Naktī pabeidzu lasīt "Laika ceļotāja sievu"... It kā bija doma vēl pataupīt, bet tā kā sapotētā roka radīja visādas sajūtas un iemigt tā pat nevarētu, turpināju vien lasīt līdz beigām. Kopumā ļoti patika, bet šoreiz gan nevis tā interesantā sajūta, kas rodas, izlasot grāmatu līdz beigām, bet gan tieši tās lasīšanas process. Bija interesanti. Bet vēl nespēju noformulēt savu attieksmi pret nobeigumu. Nespēju pat saprast, vai tas, manuprāt, bija romantisks vai traģisks... Ar šo grāmatu vispār tā citādāk. Parasti lielākās pārdomas grāmatas manī izraisa, kad tikko izlasītas un vēl vairākas dienas pēc tam. Tāda savdabīga noslēgta posma sajūta, papildināta ar atbilstošām atziņām, idejām, pārdomām. Šoreiz visādas atziņas šaudījās prātā ap grāmatas vidu, bet pēc nobeiguma es paliku tā kā ar tukšām rokām, jo pēkšņi manai fantāzijai bija ļauts tik daudz, ka es patiešām apjuku. Un tagad man viens pēc otra rodas jautājumi nevis atziņas. Neparasti.

Varbūt kāds ir lasījis vai vismaz redzējis filmu un grib padalīties saiem iespaidiem?