Vau, man šodien ir nedaudz laika palasīt klabu! :) Un tas tik skaisti.

Neko citu labāk ne, citādi var sabojāt labo omu... Jau gandrīz izdevās.

Atveru vienu no ziņu portāliem, ieraugu ziņu par Vanšu kāpēju, izlasu rakstu... Nez, kāds neprārs parāva manu roku noklikšķināt uz komentāriem?! Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tos murgus pat nav vērts vērt vaļā (nu kaut vai loģiski domājot, kuram "normālam" cilvēkam ir laiks tos lasīt, komentēt, atkomentēt utt.). Attapos, kad bija jau par vēlu, pirmos četrus komentārus manas acis jau bija nolasījušas. Kopējā, nepārprotamā doma bija - novākt/nošaut/citādi apskādēt to "stulbeni", jo... vienkārši mācībai/pāri tiltam slēgta satiksme.
Es saprotu, ka nav vērts uzvilkties, jo pašas kļūda vien tā bija. Nekad neatvērt komentārus!!!
Bet tomēr, redzot tos četrus, man radās jautājums.
Vai tie cilvēki ir mentāli slimi vai arī kāds īsti ir viņu attaisnojums kaut ko tādu rakstīt?
Vai tās ir kaut kādas rutīnas un dzīves noguruma sekas vai vēl kas cits?
Nē, nu es tiešām nesaprotu... Nevienam nekad nekas dzīvē nav traks gadījies, kad ņem un izdari kaut ko traku? Vai tieši otrādi - visiem visu laiku ir jāiet tikai pa iemīto taku un nekam citam lielajā sistēmā nav vietas?
Es te negribu uzsākt gaudulīgi banālo tēmu par sabiedrības rāmjiem u.t.t., bet tomēr kaut kā stulbi. Vai tiešām tas ir tas, ko cilvēki uzreiz iedomājas: "novākt to stulbeni, lai varu mierīgi braukt pāri tiltam", nevis "kāpēc viņš tā dara? Vai es spētu arī uzrāpties? Vai viņš to dara skumju vai izaicinājuma pēc?"