minikin
13 February 2017 @ 11:09 am
 
Jūtos kā iestrēgusi kaut kādā bezjēdzības cilpā. Nav motivācijas absolūti nekam. Vispār nekam. Es saprotu, ka tā nevar turpināt un ka tas ir jārisina. Bet jau atkal... Gribas tikai nokrist pret asfaltu un raudāt. Tas nelīdzēs, es zinu. Bet kas līdzēs?
Ir apnicis melot sev un citiem, un gaidīt, ka kaut kas atrisināsies pats no sevis. Ir apnicis baidīties no visa, no jebkā, kas var notikt. It apnicis tas emocionālais stāvoklis, kurā atrodas - tas ir neizturams. Esmu sāpinājusi visus tuvos un sev svarīgos cilvēkus un esmu sāpinājusi arī sevi. Jūtos apmaldījusies pati uz savas ielas. Un sākusi sev uzdot jautājumu - kāpēc es uz šīs ielas vispār atrodos. Pat, ja tā ir bijusi mana gadiem, varbūt visu mūžu.
Bet sevi ir grūti izaudzināt, pāraudzināt. Nesavāktu cilvēku ar haosu dvēselē un galvā un ar noslieci uz mentālām problēmām nepadarīsi par organizētu un racionālu, veiksmīgu dzīves plānotāju un mērķu sasniedzēju. Gudrās pamācības saka, ka jāsāk ar sevis pieņemšanu un iemīlēšanu, bet nudien - ar tādu sabiedroto, kāds šobrīd esmu es, nevienam nav pa ceļam, ja vien nav vēlmes iet pašdestrukcijas ceļu. Kā lai šādu sabiedroto pieņem un kaut ko dara, ja iekšēji esi nemotivēta un depresīva cilvēciskas būtnes atblāzma?
 
 
minikin
10 August 2016 @ 11:24 pm
 
Back to reality. Part 2.
Pēc nebeidzama karstuma un saules, koši zilas jūras un augļiem ceļmalās, vīnošanas katru dienu un dejošanas uz balkona vecpilsētas mūzikas pavadībā, atgriezāmies Baltijā... Tumšs. Pelēks. +13°C. Līst. (Wtf vispār? Ir taču augusta sākums!)
No rīta jāatgriežas darbā. Ielikta arī tikšanās ar klientu. (Vismaz labi, ka ne no rīta.)
Būs jāatsāk valkāt krūšturis... (Eh!...)
Par pārējām lietām, ko vilkt mugurā, grūti spriest. Liekas, ka ielidojām ziemā... Tas man par to, ka pirms mēneša Bordo visiem čīkstēju, cik man ir drausmīgi karsti un cik ļoti man patīk ziema un sniegs.
Par vārdiem ir jāmaksā :D (Ļoti ceru, ka ne vienmēr, jo reizēm sarunāju vājprāta lietas, ko īsti nedomāju nopietni, bet reizēm saku visu tik tieši un bez aplinkiem, ka pašai bail.)
Šobrīd vēl grūti iedomāties, kā es no rīta savākšos uz darbu, un vēl grūtāk, kā es tur darbā funkcionēšu divas dienas pēc kārtas... un tad visas atlikušās darbdienas līdz gada beigām, jo brīvo dienu man vairs vispār nav... Varbūt mierinājumam jāieplāno jau tagad īss atvaļinājums janvārī? :D
Gribu uz Farēru salām.
Varbūt kādam ir ключ от квартиры, где деньги лежат? (Ostapa Bendera citāts)
Man noderētu :D
 
 
minikin
07 March 2016 @ 05:47 pm
 
Iepriekšējās pāris nedēļas, nē, kopumā viss februāris un marta pirmās dienas bija vnk pārbāztas ar steidzamajiem, svarīgajiem darbiem. Visi svarīgi - neko negribas nohaltūrēt un pēc tam nožēlot... Cik daudz gan tas spēj paņemt spēku, fizisko un garīgo! Jau nedēļām sapņoju par bezrūpīgu arvaļinājumu, bet nekas nav pieteikts, tā kā varu necerēt. Nav jau arī tā, ka viss ir izdarīts. Vienam lielam projektam darbs tikai sākas. Visu martu būs, ko rauties. Atšķirība tikai tā, ka šodien nevienam darbam nav pēdējais termiņš, bet darbu tāpat daudz. Esmu čīkstule! :)
 
 
minikin
18 August 2014 @ 02:12 am
 
Esam atpakaļ mājās. Mūsu lielais, spontānais, bet ilgi gaidītais brauciens ir noslēdzies.
Tagad gan grūti iedomāties, kā lai no rīta laicīgi pieceļas, lai paspātu uz darbu...
 
 
minikin
17 August 2014 @ 02:01 am
 
Shodien saskāros ar "problēmu" - bija jānotērē vairāk kā seši tūkstośi. Skan tik jocïgi :)) Man hostelī atdeva drošības naudu interesantā valūtā :D Laikam pirmo reizi notērēju vairākus tūkstošus viena rīta ietvaros :D
Bet vispār - ļoti jocīga sajūta, ja tik atšķirīgi skaitļi. Smadzenes negrib pieņemt, ka tūkstotis var būt kaut kas mazvērtīgs.
 
 
minikin
13 August 2014 @ 11:04 pm
Par vakardienu  
Diena izdevās mistiska....
Atkal mēģinājām kāpt kalnos. Piecēlāmies tā paagrāk, ap pieciem (izņemot mani, kas pamodās 3:38, jo istabas biedrs krāca, un šīs krākšanas pavadībā vairs nespēju iemigt). Aiz loga tumsa un mākonis, kas kā mīksta sega ietinis tuvējos kalnus un pļavas. Miegaini un klusi sataisāmies neilgajam braucienam līdz iecerētajai starta vietai. Dodamies...
Ir jau pāri sešiem, bet iebraukšanas biļešu būdiņā tukšums... Nu nekas, ko padarīsi, braucam vien tālāk. Auto novietnē vien divi auto un mūsējais trešais. Pārējiem logos tomēr ir iebraukšanas biļetes... Visapkārt gan klusums, dzird vien kalnu upju šalkoņu. Saceru vēstuli administrācijai, ko atstājam auto logā, un dodamies ceļā.
Pirmais "pieturas punkts" būs Riesachsee kalnu ezers (ap 1330 m v.j.l.), kur jau esam bijuši citā dienā kā galamērķī pēc kalnu ūdeņu takas iziešanas. Šoreiz tas ir tikai sākums, turklāt laiks ir apmācies un ik pa brīdim līst. Viss ir miglā un mākoņos tīts... 
Aiz ezera taka ved pasaku mežā (vismaz man liekas, ka pasaku meži tā varētu izskatīties), tad vēl dažas koka mājiņas un Aplu govis, kas aizšķērsojušas ceļu. Tomēr tiekam garām :) 
Taka turpina vīties pa milgā paslēpro pasaku mežu ar ūdenskritumu čaloņu, attāliem govju mājieniem un skaisti zaļām eglēm, kas ik pa brīdim iznirst no mākoņu plīvura. 
Lietus nedomā atkāpties, lai arī reizēm pieklust. Šķērsojam milzīgu, mutuļojošu ūdenskritumu un dodamies pa salijušajām kalnu meža taku augtsāk. Drīz vien esam nākamajā "pieturpunktā" ap 1600+ m v.j.l., kur atrodas lauku māja/viesu nams/krogs. Iekšā neejam, dodamies tālāk, tomēr turpat satiekam divus par mums labāk ekipētus kāpējus, kas arī, liekas, dodas tur pat, kur mēs. Drīz vien viņi atpaliek, un paliekam atkal tikai mēs trīs. Mākonis ietērpj visu vēl baltāku. Alpu gotiņas šur tur iznirst no miglas. Nonākam nelielā govju barā, ko kura viena mums pārāk pārliecinoši tuvojas, bēgam. Miglā pazaudējam trešo biedru... Esam nost no takas. Ejam atpakaļ līdz atrodam takas atzīmes un tiekam citā govju barā. Steidzamies, lai panāktu trešo biedru. Steidzamies ilgāku laiku, līdz taka kļūst manāmi stāvāka un sākam apjaust, ka varbūt arī viņš ir nomaldījies no takas... Miglā jau neko tālu neredz. Netālu stāv noskumis teliņš. Viens. Arī izskatās nomaldījies... Kāpjam augstāk un pētam pēdu nospiedumus takas dubļos. Liekas, ka īsto nav... Nolemjam uz brīdi apstāties. Līst. Man gribas doties atpakaļ, bet mans takas un dzīves biedrs negrib atmest visam ar roku... Nosēžam 25min pauzi lietainajā kalnā, līdz ieraugām mūsu trešo biedru kāpjam augšā. Kāpjam visi trīs augšā. Pie ~2100+ m v.j.l. saprotu, ka esmu pietiekami izmirkusi un nīkulīga, lai spētu paveikt iecerēto kāpumu līdz virsotnei (2600+ m v.j.l.), saprotu, ka jādodas atpakaļ. Trešais biedrs jau sen nejūtas labi un sēž kalnu slapjumā kādu gabaliņu zemāk. Tomēr dzīvesbiedrs nav pierunājams padoties un nolemj ceļu augšā turpināt viens...
Drīz vien viņš pazūd miglā virsotnes virzienā, bruņojies ar maniem amuletiem un apsolījis man sargāt sevi un nenomaldīties. Kādu brīdi vēl stāvu un vēroju mākoņa baltumu... Nesaprotu, kā varēju atlaist viņu vienu prom. Bet vairs neko nevar darīt, jāiet lejā, lai varētu iet viņam pretī pa citu taku. Ir ap 12iem, viņam lejā jābūt ap 18:30. 
Eju lejā un šņukstu, jo domas nāk visnepatīkamākās...
Satiekam ekipētos puišus, kas jautā, kur palicis mūsu biedrs... Kāpj virsotnē, viens - mēs sakām. Šie tik nokrata galvu...
Kāpjam zemāk un satiekam govju "ganus", kas visādi mēģina nomaldījušamies teliņam palīdzēt tikt pie mammas. Arī viņi jautā, kur mūsu biedrs... Atkal sāku šņukstēt. Migla un lietus rada skumju, mistisku, vientuļu noskaņu...
Dodamies lejā. Drīz vien tiekam pie mājas, kur iekšā krogs, kas ir jāredz savām acīm, lai noticētu... Īsts pasaku nams kalna nakurienē, mākoņu ieskāvumā... 
Piloši ienākam iekšā. Telpas vidū kuras krāsns, meitene mūs laipni sagaida un saka, lai nožāvējam pie krāsns savas slapjās drēbes. Izkarinam visu, ko varam. Izgriežam no zeķēm ūdeni. Iekšā tik silts! Koka māja, kā sapnī vai pasakā... Kuras krāsns... Aiz loga mākonis... Sajūtas sirreālas. Tiekam pie tējas.
Drīz vien ierodas arī mūsu satikie teliņa glābēji. Teliņš nogādāts pie mammas, cerams, ka tas līdzēs. Tie laikam ir mājas saimnieki. Viens nāk ar mums parunāt. Viņš sarēķina, ka vīrs lejā varētu būt nevis 18:30, bet 16-17:00. Viņa mierīgā attieksme mani nomierina, un, sasildījušies un nedaudz apžuvuši, lejā dodamies optimistiskāk noskaņoti. Nosūtām vīram sms, ko viņš pat saņem. Tas arī nedaudz mierina.
Zemāk mākonis ir nedaudz atkāpies, un nu skatam paveras burvīgie ūdenskritumi un nogāzes. Ceļā vien pāris mājeles. Vienā nolemju iegriezties, lai iegādātos vietējos piena produktus vīram nelielam pārsteigumam. Saimniece neko nesaprot angliski. Manai vācu valodai ir iestājies noilgums, nav lietota kopš skolas gadiem. Tomēr tieku pie savdabīga siera (siera drupačām). Ļoti gardas.
Tālākā lejupceļā man pretī nesas teliņš un aiz viņa tā mamma. Kāpju pāri žogam, lai sajustos nosacītā drošībā... Viss beidzas labi.
Kājas žļurkst un salst, bet esam jau tuvu lejas galapunktam, kāda stunda vēl kāpjama. Kādas 10min līdz lejai saņemam zvanu no vīra - ir jau atnācis! Dzīvs! Vesels! Krietni pirms laika! Skrienam lejā! Visi beidzot esam siltumā (auto) un kopā. 
Braucam uz mūsu mītni, atstājot lietu un mākoņus aiz muguras un satiekot siltus saules starus...
Vakars ir mierīgs un silts :)
 
 
minikin
02 June 2014 @ 06:05 pm
Tallina  
Draugi, varbūt varat ieteikt kaut kādas interesantas vietas un lietas, ko apskatīt un padarīt Tallinā? Galvenie apskates objekti jau pērnajos gados apskatīti, gribas kaut ko citu, kaut ko interesantu. Izskatās, ka man drīz Tallinā būs pāris dienas brīva laika... Gribētos lietderīgi to notērēt :)
 
 
minikin
09 August 2013 @ 10:41 pm
Kāzas - ir ieteikumi?  
Varbūt esat bijuši kāzās, un kāda no to aktivitātēm/niansēm ir īpaši "iekritusi sirdī"? Varbūt esat izdomājuši kaut ko super-foršu savām kāzām, vai varbūt tas jau ir piedzīvots? Ja tā, palīdziet vedējai, lai kādam skaistam pārim svētki izdotas patiesi pasakaini! :)
 
 
minikin
01 August 2013 @ 09:59 pm
 
Brīdī, kad mana ticība zīmēm, liktenim un brīnumiem sāk šķobīties, es saņemu zīmi pēc zīmes. KD ņem un uzraksta tieši par Montrē, un, ejot uz vīnu veikalu pēc saldējuma, tur notiek vīna degustācija... Tieši Elzasas vīna degustācija :)
Tādas tās mana atvaļinājuma atskaņu zīmes :)
 
 
minikin
29 July 2013 @ 11:19 pm
Sajūtas  
Šorīt, pametot Franciju, un šovakar, pametot Šveici, gribas raudāt, ieķerties ar rokām un nelaist šīs burvīgās vietas vaļā. Bet vienlaikus ir ilgs smaids par redzēto burvību... Un Elzasas vīns somā, kas glabā skisto mirkļu smaržu, garšu un atmiņas. Kā vienmēr man rodas jautājums: kā tas nākas, ka kādam vienkārši paveicas tur piedzimt? Lai arī Latvija ir vismīļākā, nevaru noliegt mūžīgās ilgas - izjust, kā tas ir, dzīvot tur un būt piederīgam šīm skaistajām, elpu aizraujošajām vietām... 2013. gada 25. jūlijā, 17:31
 
 
minikin
14 May 2013 @ 07:17 pm
 
Naktī pabeidzu lasīt "Laika ceļotāja sievu"... It kā bija doma vēl pataupīt, bet tā kā sapotētā roka radīja visādas sajūtas un iemigt tā pat nevarētu, turpināju vien lasīt līdz beigām. Kopumā ļoti patika, bet šoreiz gan nevis tā interesantā sajūta, kas rodas, izlasot grāmatu līdz beigām, bet gan tieši tās lasīšanas process. Bija interesanti. Bet vēl nespēju noformulēt savu attieksmi pret nobeigumu. Nespēju pat saprast, vai tas, manuprāt, bija romantisks vai traģisks... Ar šo grāmatu vispār tā citādāk. Parasti lielākās pārdomas grāmatas manī izraisa, kad tikko izlasītas un vēl vairākas dienas pēc tam. Tāda savdabīga noslēgta posma sajūta, papildināta ar atbilstošām atziņām, idejām, pārdomām. Šoreiz visādas atziņas šaudījās prātā ap grāmatas vidu, bet pēc nobeiguma es paliku tā kā ar tukšām rokām, jo pēkšņi manai fantāzijai bija ļauts tik daudz, ka es patiešām apjuku. Un tagad man viens pēc otra rodas jautājumi nevis atziņas. Neparasti.

Varbūt kāds ir lasījis vai vismaz redzējis filmu un grib padalīties saiem iespaidiem?
Tags:
 
 
minikin
11 March 2013 @ 05:26 pm
Jautājums par maketēšanu...  
Varbūt kāds man varēs ieteikt šo to par maketēšanu? Ja cilvēks izdomā mācīties maketēt, ar ko vispār būtu jāsāk, ar kādām programmām? Kuras ir biezhāk lietotās? Vai noderīgāk ir apgūt dažādu programmu pamatus, vai tomēr izvēlēties vienu, kurai nopietnāk pievērsties? Priecāšos par jebkuru viedokli!
 
 
minikin
05 November 2012 @ 05:23 pm
Par grāmatu daudzdimensionālo dabu un citu mākslas formu dialogspējām  

Reizēm cilvēkam, kas ir savā veidā un cikliskā periodiskumā ir atkarīgs no grāmatu patērēšanas ar nolūku izzināt mākslinieka vēstījumu par pasaules uzbūves, pastāvēšanas un funkcionēšanas brīnumainās vienkāršības un netveramā skaistuma noslēpumiem, prātā rodas grūti atbildami (vismaz pašam) jautājumi un pārdomas par to, kāda ir grāmatas kā izteiksmes līdzekļa / medija / vēstneša / izteiksmes formas loma citu šādu līdzekļu un formu vidū.

 

Kā cilvēkam, kam paša praktizēto aktivitāšu kopumā daudz tuvāka ir krāsu un formu atveide gan zīmējot, gan gleznojot, gan telpiski veidojot, loģiska būtu tieši šīs, sev daudz tuvākās izteiksmes formas uzskatīšana par priviliģēti stāvošu attiecībā uz citām, piemēram, mūziku, literatūru, deju, arhitektūru u.t.t. Ne jau tāpēc, ka man (vai kādam citam) būtu tiesības izlemt, bet gan tādēļ, ka tā nodarbe, kas mums katram tuvāka, mums pašiem arī parasti ir vieglāk saprotama, tādējādi, iespējams, mēs tajā spējam saskatīt daudz vairāk, daudz dziļākas domas un idejas nekā citās mākslas izpausmes, ideju vēstnešos. Taču vai tā tiešām ir? Vai kāda no šīm formām vispār var būt pārāka par pārējām? Vai tad tās visas nav vienkārši brīnumlīdzekļi ideju un informācijas paušanai? Kāds man noteikti nepiekritīs. Esmu sastapusies ar neskaitāmiem dažādu mākslas nozaru ģēniju citātiem un viedokļiem par to, ka kāda no mākslas jomām ir galvenā, ka kāda ir pārāka un svarīgāka, un pārējās ir tikai tās papildinājums vai atvasinājums. Taču arī šie mākslas dižgari nav vienisprātis, katrs slavējot kaut ko savu, vai vēl kaut ko citu...

 

Es piekritīšu šai neviennozīmībai un atzīšos, ka nespēju kādu no šīm jomām uzskatīt par pārāku. Varbūt kāda no tām kādam ir vieglāk uztverama, kāda cita – vienkārši neizskaidrojami tuvāka, tomēr teikt, ka kāda viena ir noteikti pārāka, es neuzdrošinos.

 

Bet kopumā, ne par to ir manas vakarnakts pārdomas. Šoreiz tieši domas par grāmatu kā izteiksmes līdzekli nelika (un neliek) man mieru. Protams, nav runa par visām, nav runa arī par kādu konkrētu, jo katru no mums uzrunā kaut kas savs un citādāks... Bet kopumā – kā grāmata spēj būt tik spēcīgs izteiksmes līdzeklis? Reizēm tu sastopies ar ko tādu (ar tādu īpašu eksemplāru), kas uz brīdi Tev liek it kā dzīvot paralēlā pasaulē, kas ir grāmatas radīta / piedāvāta. Kā grāmata spēj piedāvāt paralēlu pasauli tikai ar tiem līdzekļiem, kas tai ir? Tai nevajag ne krāsas, ne mūziku, tajā var būt tikai lapas un vienkrāsains teksts bez jebkā cita, bet tā tāpat spēj piedāvāt paralēlo visumu ikvienam, kas ir gatavs tajā ielūkoties. Vēl neticamāks man liekas fakts, ka arī šādas īpašās grāmatas ir cilvēka radītas. Tas ir cilvēka darbs, idejas, domas, kas izteiktas noteiktā formā. Bet arī muzikāla kompozīcija un glezna ir forma, kurā cilvēks, mākslinieks izsakās. Tomēr vai tai nav grūtāk radīt klausītājā / skatītājā paralēlās pasaules izjūtu? Pēdējā laikā mani nepamet doma, ka tieši grāmatai šāda spēja ir visizteiktākā. Bet kāpēc? Kāpēc lai viena izteiksmes forma būtu iedarbīgāka par citu? Man tas neliekas loģiski. Bet no otras puses, varbūt tas ir atkarīgs no veida, kādā veidojas mūsu domas. Ja mūsu domas ir ietērptas vārdos, kas riņķo mūsu prātos, tad tieši vārdi ir tas, kas visvieglāk ļauj mums uzburt vīziju par pasauli un ideju, ko piedāvā grāmata jeb tāda izteiksmes forma, kas savu vēstījumu slēpj aiz vārdu izraisītām asociācijām un reakcijām, kas atbilst mūsu ierastākajam domu formātam. Varbūt tas cilvēks, kurš savas domas un emocijas prātā pārdzīvo kā krāsainu laukumu mijiedarbību, nemaz nebūs sajūsmā par vēstījuma formu, kādu grāmata tam piedāvā. Bet vai tiešām tā ir? Vai tiešām pasaulē neatradīsies kaut viena grāmata priekš katra no mums?

 

Vai varbūt grāmata vienkārši ir izvēlējusies visiedarbīgāko un cilvēkam visvienkāršāk uztveramo izteiksmes formu? Bet tad tas to padara vienlaikus par iedarbīgāko un mazsvarīgāko, jo tā izmanto vienkāršāko piekļuves veidu. Un tas, savukārt, neliekas loģiski, jo citādi jau sen pastāvētu noteikts hierarhisks mākslas izteiksmes formu grupēšanas mehānisms. Bet, cik man (ne-)zināms, tāds nepastāv.

Vai arī varbūt visu mākslas formu mērķis nav vienots, un tās nebūt nealkst radīt paralēlo pasauli, jo tas ir tieši grāmatas nolūks? Savukārt mūzikas uzdevums ir iemācīt mums sajust caur skaņām, bet gleznas – sajust caur krāsām...

Bet varbūt patiess efekts ir rodams tieši tad, kad šīs izteiksmes formas apvieno spēkus? Tādā gadījumā – vai spēcīgākajam nevajadzētu būt kino? Tomēr mani joprojām nepamet apziņa, ka grāmata paralēlo pasali spēj uzburt veiksmīgāk nekā kino...

 

Es ceru, ka reiz es sapratīšu šo izteiksmes formu darbības mehānismu un nolūku, savstarpējo mijiedarbību un pamata mērķi.

 

Bet pagaidām man tas nav skaidrs tik pat kā absolūti nemaz...

 

P.S. Lasiet grāmatas, baudiet mūziku un dzīvojiet krāsās :)

 
 
minikin
04 September 2012 @ 01:25 pm
Kāzas  
Brīvdienās bijām kāzās Latgalē.
Interesanti un neparasti. Patika.
Jaunam puoram ryugts. Vai kaut kā tā... :)
Tags:
 
 
minikin
18 July 2012 @ 08:58 pm
Svaigēšana...  
Sveiciens pasaulei no svaigēdājas! :)
Nē, nu nav tik traki, neesmu vēl nolēmusi savu "it kā veģetārietes" lomu mainīt uz svaigēdājas lomu. Šis ir tikai divu nedēļu izmēģinājums. Nu jau ceturto dienu ēdu tikai svaigās lietas, pārsvarā dārzeņus, augļus, ogas, zaļumus un nedaudz riekstus + dateles, un bik medu.
Patiesībā jāsaka, nav tik traki, kā biju gaidījusi. Pagaidām visgrūtāk bija pirmajā dienā, kad sāpēja galva un likās, ka baigi gribas kaut ko ēst... Kaut ko tādu, kas radītu smaguma sajūtu vēderā un liktos, ka esi paēdis. Bet reāli domājot, nekā man pirmajā dienā nevarēja trūkt, jo iepriekšējā dienā biju vakara pasākumā, kur ēdu viskaut ko garšīgu un barojošu, tādēļ jebkāds vielu trūkums organizsmā vnk nebija iespējams. Sapratu, ka tas bija psiholoģiskais māns un, iespējams, to jutu saasinātāk iesnu dēļ. Tagad, ceturtajā dienā, ir tā, ka vairs nav tādas "nepaēdušas" sajūtas. Reāli domājot, arī citās dienās tādai nevajadzēja būt, jo visu laiku ēdu daudz dažādu ogu, augļu un viskaut kā tamlīdzīga. Tomēr tā bija.
Lielāks satraukums man ir par Edgaru, kas, gatavojoties savai pirmajai ultrai, daudz skrien, līdz ar to viņa ķermenim ir nepieciešamas olbaltumvielas, ko no svaigiem augļiem un dārzeņiem ir grūtāk uzņemt lielā daudzumā... Tomēr no otras puses - beidzot viņš var uzņemt tik daudz vitamīnu un šķriedrvielu, cik nepieciešams :) Turklāt dabīgā veidā. Šodien arī izdomāju, kā risināt olbaltumvielu problēmu - ar zaļajiem griķiem un pākšaugiem, kā arī auzu pārslām brokastīs.
Bet vispār šodien vietējā dārzeņbodē sapirkos gandrīz visu pieejamo veidu ogas. Avenes, mellenes, ēršķogas un ķiršus :) Jāņogas un upenes īsti negribējās ņem, vēl tikai nesem tās pieveicām :D
 
 
minikin
07 June 2012 @ 05:42 pm
 
Vau, man šodien ir nedaudz laika palasīt klabu! :) Un tas tik skaisti.

Neko citu labāk ne, citādi var sabojāt labo omu... Jau gandrīz izdevās.

Atveru vienu no ziņu portāliem, ieraugu ziņu par Vanšu kāpēju, izlasu rakstu... Nez, kāds neprārs parāva manu roku noklikšķināt uz komentāriem?! Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tos murgus pat nav vērts vērt vaļā (nu kaut vai loģiski domājot, kuram "normālam" cilvēkam ir laiks tos lasīt, komentēt, atkomentēt utt.). Attapos, kad bija jau par vēlu, pirmos četrus komentārus manas acis jau bija nolasījušas. Kopējā, nepārprotamā doma bija - novākt/nošaut/citādi apskādēt to "stulbeni", jo... vienkārši mācībai/pāri tiltam slēgta satiksme.
Es saprotu, ka nav vērts uzvilkties, jo pašas kļūda vien tā bija. Nekad neatvērt komentārus!!!
Bet tomēr, redzot tos četrus, man radās jautājums.
Vai tie cilvēki ir mentāli slimi vai arī kāds īsti ir viņu attaisnojums kaut ko tādu rakstīt?
Vai tās ir kaut kādas rutīnas un dzīves noguruma sekas vai vēl kas cits?
Nē, nu es tiešām nesaprotu... Nevienam nekad nekas dzīvē nav traks gadījies, kad ņem un izdari kaut ko traku? Vai tieši otrādi - visiem visu laiku ir jāiet tikai pa iemīto taku un nekam citam lielajā sistēmā nav vietas?
Es te negribu uzsākt gaudulīgi banālo tēmu par sabiedrības rāmjiem u.t.t., bet tomēr kaut kā stulbi. Vai tiešām tas ir tas, ko cilvēki uzreiz iedomājas: "novākt to stulbeni, lai varu mierīgi braukt pāri tiltam", nevis "kāpēc viņš tā dara? Vai es spētu arī uzrāpties? Vai viņš to dara skumju vai izaicinājuma pēc?"
 
 
minikin
28 February 2012 @ 09:12 pm
 
Sveiciens visiem sen nelasītajiem! Jā jums iet? Kas jums jauns? :)
 
 
minikin
21 December 2011 @ 09:54 pm
 
Šarluk, pūkainīt, mēs Tevi atceramies un ļoti, ļoti mīlam!
 
 
minikin
18 December 2011 @ 08:59 pm
 
Tas ir šausmīgi, kad mājās nekam nav vietas. Liekas, ka vispār nekam. Izmazgā veļu, un nav kur žāvēt... Mēģini sakārtot dzīvokli, bet tas nav iespējams, jo nav vietas, kur nolikt mantas no pieliekamā vai no skapīša, kamēr to krāmē... Jebkurš mēģinājums kaut ko sakārtot beidzas ar to, ka dzīvoklis izskatās pēc miskastes. Absolūti bezcerīgi un nomācoši. :(
 
 
minikin
27 October 2011 @ 04:36 pm
 

Un cik bieži normāli cilvēki redz sapnī satiksmes ministru?

 

:)

Tags: