Apbrīnoju cilvēkus, kam ir kaut kam laiks. Man laikam nav. Nekam īsti. Riebjas godīgsakot, vienkārši riebjas.
Vai laiks kādreiz būs? Vai arī tas ir vienkārši attieksmes jautājums, ko iespējams atrisināt jau tagad, pieņemot dažus radikālus lēmumus?
Vai arī es esmu cilvēks ar iedzimtu vajadzību pēc laika trūkuma?
Vemt gribas, tas arī viss, ko šobrīd izjūtu pret pastāvošo situāciju.