Lielbritānijas amatpersonu apdzīvotajā ielā, Dauningstrītā, kopš vakardienas parādījies jauns iemītnieks, kas tur nonācis, pateicoties atbildīga amata iegūšanai Lielbritānijas premjerministra Deivida Kemerona rezidencē. Jaunpienācēju sauc Lerijs, viņš ir aptuveni četrus gadus jauns runcis ar spēcīgu mednieka instinktu. Lerijs nāk no Londonas Batersijas dzīvnieku patversmes, kurā viņš savus mednieka instinktus atklāja, ķerot mākslīgās peles, kas arī palīdzējis viņam iegūt atbildīgo Dauningstrītas žurku-ķērāja amatu.

 

Ideja par kaķa nepieciešamību Dauningstrītā radās pēc tam, kad mediji bija nofilmējuši žurku, kas šķērso premjerministra durvju slieksni. Taču ideja par kaķa adoptēšanu sākumā tika rūpīgi apdomāta, pirms tika pieņemts galējais lēmums.

 

Tiesa gan, Lerijs nav pirmais Dauningstrītas žurku-ķērājs. Šī atbildīgā amata vēsture aizsākās gandrīz pirms vesela gadsimta, kad 1920. gados tur par kārtību rūpējās Rufus (Rufus from England). Savukārt Nevila Čamberlena un Vinstona Čērčila laikā šo žurku ķērāja amatu pildīja Munich Mouser.

 

Laimīgais Lerijs visā savā krāšņumā:

 

 

 

Saite uz ziņu latviešu valodā:

http://zinas.nra.lv/pasaule/41523-zurku-kersanai-lielbritanijas-premjerministra-rezidence-ieviests-runcis-lerijs.htm

 

Plašāka informācija angļu valodā:

http://www.bbc.co.uk/news/uk-politics-12460596

 

Lerija ierašanās Dauningstrītā iekš foto:

http://www.guardian.co.uk/politics/gallery/2011/feb/15/larry-downing-street-cat-arrives#/?picture=371773311&index=0

Tags: pūkains, runcis, smaidīt, ziņas, ziņu lentas

Sveiciens šīs ziemas pirmajā Rīgas sniega dienā! :)
Aiz mana loga turpina snigt un pagaidām nekas tā manāmi pat nav sācis kust... :)

 

Vakar mums pieteicās pirmie koučsērfotāji (couchsurfing.com).
Pāris no Polijas, kas dodas pusgada ceļojumā uz Āziju.
Sapriecājāmies :)
Bet viņiem bija ļoti ugent gadījums, tādēļ viņi palika pie tiem, kas viņiem pirmie atbildēja, un tie nebijām mēs.
Turpinam gaidīt :)

Tāda mistiska svētdiena...
Varbūt terpentīna smaržas + kastuma iespaids :)

Esmu atkal mājās.
Un šonakt es gulēšu gultā... gultā! :) Varēšu izgulties, kā vien vēlos :) Ojā. :)

Grūti iedomāties, ka vēl pirms nedēļas ap šo laiku es sēdēju virtuvē, otu un krāsu ielenkumā, mēģinot vēl uzgleznot kaut ko pieklājīgu nākamās dienas skatei.

Pie reizes tonakt tā ap pustrijiem pieķēru sevi pie nožēlojamas atziņas par to, ka gribas mest visu pie malas, iet gulēt un vairāk necensties. Atcerējos maģistra darba laikus... Kad rakstīju/pētīju dienām un naktīm, jo gribējās, lai vismaz pašai patiktu rezultāts. Bet te - tikai otrā vai trešā mazgulētā nakts pa visu semestri, un man jau liekas, ka par grūtu. Nokaunējos. Saņēmos. Pabeidzu gleznu. Un tad - uztaisīju vēl vienu kompozīcijas uzdevumu. Sakārtoju virtuvi, nomazgāju otas, sakrāmēju mantas līdzņemšanai un devos atpūtināt acis. Un bija vērts censties. Man liekas, ka 95% gadījumos ir vērts censties. Atlikušie 5% ir tikai izņēmums un sagadīšanās.

Tagad liekas, ka tas ir bijis aptuveni pirms mēneša... vai pat ilgāk. Kaut kad citā realitātē.
Bet vismaz beidzot pa ilgiem laikiem man ir tāda kā pelnītas atpūtas sajūta par saviem brīvajiem vakariem, pie kuriem pa šo nedēļu vēl neesmu paspējusi pierast :)

I DID IT! I DID IT!!! :)

"Счастье в том, чтобы хотеть то, что у тебя есть. А не в том, чтобы иметь то, что хочешь."

Vislabākā mūzika ceļam uz darbu pelēcīgās, miglainās un nedaudz iemigušās Rīgas pirmdienas rītā nepārprotami ir Amēlijas saundtreku gabali :)

Tā diena ir klāt. Šodien, jā, tieši šodien biju ieplānojumi mēģināt noskriet 17 km, daļēji izmantojot šo skrējienu par indikatoru tam, cik gatava/negatava esmu skriet garo pusmaratona distanci Rīgas maratonā nākamnedēļ.

Vakardiena bija jautra, turkāt ar pamatotiem svinēšanas iemesliem, tāpēc sanāca gan nedaudz pasvinēt, gan ieiet gulēt tikai nakts vidū, gan "slinkuma idejas saražot"... Bet apņemšanas tomēr ņēma virsroku. Jāatzīst, ka biju nedaudz sabijusies un diezgan nedroša par sevi, bet padoties jau bija par vēlu.

Par laimi laiks vismaz bija ideāls, nekāda karstuma vai dedzinošās saules, nedz arī vēja brāzmu, negaisu vai krusas. Tā bija zīme :)

Sākums bija viegls. Skrējām manā ātrumā un priecājāmies par ziedošajām pienenēm. Pirmos 10 km varētu uzskatīt par salīdzinoši viegliem. Noskrienot ceturdalmaratona distanci (10,5 km) pat sanāca uzlabot savu Cīrihes Jaungada maratona skrējiena laiku :) Tāpat uzlaboju savu 15 km laiku vismaz par pāris minūtēm :) Tas tomēr ļoti priecē :)

Pirmā skrējiena daļa, iespējams, likās viegla, jo skrējām pa vēl iepriekš manis neredzētām takām, kaut kur pa mežiem, pāri dzelzceļam, gar TEC2 (iepriekš nekad nebiju iedomājusies, ka varētu aizskriet līdz TEC2, jo vienmēr licies, ka tas ir kaut kur attālākajā nomalē...), pa šosejas malu u.t.t. Tad atklājās, ka iedomātajā maršrutā tomēr nesanāks 17 km distance, tādēļ tika veikta spontāna maršruta pārplānošana, tā nu daļu atpakaļceļa skrēju pretējā virzienā pa savu ierasto 8 km apli - un tas laikam bija pats grūtākais. Pirmkārt - ceļš/taka bieži vien bija ar nelielu pacēlumu, likās, ka regulāri skrienu augšā pa pavisam lēzaniem pakalniņiem, bija grūti. Otrkārt - skriešanas virziens bija neierasts, likās jocīgi skriet "pretējā" virzienā, tomēr kopumā tas laikam netraucēja :) Treškārt - sāka nedaudz berzties pēdas, laikam pirmo reizi ar šiem apaviem, bet skrējienu patīkamāku tas, protams, nepadarīja :)

Sasniedzot aptuveni 15 km punktu, kļuva pavisam grūti, tomēr tad arī laikam sanāca izskriet uz līdzenāka ceļa, kas ļoti atviegloja skriešanu, tādēļ 17 km tomēr izvilku :) Bija gan plānots pēdējo pārsimts metru sprints pirms finiša... bet kāds tur sprints, ja vēl pēdējais km tomēr jāskrien cauri mežam pa saknēm un brikšņiem? :) Tādēļ tas "sprints" (kura patiesībā īsti nebija) tāds ļoti nosacīts sanāca.

TOMĒR - ES TO PAVEICU!
Noskrēju 17 km, noturot cerēto ātrumu un bez īpašiem manāmiem ievainojumiem (vismaz pagaidām, bet varbūt kaut kas vēl sāks sāpēt vēlāk).

Jāatzīst, ka tas būtu daudz grūtāk, ja man būtu jāskrien vienai, ja mani ik pa laikam neinformētu par paveikto/gaidāmo distanci un esošo ātrumu, kā arī nepacienātu ar sāļu kokteili. Tā kā - paldies par atbalstu! :)

Bet tagad manā priekšā ir šobrīd svarīgais lēmums par Rīgas maratonā veicamo distanci. Tā kā šodienas skrējiens, lai arī patīkams un interesants, bija arī grūts un spēkus izsmeļošs, pagaidām tomēr sliecos par labu minimaratona distancei.

Bet vēl nedaudz jāpasvārstās :) Dalībai plānoju reģistrēties rītā, tātad viss vēl var mainīties :)

Aiz loga esošā vasara ir vienkārši fantastiska :)
Pusdienas ar Anniņu gājām ieturēt parkā :) Viss zaļš! Spilgti zaļš!
Tikām arī zem lietus, kā arī slēpāmies zem klusā centra nojumītēm, kas ļāva atklāt dažus iepriekš neredzētus Rīgas arhitektūras mazos brīnumus.
Kopumā skaisti - tieši tā kā piektdienām pienākas :)

Tā kā draugos uzietie krekliņu citāti mani ļoti uzrunāja... Tik ļoti, ka nespēju izvēlēties vienu no tiem kā savu iespējamo skriešanas krekla apdruku, sameklēju vēl dažus :)

Kuru lai liek uz krekla? - Tāds ir jautājums :)
Ok, tie uzraksti, kas paredz krekla valkātāja ātro skriešanu, nebūtu man tie atbilstošākie, bet tomēr iekopēju, jo patika:

This is my back, get used to it!

Pain is weakness leaving the body.
/Tom Sobal/

The long run is what puts the tiger in the cat.
/Bill Squires/

If you want to win something, run 100 meters. If you want to experience something, run a marathon.
/Emil Zatopek/

Run like you stole something.
/Daniel Farrow/

We're not crazy you're just lazy!
/Dodge Point Cross Country 2004/

Don't ask me why I run. Ask yourself why you don't.

People ask me why I run so fast, I say what do you do when you hear a gun?

We're the fast girls your mom warned you about.
/Salpointe's XC Shirts/

Curro Ergo Sum
(I run, therefore I am)

I would rather compete slow than watch at any speed.

P.S. Nē, es neesmu apsēsta ar skriešanu. Tas, ka mani pēdējo 2 nedēļu ieraksti ir veltīti tikai un vienīgi skriešanas tēmai vēl ne par ko tādu neliecina!!! :D

Noskatījos skrējēju izslavēto filmu Spirit of the Marathon... Jāatzīst, ka varbūt pat labāk nebūtu skatījusies, jo prātā kaut kādās neizskaidrojamas "masu psihozes" rezultātā (identificējoties ar filmas tēliem, acīmredzot) pilnīgi organiski un bez jebkādiem "par" un "pret" iezagās ideja par maratona distances noskriešanu...

Ar skaidru prātu domājot, es pat nesaprotu, kādā veidā es - fiziski absolūti vārgais radījums, - nonācu līdz kaut kam tādam. Turklāt jau pusmaratons man šķiet kaut kas tik pat kā nepaveicams, kur nu vēl matarons. Lai kaut ko tādu dabūtu gatavu, katru dienu ir jāvelta diezgan ilgs laiks treniņiem, turklāt nevis parastiem treniņiem, bet tiešām ilgiem, grūtiem un ar pieaugošu slodzi... maratons - tas taču ir dzīves veids! Tad kādā man nudien neizprotamā veidā cilvēkiem ienāk prātā (pat tādiem kā es), ka kaut ko tādu būtu "labi" vismaz vienreiz mūžā izdarīt? Nē, es tiešām nesaprotu, kur slēpjas tas āķis?!

Bet visā visumā - ne par to stāsts. Kopumā filma ļoti laba, sekojoši es to ļoti iesaku :) Man liekas, ka tā interesanta šķitīs arī tiem, kas nav "saslimuši" ar skriešanu, bet varbūt kļūdos.

No filmas visvairāk mani aizkustināja un iedvesmoja stāsts par pirmo oficiālo Bostonas maratona dalībnieci - sievieti. Bet tur nav uzsvars uz feminisma vēsturi utt, jo galvenā doma nebija manifests par sieviešu tiesībām skriet un sieviešu tiesībām vispāt, bet gan par cilvēka nebeidzamo vēlmi skriet, lai pierādītu (vai nu sev, vai citiem) to, ka kaut ko spēj. Un te nav runa arī par pirmajām vietām, medaļām un kausiem, bet gan par cilvēka spējām kārtējo reizi apliecināt to, ka it kā neiespējamais tomēr ir iespējams.

Tas notika 1967. gadā, kad sievietēm vēl nebija ļauts piedalīties maratonos (vismaz ASV), jo tika uzskatīts, ka sievietes ir pārāk vārgas/trauslas/nespējīgas... Taču Katrīna Svitzera (Kathrine Switzer) vēlējās pierādīt sev un savam trenerim, ka viņa tomēr spēj noskriet maratonu. Tā nu Svitzeras jaunkundze pieteicās Bostonas maratonam, kur viņas pieteikumu pieņēmuši, uzskatot to par vīrieša pieteikumu, savukārt oficiālo numuru pirms sacensībām devās saņemt viņas treneris. Viss gan negāja tik gludi, jo, skrējiena sākumā, kad Katrīnu pamanījusi prese, vienu no maratona organizētājiem pārņēmušas dusmas, un viņš meties Katrīnai virsū, mēģinot noplēst viņas numuru, lai viņu vairs nevarētu uzskatīt pat oficiālu maratona dalībnieci. Par laimi šis mēģinājums nebija veiksmīgs, jo skrējējai blakus skrējuši viņas draugs un treneris, kas dumsīgo kungu spēcīgi aizgrūduši prom no Katrīnas, par ko izpelnoties visai draudīgas replikas... Bet tomēr - Katrīna Svitzer distanci noskrēja, tādējādi mainot maratonu vēsturi visā ASV un droši vien arī visā pasaulē :)

Tādā veidā pirmo reizi ASV vēsturē sieviete bija oficiāli piedalījusies maratona skrējienā un arī tiešām to noskrējusi. Pēc dažiem gadiem sievietēm atļāva piedalīties maratonos ASV :)

Morāle: The greatest pleasure in life, is doing the things people say we cannot do. /Walter Bagehot/

Un te neliela aprakstīto notikumu vizualizācija:

 

:)
Uzgāju draugu draugu dienasgrāmatās labus krekliņu apdrukas uzrakstus skriešanas sacensībām:

Before you run a half-marathon, you never really learn to curse.

Friends Don’t Let Friends Run in Marathons!!

In my mind, I’m a Kenyan.

This sounded like a good idea three months ago.

Running is a mental sport and we’re all insane.

I was not talented enough to run and smile at the same time.

Sweating - that’s when muscles cry.

So I run like a girl… try to keep up.

Pain is your friend. It tells you that you’re still alive!

I usually run faster.

I may be slow but I am ahead of you.

A half-marathon is just a 6km with a 15 km warm-up.

If you can read this I’m at least not last.

I thought you said this was 2.1km not 21km..

Im slow..I know..get over it!

Man tomēr visādos veidos izskatās, ka šodien laiks ir kā radīts svinēšanai :)
Un vēl - man "zied" darba galds :)
Un vēl, vēl - pūkaiņu kolekcijā ir papildinājumi... :)