Vāvere ar zīli ir un paliek vāvere ar zīli... Un te vairs nav nozīmes tam, kāda ir šī vāvere - vietējā, Čīles vai animācijas filmu zvaigzne...

Vakar pamēģinājam mūsu burvīgo Čīles vāverēnu pacienāt ar visparastāko ozolzīli.
Prieks un rosība ap jauno ieguvumu bija neizmērojama.
Noklausījāmies plašu pīkstēšanas un ņurdēšanas gammu. Turklāt piedevām arī zobu klabināšanu, ar mērķi aizbaidīt mūs prom no zīles, gadījumos, kad pienācām būrītim tuvāk par metru.
Pats Čīles vāvere tikmēr bija sapūties un sapūkojies cik vien liels un pūkains spēja... acīmredzot demonstrējot savu varenību :)
Zīle, saprotams, ir diezgan apaļīgas formas... iekosties grūti... zobos sagrābt arī agrūtinoši.
Taču tas tai nebūt netraucēja izceļot pa visiem četriem būra stāviem, kā arī vairākkārt tapt ieraktai granulās un atkal atraktai, lai vāverēns varētu turpināt tās apčubināšanu.
Pēc kādām 30 min zīle daļēji jau bija nograuzta, bet no rīta būrītī no tās vairs nebija ne miņas.
Cik maz tomēr tādam jaukam un pūkainam Čīles vāverēnam ir vajadzīgs tik lielam un patiesam priekam... :)