domāju, ka beznosacījumu mīlestība ir sūds, bet pirms viņam ko teikt es apsvērtu:
a) kāds šai pateikšanai ir mērķis - tikai izgāzt sakrājušos pagātnes sāpi (tos es izlaistu, jo tādas lietas vajag teikt uzreiz, kad viņas notiek, nevis krāt), vai, lai mainītu kko nākotnē
b) no tām otrajām droši vien es domātu, par to, kuras ir viņa būtība, ko nevar mainīt, un ar ko vnk nāksies sadzīvot, ja izvēlies palikt ar šo cilvēku kopā (piemēram, nezinu, vadi un kabeļi visur vai kastes vai zeķes, vai hobiji/kaitinoši paradumi, kas šim cilvēkam bijuši visu mūžu jau pirms Tevi sastapa), un kas ir tās lietas, kas ir varbūt temporary sīkumi, ko viņam ir viegli pamainīt

jo nu neviens nav ideāls un pieprasīt otru mainīties ir diezgan pašam un attiecībām enerģiju izsūcoši un galu beigās bezjēdzīgi, jo, pat ja cilvēks īslaicīgi izmainās, tāpat pēctam lēnām atgriezīsies pie vecajiem paradumiem, tāpēc drīzāk ir vērts jautāt, vai ir vērts būt ar šādu cilvēku kopā, ar ko tik daudz nesaskan (ņemot vērā, ka katrās attiecībās būs kkas, kas ar otru nesaskan) - nu tobiš vai saskanošais atsver nesaskanošo...

ļoti labi noformulēji. manuprāt "pateikt visu" vai "neteikt neko" ir divas galējības un nekad nekas nav tik ļoti melns vai balts, ir jāskatās jautājumam no visām pusēm un jāatbild sev godīgi, kāpēc gribas darīt tā vai šādi.

manuprāt, bez nosacījuma mīlēt var tikai māte savu bērnu viņa pirmos dzīves gadus - kamēr viņš ir neaizsargāts un apgūst pasauli, un ir pilnībā atkarīgs no otras personas, vēl nespēdams dot tai pretī savu mīlestību un pūliņus. pieaugušajiem par to savā starpā tiešām vajadzētu aizmirst.

Paldies, shis ir kaa vienmeer veertiigi.

Bet man kaa vienmeer ir aktuaala tikai viena lieta - ko gan noziimee "vai ir veerts?", jo daavaatam zirgam zobos neskataas. Vienkaarshi varbuut jebkaads cilveeks liidzaas atsver skaudro vientuliibu.

Man ir ljoti gruuti domaat racionaali, es pasauli uztveru caur emocijaam. Es leenama maacos domaat racionaali, bet ja kaut kaada saruna man pacelj visas senaas, skaudraas emocijas, tad es no ta avairos kaa no uguns.

"Vienkaarshi varbuut jebkaads cilveeks liidzaas atsver skaudro vientuliibu" - pie visa tā, ka daudz ko varu nezināt, -- nē.

Uz šo atbildēšu skarbi un tieši (jo ir grūti novaldīties)- jaunāka būdama esmu redzējusi daudz kā manu mammu sit, kā viņas mīļums izšķaida mūsu ēdienu pa virtuves grīdu, kā lauž durvis, kā lamājas, kā niknumā vārās un netinas prom.. un arī to, kā viņa pie viņa turpina atgriezties, jo "jebkāds cilvēks līdzās atsver skaudro vientulību". draudziņ, izdomā, kādu dzīvi un cilvēku tu sev vēlies par līdzbiedroto un nesamierinies ne ar ko zemāku, racionāli un konkrēti, kā ejot uz darba interviju. ko vēlēsies un uz ko tieksies darbos, tas arī tev būs.