Vakar un šodien kāreiz piedomāju, ka nav nekādu ziņu no Tevis, vai noskrēji vai nē. Prieks par Tevi! Malacis! Turēju īkšķus :) Nākamgad piesakos konkurentos, ja vien Tu nepāriesi uz maratonistiem ;)

Paldies :) Ir tiešām liels prieks gan par noskrieto, gan par rezultātu, gan par saņemto atbalstu un visiem turētajiem īkšķiem :) Esmu priecīga un pateicīga! :)
Priecāšos nākamgad sastādīt konkurenci, ja vien vēl būšu formā :) Uz maratonu noteikti nepārmetīšos, es pat nespēju aptvert (ar prātu, nerunājot jau par "spēku un muskuļiem"), kā to vispār var dabūt gatavu...
Mana pirmā doma pēc finiša bija: "Nekad! Vairs nekad tik daudz!!!"
Bet gandarījums arī, protams, bija liels un daudz ilgstošāks par finiša bezspēku :)

Domāju gan, ka prieks un lepnums :)

Un man jau pašai ar vēl jātiek formā. Bija doma šogad skriet, bet garie slimošanas mēneši darīja savu... bet nekas, nākamgad!

Un ar katru gadu pasākums kļūst arvien labāks un labaks... :)
Tā kā - ir uz ko tiekties :)

nesaprotu kas tur par kaifu tādu? vai tad skolā krosu neskrējāt neviens? tad jau tad arī orgasmu varēja noraut.

Vai, tur jau tā lieta, ka skolā skrējām krosus un tāpēc (vismaz man) riebās skriet "garākus" gabalus. Mums skolas ieskaitē krosā bija jānoskrien 1,6 km, un tas likās kā ļaunākais murgs... Tieši skolas kross iedzina neviltotu riebumu pret skriešanu uz ilgu laiku. Līdz sanāca vairākkārt būt klāt kā skatītājai vairākās skriešanas sacensībās un sajust to garu un auru, kas tām piemīt :) Sagribējās pamēģināt.
Skolā jau neviens normāli nepaskaidroja, kā pēda pie zemes jāliek, kā jāelpo pareizi, iesildīšanās un atsildīšanās arī tāda nosacīta, turklāt vēl nebija nekādas izpratnes par ātrumu... Tuklāt toreiz bija jāskrien, jo kāds lika. Tagad skrienu, ja pati sev lieku to darīt :)

Tu ļoti precīzi aprakstīji arī manas izjūtas par skolas krosiem, es tajos vienkārši “miru nost” un man tie arī bija apmēram tikpat patīkami kā zobu sāpes :] Bet tagad skrienu ar prieku! Interesanti, kāpēc tā, bet tas ir retōrisks jautājums :)

malaciiiiis! :)))

Jā! :)