Kopumā fantastisks notikums ar iespēju noskatīties patiesi burvīgas filmas. Par Odrijas Hepbernas kinofilmu izlases burvību, protams, nevienam nav jāšaubās, es labprāt noskatītos visas, ja vien būtu laiks un „brīvie līdzekļi”.

Rezultātā no Odrijas Hepbernas filmām festivāla ietvaros nenoskatījos nevienu, taču noskatījos citas Odrijas meistarību iekš „Coco avant Chanel”, kas, protams, mani apbūra. Bet tas jau bija paredzams... 1) franču kino (kas man pārsvarā diezgan labi iet pie sirds) 2) Odrija Tatū galvenajā lomā (kas manās acīs filmai uzreiz sniedz papildus bonusa punktu) 3) interesants sižets jeb „lielās personības aizkulises”, kas sevī apvieno gan romantisko vieglumu, gan absolūto skepsi un realitātes klātbūtni.

Jāatzīst, ka filma visnotaļ ir sieviešu auditorijai paredzēts produkts. Bet tas tā kā būtu dabiski. Galu galā tā ir Koko... Lai arī apveltīta ar vīrišķīgi kareivīgu un patstāvīgu raksturu, tās savdabīgajai sievišķībai ir grūti atrast līdzīgu. Filma sievietēm. Manuprāt – mūsdienīgām. Nebrīnīšos, ja vīriešu auditorija nenovērtēs. Visādi citādi – tiešām iesaku noskatīties.

Otra filma, ko paspēju noskatīties festivāla pirmspēdējā vakarā, ir nu jau skandalozais „Pravietis” (jeb „Un prophete”). Jāatzīst, filma visnotaļ spēcīga. Taču, lai arī cik pozitīvas recenzijas es par to nelasītu, par absolūti lielisku es to tomēr nesauktu. Jā, filmas sižetā ir iekļauta interesanta un sarežģīta etnisko grupējumu attiecību shēma, kas sniedzās tālu aiz cietuma sienām, kurā notiek filmas galvenā darbība. Tomēr, lai tajā saskatītu visas sīkās nianses, filmu ieteicams noskatīties atkārtoti, taču manai sievišķīgajai dabai filmā ietverto neestētisko skatu atkārtota skatīšana nebūt nav pa prātam. Protams, bez tiem nebūtu realitātes izjūtas, tiem tur jābūt. Kopumā filmas lielākās vērtības ir aktieru reālistiskais tēlojums un sižeta labirints. Varbūt ja LV diktors būtu kaut cik klausāmāks (bez pārmetumiem), filma atstātu uz mani daudz pozitīvāku efektu.

Bet tikmēr es tomēr ieteiktu ko pozitīvāku jūsu filmu vakaram...