No visām pasaules vietām, kas mani nepārprotami vilina (un tādu ir ļoti, ļoti daudz, jo vilina gandrīz ikviens ceļojums, sākot no vietējās ekskursijas, beidzot par ziemeļblāzmas skatu ķeršanu aiz polārā loka...), tieši Francija man nezināmu iemeslu dēļ ir izpelnījusies kaut kādu manu īpašo iekšējo mīlestību.

Un tagad varu uzzsmaidīt par to, ka esam ieplānojuši beidzot kopīgi doties uz Parīzi :) Par ko man, protams, jāpateicas otrās puses rosībai un apņēmībai izdevīgu biļešu atrašanas un sagādes jautājumā... :)

Neskatoties uz to, ka esmu jau šo burvīgo pilsētu savulaik apmeklējusi, šis apstāklis manī izraisa neaprakstāmu sajūsmu, kas līdzinās mūsu mazās Čīles vāveres sajūsmas spiedzieniem, ar ķepiņām saķerot ozola zīli... :):)

Vēl šajā sakarā iedomājos, ka jāatkārto kaut kas nedaudz no franču valodas... Citādi vairs atceros tik ciparus, standartfrāzes un ēdienu nosaukumus :D Ar to šoreiz nepeitiks!

 

 

Vāvere ar zīli ir un paliek vāvere ar zīli... Un te vairs nav nozīmes tam, kāda ir šī vāvere - vietējā, Čīles vai animācijas filmu zvaigzne...

Vakar pamēģinājam mūsu burvīgo Čīles vāverēnu pacienāt ar visparastāko ozolzīli.
Prieks un rosība ap jauno ieguvumu bija neizmērojama.
Noklausījāmies plašu pīkstēšanas un ņurdēšanas gammu. Turklāt piedevām arī zobu klabināšanu, ar mērķi aizbaidīt mūs prom no zīles, gadījumos, kad pienācām būrītim tuvāk par metru.
Pats Čīles vāvere tikmēr bija sapūties un sapūkojies cik vien liels un pūkains spēja... acīmredzot demonstrējot savu varenību :)
Zīle, saprotams, ir diezgan apaļīgas formas... iekosties grūti... zobos sagrābt arī agrūtinoši.
Taču tas tai nebūt netraucēja izceļot pa visiem četriem būra stāviem, kā arī vairākkārt tapt ieraktai granulās un atkal atraktai, lai vāverēns varētu turpināt tās apčubināšanu.
Pēc kādām 30 min zīle daļēji jau bija nograuzta, bet no rīta būrītī no tās vairs nebija ne miņas.
Cik maz tomēr tādam jaukam un pūkainam Čīles vāverēnam ir vajadzīgs tik lielam un patiesam priekam... :)

"Katram, kurš vēlas labus draugus, ir jābūt labsirdīgam un
iejūtīgam, jāizrāda uzmanība citu vajadzībām. Godu un
cieņu negūst ar spēku, bet gan ar augstsirdību un gatavību
dalīties ar pēdējo kumosu ar tiem, kam tas nepieciešams.
" /Leonardo da Vinči./

"Bauda, kas rodas no savstarpējās saskarsmes - galvenā
draudzības pazīme." /Aristotelis./

"Draugs - drauga spogulis, nav spoguļa tīkamāka." /Anvari./

"Draugu ilgi meklē, ar grūtībām atrod, un ir jāpieliek
pūles, lai to saglabātu." /Publijs Sīrs./

"Draudzība divkāršo priekus un par pusi samazina bēdas." /Frensis Bēkons./

"Uz pasaules nav nekas labāks un patīkamāks par draudzību,
izslēgt no dzīves draudzību ir tas pats, kas atņemt
pasaulei saules gaismu." /Cicerons./

* iesākumam beidzot PIENA apmeklējums, kas iekļāva arī vizīti KEFĪRĀ;
* auklēju/audzināju/uzturēju (un turpinu) 2 Čīles vāveres vienlaikus;
* pabeidzu salsas deju kursu pirmo līmeni;
* lasīju ķiršus kādā Ogres dārzā;
* vārīju ķiršu ievārījumu(!!!) līdz agrajām rīta stundām;
* taisīju ķiršu/upeņu kompotu;
* braucu lūkot un tiku pie kalnu zābakiem, virves un karabīnes;
* piekritu piedalīties Latvijas otrajās Sievu nešanas sacensībās;
* un visbeidzot - secināju, ka ballēšanās miega bads ir daudz patīkamāk par maģistrrakstības miega badu :)

Par katru varētu (un vajadzētu!!!) rakstīt garāk, bet kur gan tas laiks?!

Nu ko, pilsēta jau tukša, ja? :) Visi droši vien tur augšā jūras pusē...
Nekas, mēs arī rītā pie jums!
Bet pagaidām nedaudz salsas ritmu... Šovakar WooDoo salsas fināls.
Jāiet pozitīvisma uzlādēties vēl pirms Positivus :))
Paskatīties, papriecāties, un nedaudz, nedaudz padejot maliņā...
Ā, un Mojito... ilgojos pēc Mojito :)

Ķirši ir labi, bet šodien man ir (beidzot pirmo reizi uzvilku) Murano stikla piekariņi...

Apmēram šādi:

Gribas rozā brilles...

Saintriģējos par kādu turku/grieķu kopražojuma filmu: A Touch Of Spice

Nav jau nekas superjauns, bet redzējusi neesmu.
Un tagad pilnīgi nevaru sagaidīt, kad novilksies.

 

Vēl viena šīs nedēļas jaukā lieta...
Franču maiznīca Ģertrūdes ielā.
Fantastiska :)
Labi, nav nekas tāds īpašs un vēl sazin kāds. Bet neko tādu jau arī nevajag!
Pietiek jau ar to, ka skan franču mūzika, tuvumā kāds runā franču valodā, gaiss smaržo pēc karstās šokolādes un kārtainās mīklas izstrādājumiem un sienas rotā Vidusjūras ekspresionisma motīvi.
Ideāla vieta man.
Varētu tur vienkārši dzīvot :)
Iegādāt rīta kruasānu un tēju ar laimu, šķirstīt kādu avīzi vienkārši šķirstīšanas pēc un skatīties uz otas triepienu atstātajām košajām un saulainajām pēdām.
Tā sapnis par Nīcu un Francijas dienvidu piekrastes mazajiem ciematiņiem tiek atdzīvināts sekundes simtdaļas laikā.
Gribas atkal tur... :)
Kur vienmēr prieks un saule.
Kur jūra ir tik koša, ka sāc apšaubīt realitāti :)
Kur franču onkuļi nāk no maiznīcas ar pilnu iepirkumu maisu garajām franču maizēm.
Kur Nīcas tradicionālo ēdienu restorāns ar visādiem vietējiem brīnumiem...
Un tas mazais maizes veikaliņš, turpat aiz stūra no viesnīcas... kur no rīta ietecams doties pēc siltiem kruasāniem un neparastiem maizes veidiem, kā arī svaiga tiramisu - brokastīm.
Ā!! Es gribu :) gribu :) gribu :)