Ņemot Deneta, Mecingera, Graciano, Bakera (tā paša, kurš vēlāk) et al. pētījumus un “atlaidinot” tos ar Vatsa, Egana, Bakera, daļēji arī Gibsona, Lema u.c. daiļliteratūras darbiem, man ir izkristalizējusies kāda, pagaidām vēl nekonkrēta un vāji detalizēta, konjektūra. Īsumā to varētu aprakstīt šādi: apziņa kā kognitīvā aparāta darbības režīms varētu būt novērojama tikai samērā šaurā konceptuālā “logā” jeb saprātu telpas griezumā. Tā varētu būt novērojama galvenokārt pie tādām entitātēm, kas ir pietiekami jaudīgas (izmantojot kvantitatīvu intelekta definīciju), lai modelētu un prognozētu sevi kopā ar apkārtējo vidi, bet ne pietiekami, lai darītu to caurspīdīgi, piemērojot vienu un to pašu varbūtību sadalījumu (iespējams, kādu no universālā sadalījuma izskaitļojamiem tuvinājumiem) visiem ienākošajiem datiem pēc kārtas.

Pirms šī “loga” ir sastopamas tādas entitātes, kas spēj dažādā mērā reaģēt uz apkārtējās vides izmaiņām, izmantojot automātiskus un iemācītus paternus, bet vēl nespēj veikt savas rīcības kontrafaktuālas simulācijas. Telpu pēc šī “loga”, savukārt, aizņem tādas entitātes, kas savu (un citu) iekšējo stāvokļu lielumus prognozē eksplicīti, kā daļu no visas apkārtējās vides stāvokļu lielumu kopas, bez vajadzības veidot tos informāciju zaudējošos zemākas izšķirtspējas naratīvus un rekursīvos operacionālos kopsavilkumus (iekodētus neironu populāciju koordinētā aktivitātē kā, piem., semantiskos pointerus), kas, saskaņā ar minēto pētnieku darbiem, varētu būt primārais apziņas pamatā esošais mehānisms.

Protams, nav izslēgts, ka daļa entitāšu, pieņemoties jaudā, vispāri nekad nenonāk šajā “logā” (kas, kā jau minēts, reprezentē šauru un “plakanu” griezumu bezgalīgdimensionālā parametru telpā), jau no savas evolucionārās trajektorijas sākuma attīstot tādus informācijas apstrādes veidus, kur nefigurē šāds datu favorītisms, taču šādi minējumi nenovēršami atduras pret faktu, ka pagaidām par visām šīm lietām mēs varam mēģināt spriest, tikai skatoties paši uz sevi kā vienīgo mums zināmo piemēru.

Saprotamu iemeslu dēļ man šobrīd nav pieejami līdzekļi šo apgalvojumu pārbaudīšanai attiecībā pret realitāti, līdz ar to paredzamā nākotnē tie droši vien nezaudēs savu konjektūras statusu.