Īsāk sakot - riebjas.
Nepietiek ar to, ka ir kaut kāds vnk vājprātīgs darba apjoms. Turklāt vēl tāda darba, kas izsmeļ visus emocionālos resursus tā, ka visa apkārtējā pasaule sarūk datorkastes un exeļa tabulas lielumā... tā, ka, izejot ārā no biroja, sāc tikai aptvert, ka aiz biroja sienām rit īsta dzīvība, un citi cilvēki ir patiešām dzīvi, priecājas, smaida un smejas... un JŪT!!! Tajā laikā, kad Tu, kā tāds ieprogrammēts robots tikai strādā un strādā, un stādā... Rodas sajūta, ka tas, ka visu dienu runā ar cilvēkiem, paņem kaut kādu daļu no Tevis, dienas beigās atstājot Tevi pilnīgi iztukšonu un emocionāli vienkārši trulu. Normāli tas, protams, nav.
Nē, bet tas vēl nebūtu viss. Papildus tam Tev vēl ir jākalpo par kompleksu "novadītāju" citiem. Citreiz brīnos, par kādiem nopelniem iedala tos "pilnos kompleksu komplektus"?!
Labi, viss ir labi, man ir darbs.
;)
P.S. Profilaksei atkal jāaplūko brīvprātīgā darba piedāvājumus Āfrikā!

Lai visiem jauka diena! :)
Mīļajam - buča! :)*