No visām pasaules vietām, kas mani nepārprotami vilina (un tādu ir ļoti, ļoti daudz, jo vilina gandrīz ikviens ceļojums, sākot no vietējās ekskursijas, beidzot par ziemeļblāzmas skatu ķeršanu aiz polārā loka...), tieši Francija man nezināmu iemeslu dēļ ir izpelnījusies kaut kādu manu īpašo iekšējo mīlestību.

Un tagad varu uzzsmaidīt par to, ka esam ieplānojuši beidzot kopīgi doties uz Parīzi :) Par ko man, protams, jāpateicas otrās puses rosībai un apņēmībai izdevīgu biļešu atrašanas un sagādes jautājumā... :)

Neskatoties uz to, ka esmu jau šo burvīgo pilsētu savulaik apmeklējusi, šis apstāklis manī izraisa neaprakstāmu sajūsmu, kas līdzinās mūsu mazās Čīles vāveres sajūsmas spiedzieniem, ar ķepiņām saķerot ozola zīli... :):)

Vēl šajā sakarā iedomājos, ka jāatkārto kaut kas nedaudz no franču valodas... Citādi vairs atceros tik ciparus, standartfrāzes un ēdienu nosaukumus :D Ar to šoreiz nepeitiks!

 

Iedvesmas avots Ķīnas ceļojumiem:
http://www.travel-china.net/six-most-beautiful-waterfalls-of-china.html

Nākamā kalnu diena.
Šoreiz liekam mierā Augstos Tatrus un dodamies uz Zemajiem Tatriem jeb Slovensky raj, kas esot traka vieta.
Nekas, ir jāpamēģina :)
Mani visvairāk vilina kaut kur lasītā ceļotāju piezīme par kalnu ūdenskritumu, gar kuru ir jārāpjas klintī pa tajā iecirstajām metāla trepītēm. Protams, prātā iedomājos metāliskus pakāpienus ar metālisko režģi un vismaz vienu margu malā, kur pieturēties. Tas jau tāpat šķiet visai biedējoši, ņemot vērā manas bailes no augstuma, bet doma par iespēju parāpelēt pie kalnu ūdenskrituma tomēr ir spēcīgāka par bailēm.
Patiesība bija nedaudz citādāka... metāliskas trepītes patiešām bija... vienīgi - tās bija stāvas, slidenas, bez margām (protams!!!), tādas kā ugunsdzēsēju trepes uz bloka māju malām... bonusā nāca burvīgi skaists un biedējošs skats, ja pietika drosmes paskatīties lejā...
(Rāpties noteikti bija vērts!!!)
Vietām bija jārāpjas pa slidenām klints malām, turoties vienīgi pie ķēdes. Sākumā jau likās diezgan ekstrēmi, un, ja man kāds rādītu bildes un teiktu, ka es tādās vietās rāpšos, es noteikti neticētu. Bet pie augstuma un slidenajiem akmeņiem, kā arī rāpelēšanos, karājoties ķēdē, ātri vien pierod, un tādas vietas, kas sākotnēji likās diezgan biedējošas, jau tiek šķērsotas daudz pārliecinošāk un bez īpašas piesardzības.
Klinšainās takas vietām nomaina kalnainas meža takas, ik pa brīdim nonākam līdz kraujām, no kurām paveras burvīgi skati. Rāpjamies gar/virs kalnu upes. Šajā vieta "taka" ir augstu klintī virs upes iecirsts metālisks režģis un ķēde. Skats jau atkal pasakains. Augstuma bailes... laikam snauž :)
Kopumā pa Zemajiem Tatriem nostaigājām vairāk kā 13 km.
Kā arī Slovensky raj man tomēr nešķita tik biedējošs kā rāpšanās Augstajos Tatros iepriekšējās dienās.
Kājas salīdzinoši nelietojamas, bet nekas tā īsti nesāp, vienīgi pārrodoties mājās konstateju, ka zem viena no zābakiem man ir asiņaina zeķe un līdz jēlumam noberzts papēdis. Nekas jorpojām nesāp :)
Ā, vēl pirms došanās prom no Zemajiem Tatriem satikām pāris tūristes no LV, kas savu tūrisma grupu gaidīja ārpus Slovensky raj. Viņām gan nedaudz citi iespaidi par apkārtni - zupas esot negaršīgas, alus arī, vide kā atgriešanās pagātnē... nu vienīgi dabas skati priecē... Es tik ceru, ka viņām skaistākā ceļojuma daļa vēl tikai priekšā. Nebūtu labi neatvest mājās kādu duci labu iespaidu tomēr.
Vakaru noslēdzam mierīgi... draudzīgi ēdam viesistabā slovāku makaronus un es - tomātus no Agra dārza :)
Rītā "ne-kalnu" diena. Tatad būs alas...

Pēc emocionālā un spēkus izsmeļošā kāpiena Augto Tatru virsotnē Slavkovsky Stit (2452 m v.j.l.), bijām nopelnījuši sev atpūtas dienu. Bet sauksim to par tūristiskās kultūrprogrammas izpildi ;) Tātad bija nolemts apskatīt tuvumā esošās pilsētas un pilsētiņas.
Sākām ar jau iemīļoto Poprad - tuvumā esošo pilsētu aptuveni Jelgavas lielumā, kur jau sazin cik reizes braukts cauri u.tml. :)
Atskaitot kārtīgās bloka mājas pilsētas jaunākajā daļā un kā vienmēr fantastisko kalnu skatu, kas slejas pāri māju jumtiem, nekas cits te vēl nebija redzēts.
Šoreiz neaprobežojamies ar braukāšanos un iepirkšanos, bet ejam skatīt Popradas vēsturisko centru jeb Spišska Sobota apgabalu, kas interesantā veidā neatrodas pilsētas centrā, kā tas manai tradicionālai domāšanai ir pieņemts, bet gan pilsētas nomalē.
Vieta skaista, sakopta, krāsaini namiņi, dakstiņu jumti, visur zied puķes, kā arī māju dārziņā aug persiku koki, pilniem zariem oranžo augļu. Vienīgi diezgan jocīgi likās tas, ka ielas gandrīz pilnīgi tukšas, cilvēku tikpat kā nav automašīnu arī, veikali tiek slēgti ciet 13:00 (ja vispār ko tādu izdodas atrast).
Apskatam, papriecajamies un dodamies tālāk uz izslavēto Levoču, kas pazīstama ar skaisto pilsētas apbūvi, ko ieskauj pilsētas mūra sienas. Tepat atrodas arī pasaulē augstākais gotiskais koka altāris, ko gan diemžēl tuvplānā mums redzēt neizdevās, jo baznīca bija apmeklētajiem slēgta kāzu dēļ.
Tas nekas, izstaigājam pilsētas centru, kas tiešām ir skaists un priecē ar savu sakoptību. Turklāt te var dabūt superlētas pusdienas superskaistā restorānā :) Man laikam izmaksāja ap 3,6 eiro (ieskaitot vīna glāzi).
Dodamies tālāk. Nākamā un pēdējā šīs dienas plānā ir pilsētiņa Spišska Novy Ves, kas man turpmāk asociēsies ar kāzām un auto taurēšanu.
Nolikuši auto, dodamies uz galveno apskatāmo ielu, kur atrodas vairākas baznīcas u.c. arhitektūras brīnumi. Kāzas - vienas pēc otrām, pretī nākošie jaunie pāri, kāzu viesi ar puķu pušķiem rokās, pie vienas no baznīcām jaunais pāris vēl tikai saņem pirmos apsveikumus, zvana baznīcas zvani... turpat pie nākamās ēkas, kas laikam ir pilsētas dzimtsarakstu nodaļa, jau cits jaunais pāris pozē fotogrāfam... un apkārt braucošās mašīnas nenogurst taurēt jaunajiem par prieku :)
Labi, vienai dienai kultūrprogrammas pietiek, nolemjam doties atpakaļ uz dzīves vietu, kur vel jāiemēģina vietējie labumi, piemēram, āra galdiņi un šūpoles :)
Un tad... mums pieslēdza internetu un es zaudēju abus savus vīrišķīgos ceļojuma biedrus uz vairākām stundām...
Bet tagad mums visiem trijiem ir kalnainas profilbildes draudzīgajā portālā :D

Neskatoties uz to, ka pusi iepriekšējās dienas esmu nogulējusi mašīnā, arī no rīta diezgan aizguļamies, tādēļ lielā ātrumā sakrāmējamies uz dodamies uz mūsu galamērķi – Slovākijas Augstajiem Tatriem.
Ceļš Polijā, tuvojoties Slovākijai, kļūst arvien līkumaināks un ved augšā kalnā. Ja iepriekš bijām pārliecināti, ka mūsu mašīna nav spējīga uzbraukt 1000 m augstumā v.j.l., tad nu šis ceļš pierāda pretējo... tiek arī augstāk. Ik pa brīdim nokļūstam tādā kā mākonī, kad apkārt tikai migla.
Drīz vien jau nonākam galamērķī, burvīgā kalnu kempingā. Jā, mums ir skats uz kalniem, un uz balkona zied puķes :)
Nedaudz izkrāmējušies, dodamies pusdienās uz kempinga krodziņu, kura ēdienkarte ir labs pārbaudījums manam 5 mēnešu „veģetārismam”... tomēr pārbaudījums izturēts... ar kaut kādu mistisko zupu, kurā „burvīgā” kārtā atradās jēla ola... :)
Tālāk nekas cits neatliek, kā iemēģināt kāpšanu kalnos... izstaigājam vienkāršāko un īsāko maršrutu, kas tāpat liekas diezgan nogurdinošs un dabas ziņā – ļoti skaists. Noskatām arī 5 stundu maršrutu rītdienai.
Izstaigājot to pašu mazo maršrutu, jūtamies pelnījuši nelielas vīnošanas svinības apartamentos. Dodamies uz tuvējo pilsētu Poprad uz lielveikalu un realizējam iecerēto vīna/vietējā siera vakara plānu :)
Es aizmiegu turpat uz dīvāna un pulksten pusdivos atmostos no tā, ka Edgars plāno mani nest uz gultu...

Nu tā, braucām un braucām, kopumā 1045 km - sākot no kādiem 5:30 rīta, līdz ap 21:00 pēc vietējā laika...
Izbraukšanu no Latvijas neatceros, tāpat kā to, kā nokļuvu mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Lietuvu arī nogulēju. Tā patiesi pirmo reizi attapos kaut kur Polijā... kur tieši - nav ne jausmas. Polija visa izskatās pēc lielas apdzīvotas vietas, ar īslaicīgiem ātrgaitas ceļu iespraudumiem.
Viss it kā labi. Vienīgi jau dienas pirmajā daļā redzēju avāriju, diezgan smagu. Vēlāk kāda purva malā mani sabiedēja čūska :) Visādi citādi - Varšava nebija tik traka kā visi to bija prognozējuši, bet krēslainā Krakova izskatījās patiesi burvīga. Mani, protams, apbūra Krakovā redzētais, izgaismotais burinieks :)
Vēl viena laba lieta - mums ir veselas divas navigācijas sistēmas: viena visai tradicionāla, pie automašīnas stikla lipināmā, bet otra ir Agris :) Viņam ir iekšēja (tb iebūvētā) navigācija jeb kaut kāda mistiski laba orientēšanās telpā un ceļu sistēmās...
Un vispār - apbrīna mūsu šoferim - 1045 km vienā dienā nav joka lieta ;) Es tik ik pa brīdim salēju krūzītē enerģijas dzērienu :)
***
Beidzot esam nonākuši vietā, kur nav jāatrodas čokura stāvoklī :) vēl nedaudz virtuālas atslodzes un dosimies gulēt, lai rītā turpinātu ceļu. Izrādās, ka galamērķis jau ir daudz tuvāk, nekā mums likās :)