Vai varētu būt tā, ka šķietami pašsaprotamās idejas par individuāliem mācību stiliem/pieejām mācību procesam ir tikai kārtējais “neiromīts”? Izrādās, ka tā varētu būt, vai vismaz ka jautājums par šo ideju atbilstību realitātei ir pelnījis padziļinātu izpēti un noskaidrošanu.

Novēroju, ka līdz šī raksta un tā pamatā esošā papīra izlasīšanai šis arī man ir bijis “cached belief” ar implicīti piešķirtu augstu varbūtību, kam tagad vajadzīga pārskatīšana un atjaunošana (jo vairāk tādēļ, ka tas robežojas ar manu lauciņu), tātad literatūras izpēte, tātad papildus laiks, tātad papildus nervi kaut arī nav jau pamata sūdzēties. Pārfrāzējot nemirstīgo Pēci Beisikānu, “kam tad man zinātne, ja vieglas dzīves tīkojas”.

P.S. Ja šis izrādīsies mīts, es prognozēju, ka sabiedrības viedoklis par to mainīsies vēl negribīgāk, kā par “10% izmantoto smadzeņu” vai “loģisko un radošo smadzeņu pusložu” mītiem. Individuālās sniegpārsliņas utt.

P.P.S. Pats papīrs, vēl viens, vēl viens, vēl viens. Šīsnakts lasāmviela.

P.P.P.S. Lasāmviela nav grūta, bet tās ir padaudz. Konspektu un secinājumus uzrakstīšu rīt.