Frāze “tikai sci-fi salasījušos stulbeņus piš kaut kāds kosmoss” ir diezgan iespaidīga jau pati par sevi, bet brīdī, kad tā tiek producēta tekstā, kas sastāv no Muldašova līmeņa fi-bez-sci fantāzijām par izbijušo civilizāciju it kā augsto godību, kā atbilde uz jautājumu par šīs godības novērojamas evidences acīmredzamo iztrūkumu, tā pārvar ironijas gaismas ātrumu un kļūst par kaut ko transcendentālu, episku un pārlaicīgu.

Aplausi auditorijā pāraug vētrainās ovācijās, astronomi un astronauti notrauš pa skopai asarai un izlavās pa pakaļdurvīm laukā kautrīgi uzsmēķēt.