Brīvdienās skrēju. Varētu pat teikt - "ļoti" skrēju.
Sāku jau setsdienas rītā, ciemojoties igauņu pusē. Skrējām apkārt Vīlandes ezeram. 12 dubļaini, kalnaini, slideni, nelīdzeni kilometri. Likās, ka skrējiens būs vienkārši neaprakstāmi grūts, kaut vai tādēļ, ka 12 kilometri nebūt nav mana ierastā distande, bet vairāk gan kaut kas pietuvināts manām spēju robežām. Bet nebija tik traki, patiesībā pat bija labi, ļoti labi. Rezultāts labāks nekā treniņā pa gludo stadiona segumu. Un vispār, nogurumu jutu tikai pāris minūtes pēc finiša, bet jau pēc brīža likās, ka nekādi 12 km nav skrieti, enerģijas netrūkst, muskuļi nesāp, no kājām nost nekrītu... fantastiski :) tiešām fantastiski :)
Svētdiena bija vienīgā brīvdiena, kurā nebija jāskrien. Ne jau tāpēc, ka nebūtu spēku. Vairāk jau tāpēc, ka nebija piemērotu skriešanas sacensību...
Pirmdienas rīts. Skrējiens apkārt Māras dīķim. Šis jau man, protams, patika :) Vieta, kurā dabūju savu pirmo (un vienīgo) medaļu/kausu :) Šoreiz gan dalībnieku bija daudz vairāk. Asfalts gan laikam man sabeidza kājas, bet man patika. Vienīgi rezultātu gan nezinu, jo rezultātu sarakstu nepublicē jau trešo dienu... :(
Būtu laikam jāliekas mierā un jābauda brīvdienas, bet nē... Edgaram bija jāskrien Juglas apļos. Man, protams, tāpēc arī... It kā kājas vēl nebūtu pietiekami sabeigtas. Skrējām vakar vakara aukstumā pa Juglas mitro mežu. Izmēģināju "sprinta skrējienu startā", aizskrienot lielākajai daļai skrējēju pa priekšu (tikai tāpēc, ka gribēju panākt Edgaru, ko man, protams, neizdevās izdarīt). Atklājās, ka tas nemaz nav sliktākais paņēmiens, jo pēc tam ir stimuls mēģināt skriet tā, lai aizmugurē esošie nepanāk. Daži puiši, protams, tāpat mani uzreiz noskrēja kā mazo ezi, tomēr kopumā bija labi. Uzlaboju savu 3,6 km rezultātu par 40 sekundēm. Pa kalniņiem un meža takām :)
Taču jāatzīst, ka diez cik prātīga šāda skriešana tomēr nav. Jau pēc Juglas skrējiena sapratu, ka skriet ir vieglāk nekā iet, jo ejot sāp visi iespējamie apakšstilbu un pēdu muskuļi vai vēl sazin kas, kas tur atrodams... Šodienas "atjaunošanās skrējiens" to apstiprināja uz visiem 100%. Skrējienu pabeidzot, likās, ka līdz mājām patīkamāk būtu doties četrāpus vai vēl kaut kādā veidā, kurā kājām būtu mazāka loma nekā parasti. Tagad pa mājām pārvietojos lēnām, izjūtot katru mazo kāju muskulīti...
Un kā lai es tagad skrienu sestdien plānotos 15 km? :(
Skriešana vienlaikus ir gan eiforija, gan posts. Kā lai nosaka robežu?...