "10x" lielākam nekā minimaratona gadījumā;
+ parasti fiziski labāk jūtos pēc gariem skrējieniem nekā pēc īsākiem un ātrākiem;
+ man nebūtu jāmēģina skriet cik ātri vien iespējams, tādējādi nebūtu jājūt visas savas parastās nepatīkāmās "ātrās skriešanas sajūtas";
+ es būtu noskrējusi PUSMARATONU!!!

Un tad vēl Rīgas maratona oficiālajā mājas lapā publicētais teksts:
"Ja 5 līdz 10 km distance Jums nesagādā nekādas grūtības un ja nedēļā brīvi skrienat 20 km un vairāk, organizatori Jums iesaka nopietni apsvērt piedalīšanos pusmaratona distancē."

Izklausās jau nu ļoti vienkārši, bet es taču zinu, ka nekas vienkāršs tas nevarētu būt!

Un tagad, kā lai izdomā - ko lai dara un ko lai skrien?
Varbūt ir ieteikumi?
HMM!!

Tā kā draugos uzietie krekliņu citāti mani ļoti uzrunāja... Tik ļoti, ka nespēju izvēlēties vienu no tiem kā savu iespējamo skriešanas krekla apdruku, sameklēju vēl dažus :)

Kuru lai liek uz krekla? - Tāds ir jautājums :)
Ok, tie uzraksti, kas paredz krekla valkātāja ātro skriešanu, nebūtu man tie atbilstošākie, bet tomēr iekopēju, jo patika:

This is my back, get used to it!

Pain is weakness leaving the body.
/Tom Sobal/

The long run is what puts the tiger in the cat.
/Bill Squires/

If you want to win something, run 100 meters. If you want to experience something, run a marathon.
/Emil Zatopek/

Run like you stole something.
/Daniel Farrow/

We're not crazy you're just lazy!
/Dodge Point Cross Country 2004/

Don't ask me why I run. Ask yourself why you don't.

People ask me why I run so fast, I say what do you do when you hear a gun?

We're the fast girls your mom warned you about.
/Salpointe's XC Shirts/

Curro Ergo Sum
(I run, therefore I am)

I would rather compete slow than watch at any speed.

P.S. Nē, es neesmu apsēsta ar skriešanu. Tas, ka mani pēdējo 2 nedēļu ieraksti ir veltīti tikai un vienīgi skriešanas tēmai vēl ne par ko tādu neliecina!!! :D

Noskatījos skrējēju izslavēto filmu Spirit of the Marathon... Jāatzīst, ka varbūt pat labāk nebūtu skatījusies, jo prātā kaut kādās neizskaidrojamas "masu psihozes" rezultātā (identificējoties ar filmas tēliem, acīmredzot) pilnīgi organiski un bez jebkādiem "par" un "pret" iezagās ideja par maratona distances noskriešanu...

Ar skaidru prātu domājot, es pat nesaprotu, kādā veidā es - fiziski absolūti vārgais radījums, - nonācu līdz kaut kam tādam. Turklāt jau pusmaratons man šķiet kaut kas tik pat kā nepaveicams, kur nu vēl matarons. Lai kaut ko tādu dabūtu gatavu, katru dienu ir jāvelta diezgan ilgs laiks treniņiem, turklāt nevis parastiem treniņiem, bet tiešām ilgiem, grūtiem un ar pieaugošu slodzi... maratons - tas taču ir dzīves veids! Tad kādā man nudien neizprotamā veidā cilvēkiem ienāk prātā (pat tādiem kā es), ka kaut ko tādu būtu "labi" vismaz vienreiz mūžā izdarīt? Nē, es tiešām nesaprotu, kur slēpjas tas āķis?!

Bet visā visumā - ne par to stāsts. Kopumā filma ļoti laba, sekojoši es to ļoti iesaku :) Man liekas, ka tā interesanta šķitīs arī tiem, kas nav "saslimuši" ar skriešanu, bet varbūt kļūdos.

No filmas visvairāk mani aizkustināja un iedvesmoja stāsts par pirmo oficiālo Bostonas maratona dalībnieci - sievieti. Bet tur nav uzsvars uz feminisma vēsturi utt, jo galvenā doma nebija manifests par sieviešu tiesībām skriet un sieviešu tiesībām vispāt, bet gan par cilvēka nebeidzamo vēlmi skriet, lai pierādītu (vai nu sev, vai citiem) to, ka kaut ko spēj. Un te nav runa arī par pirmajām vietām, medaļām un kausiem, bet gan par cilvēka spējām kārtējo reizi apliecināt to, ka it kā neiespējamais tomēr ir iespējams.

Tas notika 1967. gadā, kad sievietēm vēl nebija ļauts piedalīties maratonos (vismaz ASV), jo tika uzskatīts, ka sievietes ir pārāk vārgas/trauslas/nespējīgas... Taču Katrīna Svitzera (Kathrine Switzer) vēlējās pierādīt sev un savam trenerim, ka viņa tomēr spēj noskriet maratonu. Tā nu Svitzeras jaunkundze pieteicās Bostonas maratonam, kur viņas pieteikumu pieņēmuši, uzskatot to par vīrieša pieteikumu, savukārt oficiālo numuru pirms sacensībām devās saņemt viņas treneris. Viss gan negāja tik gludi, jo, skrējiena sākumā, kad Katrīnu pamanījusi prese, vienu no maratona organizētājiem pārņēmušas dusmas, un viņš meties Katrīnai virsū, mēģinot noplēst viņas numuru, lai viņu vairs nevarētu uzskatīt pat oficiālu maratona dalībnieci. Par laimi šis mēģinājums nebija veiksmīgs, jo skrējējai blakus skrējuši viņas draugs un treneris, kas dumsīgo kungu spēcīgi aizgrūduši prom no Katrīnas, par ko izpelnoties visai draudīgas replikas... Bet tomēr - Katrīna Svitzer distanci noskrēja, tādējādi mainot maratonu vēsturi visā ASV un droši vien arī visā pasaulē :)

Tādā veidā pirmo reizi ASV vēsturē sieviete bija oficiāli piedalījusies maratona skrējienā un arī tiešām to noskrējusi. Pēc dažiem gadiem sievietēm atļāva piedalīties maratonos ASV :)

Morāle: The greatest pleasure in life, is doing the things people say we cannot do. /Walter Bagehot/

Un te neliela aprakstīto notikumu vizualizācija:

 

Vakar noskrēju savu līdz šim garāko skrējienu - 15 km.
Domāju, ka būs vnk drausmīgi, bet nebija tik traki kā manās iedomās :)
Brīnumainā kārtā vidējais ātrums noturējās virs 10 km/h un kopumā iekļāvos mazāk kā pusotrā stundā.

Edgars ieteica šādu ātrumu noturēt pusmaratona distancē, tad es iekļaušoties divās stundās ;D
Sāku domāt, varbūt kādreiz tiešām būs jānoskrien 21 km... Vispārējais plāns bija šādu distanci pamēģināt noskriet vienu vienīgo reizi kādā skaistā Eiropas pilsētā kā izmēģinājumu. Bet, kā patiesībā būs, to laiks rādīs.

Šodien gan nekādas skriešanas :)
Šai nedēļai tā kā pietiks...

:)
Uzgāju draugu draugu dienasgrāmatās labus krekliņu apdrukas uzrakstus skriešanas sacensībām:

Before you run a half-marathon, you never really learn to curse.

Friends Don’t Let Friends Run in Marathons!!

In my mind, I’m a Kenyan.

This sounded like a good idea three months ago.

Running is a mental sport and we’re all insane.

I was not talented enough to run and smile at the same time.

Sweating - that’s when muscles cry.

So I run like a girl… try to keep up.

Pain is your friend. It tells you that you’re still alive!

I usually run faster.

I may be slow but I am ahead of you.

A half-marathon is just a 6km with a 15 km warm-up.

If you can read this I’m at least not last.

I thought you said this was 2.1km not 21km..

Im slow..I know..get over it!

Brīvdienās skrēju. Varētu pat teikt - "ļoti" skrēju.
Sāku jau setsdienas rītā, ciemojoties igauņu pusē. Skrējām apkārt Vīlandes ezeram. 12 dubļaini, kalnaini, slideni, nelīdzeni kilometri. Likās, ka skrējiens būs vienkārši neaprakstāmi grūts, kaut vai tādēļ, ka 12 kilometri nebūt nav mana ierastā distande, bet vairāk gan kaut kas pietuvināts manām spēju robežām. Bet nebija tik traki, patiesībā pat bija labi, ļoti labi. Rezultāts labāks nekā treniņā pa gludo stadiona segumu. Un vispār, nogurumu jutu tikai pāris minūtes pēc finiša, bet jau pēc brīža likās, ka nekādi 12 km nav skrieti, enerģijas netrūkst, muskuļi nesāp, no kājām nost nekrītu... fantastiski :) tiešām fantastiski :)
Svētdiena bija vienīgā brīvdiena, kurā nebija jāskrien. Ne jau tāpēc, ka nebūtu spēku. Vairāk jau tāpēc, ka nebija piemērotu skriešanas sacensību...
Pirmdienas rīts. Skrējiens apkārt Māras dīķim. Šis jau man, protams, patika :) Vieta, kurā dabūju savu pirmo (un vienīgo) medaļu/kausu :) Šoreiz gan dalībnieku bija daudz vairāk. Asfalts gan laikam man sabeidza kājas, bet man patika. Vienīgi rezultātu gan nezinu, jo rezultātu sarakstu nepublicē jau trešo dienu... :(
Būtu laikam jāliekas mierā un jābauda brīvdienas, bet nē... Edgaram bija jāskrien Juglas apļos. Man, protams, tāpēc arī... It kā kājas vēl nebūtu pietiekami sabeigtas. Skrējām vakar vakara aukstumā pa Juglas mitro mežu. Izmēģināju "sprinta skrējienu startā", aizskrienot lielākajai daļai skrējēju pa priekšu (tikai tāpēc, ka gribēju panākt Edgaru, ko man, protams, neizdevās izdarīt). Atklājās, ka tas nemaz nav sliktākais paņēmiens, jo pēc tam ir stimuls mēģināt skriet tā, lai aizmugurē esošie nepanāk. Daži puiši, protams, tāpat mani uzreiz noskrēja kā mazo ezi, tomēr kopumā bija labi. Uzlaboju savu 3,6 km rezultātu par 40 sekundēm. Pa kalniņiem un meža takām :)
Taču jāatzīst, ka diez cik prātīga šāda skriešana tomēr nav. Jau pēc Juglas skrējiena sapratu, ka skriet ir vieglāk nekā iet, jo ejot sāp visi iespējamie apakšstilbu un pēdu muskuļi vai vēl sazin kas, kas tur atrodams... Šodienas "atjaunošanās skrējiens" to apstiprināja uz visiem 100%. Skrējienu pabeidzot, likās, ka līdz mājām patīkamāk būtu doties četrāpus vai vēl kaut kādā veidā, kurā kājām būtu mazāka loma nekā parasti. Tagad pa mājām pārvietojos lēnām, izjūtot katru mazo kāju muskulīti...
Un kā lai es tagad skrienu sestdien plānotos 15 km? :(
Skriešana vienlaikus ir gan eiforija, gan posts. Kā lai nosaka robežu?...

Gaidāmais rītdienas skrējiens manā prātā spēj rast pagaidām vienu vienīgu epitetu - ārprātīgs.
Tās būs smagākās sacensības, kādās līdz šim esmu piedalījusies.
Nevarētu teikt, ka tas mani nebiedē...