Vakar biju zoodārzā. Vispār jau man zoodārzi ne pārāk... Kaut kā liekas, ka dzīvniekiem tur nav pārāk forši, vismaz dažiem. Bet nu kā gan es varētu atturēties no lielās(-ā?) pandas apciemojuma? Protams, nevarēju. Pandas gan visas bija tādās miegainas, pareizāk sakot - aizmigušas. Bet nu paskatīties bija interesanti. Zoodārzā vismaz vairs nejutos tik ļoti atšķirīga no pārējiem, jo tur bija salīdzinoši daudz tūristu ar platām acīm :) Zoodārza apgaitā konstatēju, ka izejot no tā pa citu izeju, nonāku gandrīz vai pie pašas savas apmešanās vietas. Ietaupīju vienu juāni, kas bija paredzēts atpakaļceļam :) Vēl zoodārzā novēroju burvīgu ūdru... Kādu pusstundu priecājos par žiperīgo dzīvnieciņu, kas, par spīti karstumam, bija ļoti kustīgs, aktīvs un ļoti, ļoti komunikabls.
Vakarā vēl paspējām vēlreiz aizbraukt līdz Olimpiskajam parkam. Dzirdētas baumas, ka tumsā tas esot vēl krāšņāks kā dienā - apgaismojuma dēļ. Braucām pārbaudīt :) Patiesībā grūti salīdzināt. Man patika gan dienas gaismā, gan vakara tumsā. Gaisotne gan tur īpaša - tāda relaksēta un pacilājoša.
Šodien devos uz Debesu templi, taču pirms tam vēl pāris stundas blandījos pa vecpilsētas ieliņām. Beidzot, kad biju gana izblandījusies, pētot zīdus, vēdekļus, saldumus u.c. suvenīrpreces, devos tempļa virzienā. Tur mani noskatīja vietējie velorikšu vadītāji. Tomēr es galīgi nebiju noskaņota tērēt savus juāņus par to, lai mani kāds ar velorikšu pieved pie tempļa ieejas, ja es varu mierīgi tur aiziet pati... Tomēr viņi nelikās mierā, sakot, ka man baigi tālu būs jāiet, metot ar roku un sakot: "Verī fār!" Tāpat ļoti sparīgi piedāvāja man braukšanas cenu, rādot 3 pirkstus... Es jautāju, vai tiešām brauciens maksās tikai 3 juāņus? To neviens vai nu nesaprata, vai nu negribēja klausīties. Atbilde atkal bija: "Okey, okey!" :) Es atteicos. Tālāk tika rādīti 2 pirksti, vēlāk viens... Es teicu, ka neticu, ka par 1 juāni mani kāds tiešām kaut kur vedīs... Atskanēja tikai: "Okey, okey!" Es tikai noteicu, ka es viņiem neticu un gāju tālāk. Viens no viņiem tad teica: "Okey, 30" :D Tad es atcerējos poļu puiša stāstu par velorikšu, kas viņam arī rādīja 3 pirkstus un solīja vest par 3 juāņiem, bet galā pajautāja 300... Nē, paldies, draugi, es tiešām iešu kājām :) Tomēr pāris velorikšas mani pavadīja vēl kādu gabalu, līdz es slēpšanās nolūkā iegāju lielveikalā. No tā izgāju pa citu izeju un nonācu kādā mazā, dažādi smaržojošā ieliņā ar dažādiem graustiem... Nu neko, maldījos vien tālāk, kaut gan iekšā jau sāka rasties šaubas par virziena pareizību. Vēlreiz izpētīju karti, kurā viss rakstīts ar hieroglifiem un nolēmu turpināt meklējumus. Nogriežoties kādā šķērsieliņā, satiku lielu, tumšu vistu, kas knābāja uz trotuāra izmētātās saldējuma vafeles paliekas... Diezgan sirreāli, jo apkārt milzīgas daudzstāvu mājās. Bet tas nekas, arī pie mūsu mītnes vietas zem kioska dzīvo vismaz divas baltas vistiņas :) Tas laikam ir normāli. Tālāk nonācu pie diviem galdiem, kurus ielenca vietējo vīriešu bariņi. Vīri sparīgi spēlēja kādu galda spēli, bīdot pa galdu apaļus koka kauliņus... Ai, kā viņi bija aizrāvušies! :)
Nu re, izrādās pat nebija tik traki tālu. Drīz vien biju nonākusi pie Debesu tempļa teritorijas ieejas. Satiku tur divus kungus: vienu no Turcijas, otru no Holandes. Iepazināmies, jo kungi gribēja, lai viņus nobildēju kopā. Tā kā taka uz Debesu templi mums bija kopīga, apmainījāmies saviem iespaidiem par Ķīnu. Bijām vienisprātis, ka to ir grūti ar kaut ko salīdzināt, jo tā ir tik atšķirīga... Atšķirīga no jebkā, kur iepriekš būts, kā arī no tā, ko varbūt prātā par to esi iedomājies... Kungi pat zināja, kur atrodas Latvija, un bija ļoti pārsteigti par manām angļu valodas zināšanām (kuras gan, manuprāt, nav gan tik spožas). Bet es domāju, ka tas ir vides iespaidā - pēc visiem daudzajiem satiktajiem ķīniešiem, kas vai nu vispār nerunā angliski, vai nu runā knapi, knapi. Un ko gan citu var no viņiem prasīt? Viņu valoda ir tik atšķirīga no angļu valodas un arī tik liela...
Vēl abi kungi bija pārsteigti par to, ka Pekinā ir samērā tīrs gaiss, jo viņi ir gaidījuši piesārņotāku. Ok, es arī biju salasījusies par smogu utt., taču jāatzīst, ka tā uzreiz tas "acīs nekrīt". Tomēr īpaši tīrs gaiss šeit tomēr nav. Pilsētas ainavā var redzēt, kā mājas slēpjas dūmakā, kas nav migla... Pekinieši daudz klepo, šķauda un... spļauj uz ielas. Gan veci vīri, gan jaunas meitenes. Man kaut kā liekas, ka tas viss no tā piesārņojuma :) Bet ej nu sazin.
Šodien beidzot ēdu kaut ko pietuvinātu normālai ēdienreizei. Bija bankets. :) Tika piedāvāti dažādi tradicionālie ēdienu, turklāt man blakus sēdēja angliski runājošs ķīnietis no ASV, kas man laipni stāstīja, kas kurā bļodā iekšā. Nogaršoju sautētu bambusu :) Pārējiem nogaršotajiem ēdieniem nosaukumus gan nezināšu... Bet pieēdos ne pa jokam. :)
Bet vispār - kārtējo reizi sapratu, ka pie daudz kā ļoti ātri pierod. Piemēram, tagad jau bildēšanos ar vietējiem uztveru kā sava veida pienākumu. Tā teikt, tas ir mans niecīgais devums par to, ka man ir dota iespēja kaut nedaudz iepazīt šo interesanto un neparasto kultūru... :)