302cc9b4780f8cbef6f70c3a8417913050b6aafb (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} mindbound) rakstīja,@ 2015-09-29 17:03:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
| Garastāvoklis: | awake |
| Mūzika: | Mankind Is Obsolete - Trapped Inside: Passing Through |
| Entry tags: | failures, history, politics, texts |
Ja jau esam nonākuši līdz informatīvā un literārā vārda cenzūrai uz “tikumības” pamata, es vēlētos šeit kontrastam (vai varbūt kondrātijam, atkarībā no tā, kurš lasa) pieminēt klasiķus, kurus literatūras stundās varbūt piemin mazāk, taču kuru klātbūtne pasaules literatūras vēsturē liek labāk apjaust, cik patiesi monumentāls darbs stāv priekšā mūsu jaunizceptajiem krustnešiem un inkvizitoriem. Bez tālāka ievada — Gajs Valērijs Katulls, “Poēmas”, Poēma № 16, ne sevišķi profesionālā, toties tehniski korektā manas necilās personas tulkojumā.
| Pedicabo ego vos et irrumabo, Aureli pathice et cinaede Furi, Qui me ex uersiculis meis putastis, Quod sunt molliculi, parum pudicum. Nam castum esse decet pium poetam Ipsum, uersiculos nihil necesse est, Qui tum denique habent salem ac leporem, Si sunt molliculi ac parum pudici Et quod pruriat incitare possunt, Non dico pueris, sed his pilosis, Qui duros nequeunt mouere lumbos. Vos quod milia multa basiorum Legistis, male me marem putatis? Pedicabo ego vos et irrumabo. | Es drāzīšu jūs pakaļā un mutē, Mīkstais Aurēlij un pišampuika Fūrij, Jūs, kam šķiet, ka, ja reiz mana dzeja Ir juteklīga, tad esmu pats bez kauna. Jo, lai gan dzejniekam ir svētīgi būt tiklam, Tas nepieciešami nav viņa pantiem, Kas, beigu galā, ir itin asprātīgi, Un jutekliski ar’, un mazliet bezkaunīgi, Un var likt pat miesām sarosīties, Pie kam ne zēniem, bet gan sakārņiem, Kam no laba prāta sen vairs nesaceļas. Tik vien, kā izlasot par skūpstu tūkstošiem, Jūs domājat, ka neesmu īsts vīrs? Es drāzīšu jūs pakaļā un mutē. |
