minikin ([info]minikin) wrote on September 22nd, 2011 at 09:29 pm
Plantārais fascīts: mūsu iepazīšanās, kopdzīve un savstarpējās saskaņas meklējumi

Rit gada 38. nedēļa... Skatoties uz savas skriešanas vēstures pieticīgo diagrammu, ar skumjām jāsastopas ar faktu – mans pēdējais skrējiens ir noritējis gada 31. nedēļā, 6. augustā, Kuldīgas pusmaratona ietvaros. Skrējienu atceros labi, atceros arī sāpes pēc skrējiena, manāmi vājākas skriešanas spējas skrējiena laikā un apziņu, ka kaut kas ir jāmaina...

Matemātika neļaus man sevi mānīt. Nu jau bez skriešanas pavadītas septiņas nedēļas, kaut gan, sākot risināt savu „problēmu”, ar šausmām uztvēru ieteikumus neskriet vesela mēneša garumā. Pieļāvu, ka varu neskriet nedēļu, pusotru... Bet ne jau tik ilgi! Bet dzīvē nekas nenotiek tā, kā mēs to iedomājamies. Gribi sasmīdināt Dievu? Sastādi sev dzīves plānu! :) Tā tam laikam būs būt...

Tātad: Kāpēc es neskrienu? Atbilde ir ļoti vienkārša: mēs saprotam, ka kļūdāmies tikai tad, kad ir sasniegta robeža. Šoreiz pirmais neizturēja mans ķermenis un aktīvi sāka mani brīdināt par to, ka kaut kas nav īsti labi.

Bet nu, visu pēc kārtas: jūnija pirmajā daļā biju atvaļinājumā diezgan neierastā vidē, kurā skriešanas treniņi izpalika. Vairākas nedēļas varētu teikt, ka vispār neskrēju, tomēr jau jūnija beigās bija plānots Ventspils pusmaratons, kuru izlaist negribējās. Tā nu tomēr skrēju, bija grūti, bet noskrēju, turklāt tikai par padsmit sekundēm atpaliekot no PB. Jau tad sajutu, ka man sāk sāpēt papēži, taču domāju, ka tas pāries, jo likās, ka līdzīgas sāpes esmu jau izjutusi kaut kad iepriekš. Turpināju trenēties saudzīgā režīmā, jo sāpes nerimās. Tā nemanot pienāca laiks arī Bruņurupuču skrējienam, kas tiek skriets gar jūras malu. Nekādi nespēju atteikties no šī burvīgā pasākuma, skrēju basām kājām. Sāpes turpināja pieaugt. Bet man nebija miera. Nespēju atteikties arī no Juglas apļu seriāla skrējieniem, un tad, kad ātri (priekš manis) paskriet vairs vispār nespēju, viena apļa vietā skrēju divus – jo bija kauns skriet viena apļa distanci (3,5 km) tādā lēnumā... Par nelaimi šogad skrējējiem ir pārāk daudz motivējošu pasākumu. Lai izpildītu akcijas „Skrien Latvija!” minimumu, nespēju atteikties arī no dalības Liepājas un Kuldīgas pusmaratonā... Par laimi pietika prāta vismaz neizvēlēties dalību garākajā distancē, bet gan tautas distancē. Jāatzīst, ka gan pēc Liepājas, gan Kuldīgas skrējiena pat iešana sagādāja lielas sāpes, par skriešanu nemaz nerunājot... Un tā tas turpinājās. Pēc Kuldīgas vairs neskrēju... Sāku pamazām saprast. Apmeklēju arī ārstu, kas ieteica tomēr uz sāpju laiku atmest domas par skriešanu, aizmirst arī par augstpapēžu kurpēm un fizisko slodzi. Bija skumji, bet vienlaikus arī bija cerība – jo es taču ārstējos!

Tātad man uzstādītā diagnoze: plantārais fascīts (plantar fasciitis). Kas ir šis jaukais papēžus „kutinošais” zvēriņš? :) Citiem vārdiem sakot, tas ir pēdas saites (fascijas) iekaisums. Kā tas izpaužas? Ļoti vienkārši – sāpes papēdī, kas visasāk jūtamas brīdī, kad celies no gultas no rīta vai vienkārši pēc ilgas sēdēšanas vai miera stāvokļa mēģini paiet... Pirmie soļi reizēm ir vienkārši neizturami. Pēc skrējieniem nākamajos rītos reizēm spēju piecelties vienīgi pieķeroties pie balkona durvju roktura un ar roku spēku velkot sevi augšā. Pirmos soļus varētu raksturot kā izaicinājumu... Ir brīdi jāsaņemas, lai tos veiktu. Ar tālākiem soļiem kļūst labāk. Sāpes mazinās, reizēm gandrīz izzūd, bet tas tik līdz brīdim, kamēr uz brīdi apsēdīsies. Neizklausās pārāk jautri, vai ne? :)

Šobrīd atskatoties uz to visu, joprojām nesaprotu, kāpēc nevienā brīdī īsti nespēju saprast, ka tas ir reāls nodarījums veselībai. Iespējams, ka to ir grūti saprast, jo grūti atrast konkrētu iemeslu, kādēļ sāp. Jo pārstājot skriet, sāpes nerimstas. Dzerot pretsāpju līdzekļus, tās rimstas tikai uz laiku. Turklāt internetā ir lasāmas šausmīgas atziņas – plantārais fascīts esot hronisks! Tas nav pilnībā izārstējams! Bet tā kā es neatceros konkrētu traumas iegūšanas brīdi, ir grūti pieņemt, ka tagad man ar to būs jāsadzīvo. Visam taču parasti ir cēlonis... Ja nokrīti un sasities, ir pušums un zilums, ja noberz kāju, ir tulzna... Visam taču ir pamats! Tad kā gan esmu tikusi pie šī brīnuma?


Vēršoties pie interneta, atklājas populārākie cēloņi. Plantāro fascītu var izraisīt:

  • plakanā vai dobā pēda;
  • ilgstoša stāvēšana, staigāšana, skriešana, īpaši uz cietas virsmas;
  • pārlieku strauja slodzes palielināšana;
  • liekais svars;
  • novalkāti vai nepiemēroti apavi;
  • dažādas citas pēdu/kāju problēmas, kas ietekmē arī fascijas (pēdas saites) funkcijas.

Droši vien vēl ir dažādi citi iemesli, tomēr tas joprojām nepalīdz man saprast – kāpēc man un kāpēc tagad?

Pēc visu ārsta ieteikumu izpildes (pretiekaisuma/pretsāpju zāļu kurss, saudzīgais režīms, atpūta, ultraskaņas procedūras + ārstnieciskā ziede) kļūst labāk, bet tas līdz brīdim, līdz beidzas zāļu iedarbība. Tā nu dodos pie tehniskā ortopēda, ko ieteicis mans traumatologs-ortopēds, lai saprastu, kas tieši manām pēdām vainas un arī lai tiktu pie individuālām zolītēm. Uzzinu, ka pēda nebūt nebalstās tā, kā vajadzētu. Varētu pat teikt, ka stāvu visvairāk tieši uz papēža, kāds tur brīnums, ka iekaisums nepāriet, ja vislaik to mīņāju? Tomēr ārsts atzīst, ka kopumā nav tik traki. :)

Tieku pie man piemērotām zolītēm. Protams, zolītes atslogos spiedienu uz maniem papēžiem, bet kā lai es tieku vaļā no sāpēm pavisam, kā lai pasargāju sevi no tām nākotnē? Piesardzīgi jautāju ārstam, vai tas ir ārstējams. Ārsts vilcinās, tomēr saka, ka tas skaitoties hronisks iekaisums, kam var būt saasinājumi. Tātad skaidrs – mums jāmācās sadzīvot – man un plantārajam fascītam... Ceru, ka mums labi veiksies!

Bet pats galvenais, par ko šobrīd aizdomājos – sāpes ir tikai sekas, bet kas ir to cēlonis? Visu mūžu dzīvoju ar nepareizu pēdas izliekumu un pārlieku augsto velvi, staigāju uz milzīgiem papēžiem, staigāju arī nepiemērotos, neērtos apavos (skaistums prasa upurus), staigāju pa jūras smiltīm basām kājām cik uziet, lecu no garāžu jumtiem bērnībā, bet plantāro fascītu tas tomēr neizraisīja... Tātad laikam tomēr jādomā par skriešanas ietekmi uz manu organismu. Bet ne jau skriešanā ir tā vaina, jo mēs taču esam radīti, lai skrietu! :) Vaina, acīmredzot, ir tajā, kā skrienu tieši es. Tātad vaina ir nepareizā skriešanas tehnikā. Vaina ir papēža sišanā, mīcīšanā un nedomāšanā par to, kā tu skrien, kā piezemējies... Polsterēto papēžu apavi to ļoti veiksmīgi ļauj darīt – lec un piezemējies uz papēža, droši! Par to ir padomāts! No savas puses teikšu tā – tikai tāpēc, ka jums ir lietussargs, nav jāiet stāvēt zem lietusgāzes. Ļoti jauki jau tas ir, ka kāds cits ir padomājis par to, kā Tevi pasargāt, bet pirmām kārtām tas ir jādara Tev pašam! Domā par to, kā Tu skrien, kā piezemējies un kas ir jādara, lai izvairītos no traumām. Kad iekaisīs pēdas saite (vai vēl kas cits), būs jau par vēlu!

Es, protams, neesmu tā, kurai būtu tiesības kādam aizradīt par skriešanas tehniku, taču es to nedaru tādēļ, ka es mācētu skriet labāk par citiem, bet gan tāpēc, ka bieži vien mēs vispār neaizdomājamies par traumām, līdz tās iegūstam.

Iedvesmai vēl viens plantārā fascīta raksturojums no mana bēdu brāļa: There are a few things in this world I would not wish on my worst enemy. Plantar fasciitis is one of them.

Un, visbeidzot: Vai pastāv skriešana ar plantāro fascītu? Gan jau pastāv... Vienīgi tagad man būs no jauna jāmācās skriet – jāmācās skriet tā kā bērnībā!

 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.