Gatavais ārprāts (ja tā vispār var izteikties).
1. Pasaules datortīklos pamanīts pirmais kiberierocis.
Vairāk var izlasīt te: http://www.apollo.lv/portal/news/article
2. Mūrniece demisionē. (Kas? Kas? Kas???!!!)
Papildinfo lasīju šiet (ilustrējošās bildes izvēle vnk fantastiska): http://www.delfi.lv/news/national/politi
Tā, kārtējais skriešanas apjukums ir klāt.
Kā gan citādi, ja tuvokas Latvijas lielākais skriešanas pasākums - Rīgas maratons...
Kā jau apzinīgam sīkskrējējam pienākas, biju jau izlēmusi piedalīties Rīgas maratonā. Tā kā pieredze nav gadiem krātā, bet gan tik pat kā ziemas sezonā uzsākta, tad, protams, biju ieplānojusi skriet minimaratona distanci ~ 5 km.
Viss būtu labi, bet visi tie ārprātīgie skrējēji man apkārt (piemēram, Edgars) ir kaut kā mani ietekmējuši...
Turklāt iepriekšējās brīvdienās noskrietie 15 km lika aizdomāties par pusmaratona distancei. It kā nereāla distance priekš manis, tomēr no otras puses - ļoti vilina šāda veida izaicinājums, pārbaudot, vai varbūt es to tiešām varu?
Par labu minimaratonam:
+ nekad neesmu piedalījusies Rīgas maratonā, tādēļ gribēju sākt loģiskā secībā - ar mazāko distanci;
+ esmu gatavojusies tieši minimaratona distancei;
+ teorētiski nevajadzētu būt, ka skrienu viena no pašām pēdējām, kā tas varētu būt pusmaratona distancē;
+ tāpat teorētiski minimaratonam nevajadzētu tik traki iztukšot visas manas spēka rezerves, kā tas visticamāk notiks pusmaratona skriešanas mēģinājuma gadījumā;
+ ??? pēkšņi vairs neko nevaru izdomāt...
Par labu pusmaratonam:
+ ļoti vilinošs izaicinājums;
+ gandarījumam pēc skrējiena veiksmīgas (?) pabeigšanas vajadzētu būt vismaz "10x" lielākam nekā minimaratona gadījumā;
+ parasti fiziski labāk jūtos pēc gariem skrējieniem nekā pēc īsākiem un ātrākiem;
+ man nebūtu jāmēģina skriet cik ātri vien iespējams, tādējādi nebūtu jājūt visas savas parastās nepatīkāmās "ātrās skriešanas sajūtas";
+ es būtu noskrējusi PUSMARATONU!!!
Un tad vēl Rīgas maratona oficiālajā mājas lapā publicētais teksts:
"Ja 5 līdz 10 km distance Jums nesagādā nekādas grūtības un ja nedēļā brīvi skrienat 20 km un vairāk, organizatori Jums iesaka nopietni apsvērt piedalīšanos pusmaratona distancē."
Izklausās jau nu ļoti vienkārši, bet es taču zinu, ka nekas vienkāršs tas nevarētu būt!
Un tagad, kā lai izdomā - ko lai dara un ko lai skrien?
Varbūt ir ieteikumi?
HMM!!
Noskatījos skrējēju izslavēto filmu Spirit of the Marathon... Jāatzīst, ka varbūt pat labāk nebūtu skatījusies, jo prātā kaut kādās neizskaidrojamas "masu psihozes" rezultātā (identificējoties ar filmas tēliem, acīmredzot) pilnīgi organiski un bez jebkādiem "par" un "pret" iezagās ideja par maratona distances noskriešanu...
Ar skaidru prātu domājot, es pat nesaprotu, kādā veidā es - fiziski absolūti vārgais radījums, - nonācu līdz kaut kam tādam. Turklāt jau pusmaratons man šķiet kaut kas tik pat kā nepaveicams, kur nu vēl matarons. Lai kaut ko tādu dabūtu gatavu, katru dienu ir jāvelta diezgan ilgs laiks treniņiem, turklāt nevis parastiem treniņiem, bet tiešām ilgiem, grūtiem un ar pieaugošu slodzi... maratons - tas taču ir dzīves veids! Tad kādā man nudien neizprotamā veidā cilvēkiem ienāk prātā (pat tādiem kā es), ka kaut ko tādu būtu "labi" vismaz vienreiz mūžā izdarīt? Nē, es tiešām nesaprotu, kur slēpjas tas āķis?!
Bet visā visumā - ne par to stāsts. Kopumā filma ļoti laba, sekojoši es to ļoti iesaku :) Man liekas, ka tā interesanta šķitīs arī tiem, kas nav "saslimuši" ar skriešanu, bet varbūt kļūdos.
No filmas visvairāk mani aizkustināja un iedvesmoja stāsts par pirmo oficiālo Bostonas maratona dalībnieci - sievieti. Bet tur nav uzsvars uz feminisma vēsturi utt, jo galvenā doma nebija manifests par sieviešu tiesībām skriet un sieviešu tiesībām vispāt, bet gan par cilvēka nebeidzamo vēlmi skriet, lai pierādītu (vai nu sev, vai citiem) to, ka kaut ko spēj. Un te nav runa arī par pirmajām vietām, medaļām un kausiem, bet gan par cilvēka spējām kārtējo reizi apliecināt to, ka it kā neiespējamais tomēr ir iespējams.
Tas notika 1967. gadā, kad sievietēm vēl nebija ļauts piedalīties maratonos (vismaz ASV), jo tika uzskatīts, ka sievietes ir pārāk vārgas/trauslas/nespējīgas... Taču Katrīna Svitzera (Kathrine Switzer) vēlējās pierādīt sev un savam trenerim, ka viņa tomēr spēj noskriet maratonu. Tā nu Svitzeras jaunkundze pieteicās Bostonas maratonam, kur viņas pieteikumu pieņēmuši, uzskatot to par vīrieša pieteikumu, savukārt oficiālo numuru pirms sacensībām devās saņemt viņas treneris. Viss gan negāja tik gludi, jo, skrējiena sākumā, kad Katrīnu pamanījusi prese, vienu no maratona organizētājiem pārņēmušas dusmas, un viņš meties Katrīnai virsū, mēģinot noplēst viņas numuru, lai viņu vairs nevarētu uzskatīt pat oficiālu maratona dalībnieci. Par laimi šis mēģinājums nebija veiksmīgs, jo skrējējai blakus skrējuši viņas draugs un treneris, kas dumsīgo kungu spēcīgi aizgrūduši prom no Katrīnas, par ko izpelnoties visai draudīgas replikas... Bet tomēr - Katrīna Svitzer distanci noskrēja, tādējādi mainot maratonu vēsturi visā ASV un droši vien arī visā pasaulē :)
Tādā veidā pirmo reizi ASV vēsturē sieviete bija oficiāli piedalījusies maratona skrējienā un arī tiešām to noskrējusi. Pēc dažiem gadiem sievietēm atļāva piedalīties maratonos ASV :)
Morāle: The greatest pleasure in life, is doing the things people say we cannot do. /Walter Bagehot/
Un te neliela aprakstīto notikumu vizualizācija:
