Reizēm cilvēkam, kas ir savā veidā un cikliskā periodiskumā ir atkarīgs no grāmatu patērēšanas ar nolūku izzināt mākslinieka vēstījumu par pasaules uzbūves, pastāvēšanas un funkcionēšanas brīnumainās vienkāršības un netveramā skaistuma noslēpumiem, prātā rodas grūti atbildami (vismaz pašam) jautājumi un pārdomas par to, kāda ir grāmatas kā izteiksmes līdzekļa / medija / vēstneša / izteiksmes formas loma citu šādu līdzekļu un formu vidū.
Kā cilvēkam, kam paša praktizēto aktivitāšu kopumā daudz tuvāka ir krāsu un formu atveide gan zīmējot, gan gleznojot, gan telpiski veidojot, loģiska būtu tieši šīs, sev daudz tuvākās izteiksmes formas uzskatīšana par priviliģēti stāvošu attiecībā uz citām, piemēram, mūziku, literatūru, deju, arhitektūru u.t.t. Ne jau tāpēc, ka man (vai kādam citam) būtu tiesības izlemt, bet gan tādēļ, ka tā nodarbe, kas mums katram tuvāka, mums pašiem arī parasti ir vieglāk saprotama, tādējādi, iespējams, mēs tajā spējam saskatīt daudz vairāk, daudz dziļākas domas un idejas nekā citās mākslas izpausmes, ideju vēstnešos. Taču vai tā tiešām ir? Vai kāda no šīm formām vispār var būt pārāka par pārējām? Vai tad tās visas nav vienkārši brīnumlīdzekļi ideju un informācijas paušanai? Kāds man noteikti nepiekritīs. Esmu sastapusies ar neskaitāmiem dažādu mākslas nozaru ģēniju citātiem un viedokļiem par to, ka kāda no mākslas jomām ir galvenā, ka kāda ir pārāka un svarīgāka, un pārējās ir tikai tās papildinājums vai atvasinājums. Taču arī šie mākslas dižgari nav vienisprātis, katrs slavējot kaut ko savu, vai vēl kaut ko citu...
Es piekritīšu šai neviennozīmībai un atzīšos, ka nespēju kādu no šīm jomām uzskatīt par pārāku. Varbūt kāda no tām kādam ir vieglāk uztverama, kāda cita – vienkārši neizskaidrojami tuvāka, tomēr teikt, ka kāda viena ir noteikti pārāka, es neuzdrošinos.
Bet kopumā, ne par to ir manas vakarnakts pārdomas. Šoreiz tieši domas par grāmatu kā izteiksmes līdzekli nelika (un neliek) man mieru. Protams, nav runa par visām, nav runa arī par kādu konkrētu, jo katru no mums uzrunā kaut kas savs un citādāks... Bet kopumā – kā grāmata spēj būt tik spēcīgs izteiksmes līdzeklis? Reizēm tu sastopies ar ko tādu (ar tādu īpašu eksemplāru), kas uz brīdi Tev liek it kā dzīvot paralēlā pasaulē, kas ir grāmatas radīta / piedāvāta. Kā grāmata spēj piedāvāt paralēlu pasauli tikai ar tiem līdzekļiem, kas tai ir? Tai nevajag ne krāsas, ne mūziku, tajā var būt tikai lapas un vienkrāsains teksts bez jebkā cita, bet tā tāpat spēj piedāvāt paralēlo visumu ikvienam, kas ir gatavs tajā ielūkoties. Vēl neticamāks man liekas fakts, ka arī šādas īpašās grāmatas ir cilvēka radītas. Tas ir cilvēka darbs, idejas, domas, kas izteiktas noteiktā formā. Bet arī muzikāla kompozīcija un glezna ir forma, kurā cilvēks, mākslinieks izsakās. Tomēr vai tai nav grūtāk radīt klausītājā / skatītājā paralēlās pasaules izjūtu? Pēdējā laikā mani nepamet doma, ka tieši grāmatai šāda spēja ir visizteiktākā. Bet kāpēc? Kāpēc lai viena izteiksmes forma būtu iedarbīgāka par citu? Man tas neliekas loģiski. Bet no otras puses, varbūt tas ir atkarīgs no veida, kādā veidojas mūsu domas. Ja mūsu domas ir ietērptas vārdos, kas riņķo mūsu prātos, tad tieši vārdi ir tas, kas visvieglāk ļauj mums uzburt vīziju par pasauli un ideju, ko piedāvā grāmata jeb tāda izteiksmes forma, kas savu vēstījumu slēpj aiz vārdu izraisītām asociācijām un reakcijām, kas atbilst mūsu ierastākajam domu formātam. Varbūt tas cilvēks, kurš savas domas un emocijas prātā pārdzīvo kā krāsainu laukumu mijiedarbību, nemaz nebūs sajūsmā par vēstījuma formu, kādu grāmata tam piedāvā. Bet vai tiešām tā ir? Vai tiešām pasaulē neatradīsies kaut viena grāmata priekš katra no mums?
Vai varbūt grāmata vienkārši ir izvēlējusies visiedarbīgāko un cilvēkam visvienkāršāk uztveramo izteiksmes formu? Bet tad tas to padara vienlaikus par iedarbīgāko un mazsvarīgāko, jo tā izmanto vienkāršāko piekļuves veidu. Un tas, savukārt, neliekas loģiski, jo citādi jau sen pastāvētu noteikts hierarhisks mākslas izteiksmes formu grupēšanas mehānisms. Bet, cik man (ne-)zināms, tāds nepastāv.
Vai arī varbūt visu mākslas formu mērķis nav vienots, un tās nebūt nealkst radīt paralēlo pasauli, jo tas ir tieši grāmatas nolūks? Savukārt mūzikas uzdevums ir iemācīt mums sajust caur skaņām, bet gleznas – sajust caur krāsām...
Bet varbūt patiess efekts ir rodams tieši tad, kad šīs izteiksmes formas apvieno spēkus? Tādā gadījumā – vai spēcīgākajam nevajadzētu būt kino? Tomēr mani joprojām nepamet apziņa, ka grāmata paralēlo pasali spēj uzburt veiksmīgāk nekā kino...
Es ceru, ka reiz es sapratīšu šo izteiksmes formu darbības mehānismu un nolūku, savstarpējo mijiedarbību un pamata mērķi.
Bet pagaidām man tas nav skaidrs tik pat kā absolūti nemaz...
P.S. Lasiet grāmatas, baudiet mūziku un dzīvojiet krāsās :)
