Paldies, shis ir kaa vienmeer veertiigi.

Bet man kaa vienmeer ir aktuaala tikai viena lieta - ko gan noziimee "vai ir veerts?", jo daavaatam zirgam zobos neskataas. Vienkaarshi varbuut jebkaads cilveeks liidzaas atsver skaudro vientuliibu.

Man ir ljoti gruuti domaat racionaali, es pasauli uztveru caur emocijaam. Es leenama maacos domaat racionaali, bet ja kaut kaada saruna man pacelj visas senaas, skaudraas emocijas, tad es no ta avairos kaa no uguns.

"Vienkaarshi varbuut jebkaads cilveeks liidzaas atsver skaudro vientuliibu" - pie visa tā, ka daudz ko varu nezināt, -- nē.

Uz šo atbildēšu skarbi un tieši (jo ir grūti novaldīties)- jaunāka būdama esmu redzējusi daudz kā manu mammu sit, kā viņas mīļums izšķaida mūsu ēdienu pa virtuves grīdu, kā lauž durvis, kā lamājas, kā niknumā vārās un netinas prom.. un arī to, kā viņa pie viņa turpina atgriezties, jo "jebkāds cilvēks līdzās atsver skaudro vientulību". draudziņ, izdomā, kādu dzīvi un cilvēku tu sev vēlies par līdzbiedroto un nesamierinies ne ar ko zemāku, racionāli un konkrēti, kā ejot uz darba interviju. ko vēlēsies un uz ko tieksies darbos, tas arī tev būs.