Sākotnēji raudāju vakar vakarā pirms miega. Nevarēju neko ar sevi padarīt. Iemesls? Mārlijs nomira... Nebiju šo filmu redzējusi, kad to rādīja kino, kaut gan bija doma aiziet, bet droši vien nesanāca laika. Vakar rādīja pa TV3. Ok, amerikāņu filma, Dženifera Anistone, Ouens Vilsons, droši vien romantiska, viegla komēdija, ideāli sestdienas vakaram... Te nu bija. Kāpēc neviens mani nepabrīdināja? Kāpēc man neviens neteica?? Kāpēc sunim bija jāmirs? Kāpēc tam bija jābūt tik fascinējošam un mīļam un pēc tam jānomirst? Nē, tādas filmas es vnk nedrīkstu skatīties. Pārāk smagi. Nakts vidū pamodos un domāju par suni... Kaut kas traks - tas taču bija filmas tēls! Nē, pamēģini to ieskaidrot savam miegainama prātam. Atcerējos arī Šarlu. Bija skumji, bet miegs izrādījās stiprāks. Aizmigu.

Pamodos. Šodien bija koptreniņš, bet es sēdēju mājās ar savām sāpošajām pēdām. Skumji. Pamanīju, ka filmu rādīs vēlreiz. Nodomāju, ka jāpaskatās uz mazo, dzīvelīgo kucēnu, lai ir prieks un miers, un skumjas prom un ārā no sirds, un tad uzreiz jāslēdz prom, kamēr nav par vēlu. Kļūda. Nevarēju izslēgt, nevarēju pārslēgt. Suns pārāk burvīgs, un vispār filma laba... Vismaz man tā liekas. Bet Mārlijs atkal sāka novecot. Atkal nomira. Atkal raudāju. Nu kāpēc visas brīvdienas jārāda tik skumja un reizē tik laba filma? Būtu slikta, vismaz neskatītos... Ai, tagad tā jocīgi ap sirdi. Un vēl rītā jāatgriežas darbā. Bet tā negribas, tā negribas... ehh.

Kopumā fantastisks notikums ar iespēju noskatīties patiesi burvīgas filmas. Par Odrijas Hepbernas kinofilmu izlases burvību, protams, nevienam nav jāšaubās, es labprāt noskatītos visas, ja vien būtu laiks un „brīvie līdzekļi”.

Rezultātā no Odrijas Hepbernas filmām festivāla ietvaros nenoskatījos nevienu, taču noskatījos citas Odrijas meistarību iekš „Coco avant Chanel”, kas, protams, mani apbūra. Bet tas jau bija paredzams... 1) franču kino (kas man pārsvarā diezgan labi iet pie sirds) 2) Odrija Tatū galvenajā lomā (kas manās acīs filmai uzreiz sniedz papildus bonusa punktu) 3) interesants sižets jeb „lielās personības aizkulises”, kas sevī apvieno gan romantisko vieglumu, gan absolūto skepsi un realitātes klātbūtni.

Jāatzīst, ka filma visnotaļ ir sieviešu auditorijai paredzēts produkts. Bet tas tā kā būtu dabiski. Galu galā tā ir Koko... Lai arī apveltīta ar vīrišķīgi kareivīgu un patstāvīgu raksturu, tās savdabīgajai sievišķībai ir grūti atrast līdzīgu. Filma sievietēm. Manuprāt – mūsdienīgām. Nebrīnīšos, ja vīriešu auditorija nenovērtēs. Visādi citādi – tiešām iesaku noskatīties.

Otra filma, ko paspēju noskatīties festivāla pirmspēdējā vakarā, ir nu jau skandalozais „Pravietis” (jeb „Un prophete”). Jāatzīst, filma visnotaļ spēcīga. Taču, lai arī cik pozitīvas recenzijas es par to nelasītu, par absolūti lielisku es to tomēr nesauktu. Jā, filmas sižetā ir iekļauta interesanta un sarežģīta etnisko grupējumu attiecību shēma, kas sniedzās tālu aiz cietuma sienām, kurā notiek filmas galvenā darbība. Tomēr, lai tajā saskatītu visas sīkās nianses, filmu ieteicams noskatīties atkārtoti, taču manai sievišķīgajai dabai filmā ietverto neestētisko skatu atkārtota skatīšana nebūt nav pa prātam. Protams, bez tiem nebūtu realitātes izjūtas, tiem tur jābūt. Kopumā filmas lielākās vērtības ir aktieru reālistiskais tēlojums un sižeta labirints. Varbūt ja LV diktors būtu kaut cik klausāmāks (bez pārmetumiem), filma atstātu uz mani daudz pozitīvāku efektu.

Bet tikmēr es tomēr ieteiktu ko pozitīvāku jūsu filmu vakaram...

Tehnisku apsvērumu dēļ vakar tomēr netiku līdz "A Touch Of Spice" skatīšanai. Tā vietā skatījos "The Guitar" (izvēlēties no novilkto filmu mapes bija ļoti vienkārši - šī bija visīsākā :)).

Nevarētu gan teikt, ka ļoti patika, bet slikta arī nav (ļoti precīzs vērtējums, es zinu :D). Bet bija dažas tiešām burvīgas lietas tajā: interjēra priekšmeti un atmosfēras radīšana. No vizuālā viedokļa raugoties - man ļoti patika. Dažas lietas gribu sev... ieskaitot dzīvokli ar fantastisko pilsētskatu :)

Nu jā, un, protams, pavisam klasiskā un tipiskā veidā man patika ideja par to, ka kādreiz ir jāpamaina dzīvē viss, lai nonāktu līdz tam, kas Tu patiesībā esi. Diezgan banāli, bet tomēr :)

Saintriģējos par kādu turku/grieķu kopražojuma filmu: A Touch Of Spice

Nav jau nekas superjauns, bet redzējusi neesmu.
Un tagad pilnīgi nevaru sagaidīt, kad novilksies.

 

Vairs nezinu, kur lai ņem, bet ļoti, ļoooti vajag šīs te filmas:
"Depresija" (1991)
"Sala" (1991)
"Mājas dvēsele" (2001)
"Paslēpes" (2001)
"Negribu, negribu, negribu" (2003)
"Tiritomba jeb zelta zivtiņa" (2003)

Sinematēkā nav.

"A film does not just start, it begins..."

/Bordwell, D., Thompson, K. Filma art. An introduction./

Nu un kā lai tikpat smuki un nepārpotami to latviski pasaka?