Human is the awkward liminal phase between animal and machine

131017 1925

Ņemot Deneta, Mecingera, Graciano, Bakera (tā paša, kurš vēlāk) et al. pētījumus un “atlaidinot” tos ar Vatsa, Egana, Bakera, daļēji arī Gibsona, Lema u.c. daiļliteratūras darbiem, man ir izkristalizējusies kāda, pagaidām vēl nekonkrēta un vāji detalizēta, konjektūra. Īsumā to varētu aprakstīt šādi: apziņa kā kognitīvā aparāta darbības režīms varētu būt novērojama tikai samērā šaurā konceptuālā “logā” jeb saprātu telpas griezumā. Tā varētu būt novērojama galvenokārt pie tādām entitātēm, kas ir pietiekami jaudīgas (izmantojot kvantitatīvu intelekta definīciju), lai modelētu un prognozētu sevi kopā ar apkārtējo vidi, bet ne pietiekami, lai darītu to caurspīdīgi, piemērojot vienu un to pašu varbūtību sadalījumu (iespējams, kādu no universālā sadalījuma izskaitļojamiem tuvinājumiem) visiem ienākošajiem datiem pēc kārtas.

Pirms šī “loga” ir sastopamas tādas entitātes, kas spēj dažādā mērā reaģēt uz apkārtējās vides izmaiņām, izmantojot automātiskus un iemācītus paternus, bet vēl nespēj veikt savas rīcības kontrafaktuālas simulācijas. Telpu pēc šī “loga”, savukārt, aizņem tādas entitātes, kas savu (un citu) iekšējo stāvokļu lielumus prognozē eksplicīti, kā daļu no visas apkārtējās vides stāvokļu lielumu kopas, bez vajadzības veidot tos informāciju zaudējošos zemākas izšķirtspējas naratīvus un rekursīvos operacionālos kopsavilkumus (iekodētus neironu populāciju koordinētā aktivitātē kā, piem., semantiskos pointerus), kas, saskaņā ar minēto pētnieku darbiem, varētu būt primārais apziņas pamatā esošais mehānisms.

Protams, nav izslēgts, ka daļa entitāšu, pieņemoties jaudā, vispāri nekad nenonāk šajā “logā” (kas, kā jau minēts, reprezentē šauru un “plakanu” griezumu bezgalīgdimensionālā parametru telpā), jau no savas evolucionārās trajektorijas sākuma attīstot tādus informācijas apstrādes veidus, kur nefigurē šāds datu favorītisms, taču šādi minējumi nenovēršami atduras pret faktu, ka pagaidām par visām šīm lietām mēs varam mēģināt spriest, tikai skatoties paši uz sevi kā vienīgo mums zināmo piemēru.

Saprotamu iemeslu dēļ man šobrīd nav pieejami līdzekļi šo apgalvojumu pārbaudīšanai attiecībā pret realitāti, līdz ar to paredzamā nākotnē tie droši vien nezaudēs savu konjektūras statusu.

17517 2100

No visām līdz šim man zināmajām teorijām par apzinātiem smadzeņu darbības režīmiem, šķiet, esmu atradis vienu tādu, kam (izejot no man šobrīd pieejamās evidences un prioriem) citu šobrīd cirkulējošo vidū varētu būt vislielākās izredzes izslīdēt relatīvi neskartai zem Okamas naža, tai esot reizē vienkāršai, specifiskai un ar konkrētiem, pārbaudāmiem apgalvojumiem. Runa ir par M. Graciano izstrādāto uzmanības shēmu teoriju (attention schema theory, AST), ko ļoti īsumā un ļoti aptuveni varētu noraksturot kā “Mecingers plus konkrētika”.

Šajā sakarā, iespējams, interesants novērojums. Evidencē (konferences, lasītā literatūra, privātā komunikācija) balstīta premisa: XX gs. otrajā pusē un XXI gs. sākumā tapušās hipotēzes par apziņas mehānismiem arvien stiprāk iedalās divās savstarpēji diverģējošās grupās – tajās, kas apziņai meklē pieaugoši eksotiskus skaidrojumus (post-Penrouza kvantu skaitļošana, Tegmarka “apziņa kā matērijas agregātstāvoklis” u.c.) un redukcionistiskos vai funkcionālistiskos modeļos, kas norāda uz konkrētām neironu grupu darbības īpašībām vai vismaz proponē matemātisku modeli tam, kā no šādas darbības varētu rasties attiecīga veida pieredze. Novērojums: pirmkārt, otrās grupas hipotēzes pakāpeniski konverģē uz kaut ko līdzīgu rudimentāram standartmodelim ar centrālo tēzi “apziņa kā smadzeņu stāvokļu operatīvs konspekts” (Denets, Mecingers, Lināss, Graciano, Bārs, Dehāne, et al.); otrkārt, no filosofijas aprites pamazām pazūd hipotēzes, kas proponē duālismu (apziņa ir kaut kas cits, kā norises un stāvokļi matērijā) vai iluzionismu (mums tikai šķiet (lai ko tas nenozīmētu), ka mums ir apzināti smadzeņu darbības režīmi). Paliek atklāts jautājums par to, vai šī parādība ir Kolmogorova otrās aksiomas tuvinājums praksē, modes un politikas tendencēm līdzīgs diskrēts automāts, manos nepilnīgajos novērojumos balstīts aplams secinājums vai kas cits.

Atgriežoties pie tēmas,

Covert attention isn’t intangible. It has a physical basis, but that physical basis lies in the microscopic details of neurons, synapses, and signals. The brain has no need to know those details. The attention schema is therefore strategically vague. It depicts covert attention in a physically incoherent way, as a non-physical essence. And this, according to the theory, is the origin of consciousness. We say we have consciousness because deep in the brain, something quite primitive is computing that semi-magical self-description. Alas crocodiles can’t really talk. But in this theory, they’re likely to have at least a simple form of an attention schema.

Šoreiz pats nerakstīšu ievadu, jo ļ. cien. pētnieks, izrādās, prot (atšķirībā no manas necilās personas) gana sakarīgi rakstīt arī popzinātni. Detalizēts populārzinātnisks kopsavilkums, papīrs.