mtldd [entries|archive|friends|userinfo]
mtldd

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jun. 18th, 2020|11:57 pm]
darbā ievēroju, ka jaunu bērnu mātes un tēvi ir tā kolēģu daļa, kuri visvairāk ciena savu laiku un tā pa īstam saprot, ka darbs nav zaķis - neaizbēgs. tiesa, viņi arī uzsāk savu dienu visagrāk. es turpretī, sev par nožēlu šonedēļ esmu atklājuses kā cilvēks ar švaki sakārtotām prioritātēm.
linkpost comment

[Jun. 11th, 2020|11:12 pm]
pilsēta pīķa stundās nav tālu no krievu ruletes. bažīgi daudz novērotu "par mata tiesu" sadursmju vien 20 minūšu garā velobraucienā - tā gandrīz ik rītu un tā arī, mājās braucot. neaizmirst galapunktā nodot klusu pateicību vārdā nesauktajam, ka otro vasaru pēc kārtas nav zudusi modrība, tieši pretēji - maņas kļuvšas asākas. kopš atsāku apgūt bungas, uzlabojusies ir arī koordinācija un spēja sadalīt uzmanību.

tā pēc desmitiem vakarā gan sākas piemīlīgais cēliens: vēl pirmos dzīves punus neuzdauzījuši jaunieši, satupuši pie kafejnīcām, uz balkoniem un terasēm mielojas ar naivumu un nikotīnu, laiski skeitbordisti, meitenes kleitās, skrējēji, kaķu tantes un putnu onkuļi, taksisti un rozā briļļu īpašnieki.

kaut kas gan man saka priekšā, ka nupatās es būšu redzējusi visu, kas jāredz, rokenrols būs beidzies un iespaidus būs meklēt pasaulē ārpus.

un vēl - tāpat kā pirmās pankūkas un pirmās attiecības, arī pirmais profesionālais centies agrāk vai vēlāk, iespējams, ir jāsačakarē, jāpalaiž vaļā izaugsmes vārdā. bet bez pirmā, nepastāv nākamais. koncentrējos un strādāju uz to, kas nākotnes darbā jau piešķirs lielāku vērtību.
linkpost comment

[Jun. 11th, 2020|12:09 am]
- Klausos?
- Sveiki, ar ko es runāju?
- Ē, ar Matildes jaunkundzi.
- (neveikla pauze) Hmm.. mani lūdza jums piezvanīt.
- (vēl neveiklāka pauze).. lāāabi.. un kādā jautājumā?
- Nezinu. Vienkārši teica, ka uz šo jāpiezvana, bet laikam tomēr nebūs īstais numurs.
linkpost comment

[May. 25th, 2020|10:59 pm]
3D cilvēkus sastapusi šodien neesmu, vien, caurbraucot pilsētu, pamāju ar galvu, ja ieraudzīju kādu paziņu, toties negaidīta satikšanās bija nolemta ar diviem brīnišķīgiem citsugu pārstāvjiem: paliela izmēra dzeni, kas knakstījas aiz loga barotavā (tieši, kad pasūdzejos, ka zīlītes un zvirbuļi jau paliek par pierastu) un ūdriņa kungu Lucavsalā.
linkpost comment

[May. 16th, 2020|09:20 pm]
mazais, aizlienētais, senais namiņš pie jūras un visa nedēļa mana. katru dienu sākt ar krāsns iekuršanu, pēc tam atnest ūdeni no akas, pirms brokastīm izstaigāt jūrmalu un mežu, sasveicināties ar vietējo zvejnieku, bet nevienu citu nesatikt. lēnām, bez piespiešanas, bet nepieciešamības kaut ko sadzīt, apdzīt, baidīties nepaspēt. nekāda interneta, nekādas naudas un apmazgāties bļodā kā bērnībā, jo tie pa lielam ir sīkumi.

lietainajās dienās – uzvilkt kādu zaļāku dūmu un lielāko dienas daļu nodzīvot Čehova stāstu varoņu dzīvēs (kas par dzīvēm!) vai pastrādāt pie bungu vingrinājumiem. saulainajās – uzņemt ciemiņus, sauļot krūtis pludmalē, kopīgi gatavot vienkāršas vakariņas, spēlēt durakus, runāt par aizgājušām mīlestībām, runāt par skumjām, par dievu un pēcnāves dzīvi, par dvēselēm, par komisko pagātnē un arī paklusēt par to pašu. pirms gulētiešanas – pavērot kaimiņu govis, vēl mazliet Čehova un noslēgumā – dziļš, tumīgs miegs drošākajā no visām drošībām.

godīgi, man šķiet, ka Latvija, ar ko es saprotu tieši tādus miermīlīgus, skaistus un vēl nesabojātus ciematus, ir kaut kāds slepenais, apslēptais dārgums diezgan garīgi piedrazotā pasaulē un esmu muļķe, ka tik ilgi turu sevi dzīvot vissmacīgākajā no šīs valsts stūriem.
link2 comments|post comment

[May. 8th, 2020|04:15 pm]
diena kā džezs - aizbrauc uz centru nodot atslēgas, stundu vēlak brauc mājās ar savulaik veikalā/kafejnīcā kalpojušām māla bļodām, krēslu, palodzes puķi un lietussargu jeb visu to, ko jau nepieklājīgi ilgi slinkoju meklēt. pagājušā nedēļā tas pats - no nolemtības dzīvi beigt Getliņos izglābu atkritumos atstātu citrona koku. viņš tur vienkārši sēdēja un pacietīgi gaidīja mani.

viss, ko vēlos, tā vai citādi beigās patrāpās ceļā. be careful what you wish for.
linkpost comment

[May. 4th, 2020|05:56 pm]
tā atvaļinājuma frekvence, kurā ir vien pāris neatliekamu pienākumu, nav bail atslēgties un izslēgt visu, nebūt citiem, citos. telefona atrašanās vieta nav svarīga, plānus var mainīt un pārkārtot. līdz galam nav iespējams kādu piekāst. skaisti.

sauļojos pagalmā starp zvirbuļiem, fonā (pārmaiņas pēc bez liekas vajadzības mani iztaujāt), savās puķudobēs rušinās 88 gadus vecā Mildastante - manuprāt, viena no labajām raganām un paraugs tam, ar kādu nopietnības trūkumu jāuzņem ķermeņa sabrukšana šīspasaules dzīves norietā. lasu stoiķus, rakstu, klausos Bītlus (pirms cik gadiem to darīju pēdejoreiz?). pastarpināti parakņājos savās pārdomās, pārcilāju izdarīto, neizdarīto, jo sevišķi to, ko uzsākt man ir tupa bail. laiks rit tik patīkami lēnīgi, bet arī piepildīti.

vien nedod dievs, ka mājas saimniece šovasar nocirtīs pie loga esošo ceriņu un nobruģēs visas dobes. bez iespējas rušināties un ko radīt, Milda noteikti un tā pa īstam sakrāmēs visas savas labākās atmiņas koferītī un posīsies uz viņsauli.

viena no mierīgākajām dienām šogad. patīkami satraucoši paliek jau no domas vien, ka priekšā vēl 14 dienas brīvplūsmai.
linkpost comment

[Apr. 18th, 2020|04:49 pm]
šīs nedēļas divas spligtākās impresijas:

sirms senjors, kas aktīvi vingro (presītes uz soliņa) ar skatu uz Biķernieku memoriālu;

divi kurlmēmi jaunieši, kuri savā starpā sarunājas, braukdami ar ričukiem.
linkpost comment

[Apr. 13th, 2020|11:54 am]
All men suffer, but not all men pity themselves.
link1 comment|post comment

[Apr. 9th, 2020|07:49 pm]
sāku pierast redzēt sapņus katru nakti.
linkpost comment

[Mar. 30th, 2020|09:12 pm]
ja mamma cepa pankūkas, tad tā bija labā diena, viena no dažām visā mēnesī, un, mazs zīļuks būdams, es to vienmēr uzņēmu ar satraukumu un prieku. neatminos, ka viņa būtu cepusi pankūkas dzērumā un pankūkas nozīmēja, ka mājās ir parādījusies kaut kāda nauda - olām, pienam un miltiem. ar ievārījumu problēmu nebija, ar tiem pagrabs vienmēr bija pārbāzts, bet dažreiz bija labi pa vienkāršo - ēst pārkaisītas tikai ar cukuru.

tas bija process veselas pēcpusdienas garumā un pavisam interesants palika laiks, kad arī man ļāva uzjaukt mīklu. mammas pankūkas vienmēr bija lielas un ar pārlieku kraukšķīgām malām, jo pēc katras pankūkas eļļa uz diezgan nokalpojušās čugunietes žēlota netika. man ārkārtīgi riebās tās cietās malas. es cerēju, ka reiz man tiks tāda, kura visa būs mīksta un gaisīga, no vidus līdz pat maliņai, bet nē - vienmēr palika tā ne pārāk patīkamā daļa, ko aiz pieklājības pret ēdienu nācās piebeigt. visbiežāk jau pēc pirmās pankūkas vēders bija pilns un sāpīgs, it kā metās nelabi, bet apstāties arī nevarēja - gribējās saēsties to labo dienu, cik daudz vien iespējams, tā it kā kam tādam varētu uzkrāt rezerves. un tad es ēdu tik daudz, cik, godīgi uz visām galvām sadalot to kalnu, bija ļauts.

pāris desmitu gadu vēlāk, vēsturiskajā pašizolācijas laikā, es esmu atgriezusies pie pankūkām. tās ir daudz mazākas, sausākas un vieglākas, brīnišķīgi iet kopā ar biezpienu un ievārījumu, tomēr tie vairs, par laimi, nav svētki, tā vairs nav pārēšanās, jo labo dienu tāpat ir vairāk nekā nelabo, un es zinu, ka tādas būs vēl, ja es uz to strādāšu. un, kas ir pats, pats svarīgākais - manām pankūkām beidzot ir mīkstas maliņas.
link1 comment|post comment

[Mar. 27th, 2020|07:08 pm]
bļin, pārāk pieradīšu strādāt ārpus biroja vides. pieradīšu redzēt, cik daudz lieku darbību mēs ikdienā veicam, jo korporatīvā pasaule saka, ka tā vajag. pieradīšu tik ļoti, ka pieļauju lielu iespēju pēc Situācijas normalizēšanās tur neatgriezties.
linkpost comment

[Mar. 26th, 2020|09:12 am]
Olīvija dzīvo ASV un mēs viena bez otras ziņas apmēram vienlaicīgi nogriezām savus matus. mani fascinē Olīvijas rāmā klausīšanās un garie, vijīgie teikumi, nobriešanā nepazaudētais bērnišķīgums. uz ledusskapja piesprausta stāv Olīvijas un Dastina atstātā zīmīte: viņi pa dienu bijuši tirgū, sarūpējuši ziedus un avenes, sūta daudz mīlestības un labu vārdu. pāris miglainākus rītus esmu pie šīs zīmītes apraudājusies, jo tā atgādina visu to labo, ko es sev un citiem nesaku gana bieži.

gandrīz gadu vēlāk Skype zvana otrā galā Olīvija man rāda savu nelielo istabu, stāsta par pēdējiem ceļojumiem, klausās manos garajos dzīves apraktos (pēcāk piezagās paģiras par savu kārtējo vāvuļošanu). kādā klusākā brīdī pasmaida un nosaka - cik forši tā ar mani parunāties. pasaule ir kļuvusi vēl nesaprotamāka, bet mēs nespējam gausties, jo mums sakritušas labvēlīgas kārtis.

tikai divas stundas vēlāk, kad sākas viņas diena un beidzas mans vakars, un mums pienācis laiks atvadīties, es atceros, ka fiziski šos cilvēkus esmu satikusi precīzi vienu vakaru - pēc darba sagaidīju un pirmo reiz iepazinos, ātri izrādīju Biķernieku memoriālu, sacienāju ar mammas taisītajām gailenēm, samīļoju un atstāju sava dzīvokļa atslēgas. tieši tik maz vajag.
linkpost comment

[Mar. 24th, 2020|09:00 am]
šī taka šķiet pazīstama, bet nevaru atcerēties, kurp tā ved
linkpost comment

[Mar. 23rd, 2020|09:04 am]
tas atklāsmei līdzīgais mirklis, kad aptver, ka tev uz vīriešiem ir līdzīga gaume kā Skārletai Johansonei
linkpost comment

[Mar. 19th, 2020|11:08 pm]
pirmoreiz dzīvē esmu noskrējusi mežā piecus rītus pēc kārtas. vai nu no bailēm, ka šo brīvību varētu nogriezt (kas tai tātad manās acīs piešķir lielu vērtību) vai drīzāk tā iemesla dēļ, ka rīti kļuvuši agrāki, saulaināki un nesteidzīgāki, turklāt izpaliek ikdienišķai velobrauciens. tas tā - par mākoņu zelta maliņām.

vēl jo vairāk gribu būt laukos.
linkpost comment

[Mar. 5th, 2020|11:28 pm]
kad tev ir divdesmitseptiņi. vīra (bijušā vai esošā) tev vēl nav un bērnu tātad arī, bet izradās, ka tev ļoti, ļoti patīk spēlēt bungas savā pirmajā rokgrupā.

kārtējā manam vecumposmam neraksturīgā aizraušanās, kuras neraksturīgumu ievēro tikai tad, kad jau neizbēgami esi iekšā. kaut ko skaistu tomēr mums tas liktenis ik pa laikam gan atvēl.
link2 comments|post comment

[Mar. 1st, 2020|03:52 pm]
par ko runā cilvēki, kuri nav tikušies kādus 4 gadus? ietinušies zaļā mākonītī, pārsimtgadīgas lauku mājas virtuvē vāra tējas un līdz nakts vidum piemin laikus, kad katrs meklējām ceļus laukā no savām migliņām. man ir vairākas tādas brīnišķīgas, pilnīgi spontānas draudzības, ievazātas no iepriekšējām dzìvēm. tādas dažu gadu pauze neietekmē un nešūpo, gluži pretēji - stiprina pārliecību, ka savējos tomēr atrod krustpunktos, ārpus asins piederības, un šie ir uz palikšanu vēl dažas dzīves tālāk.
linkpost comment

[Feb. 23rd, 2020|02:19 pm]
iesaku sievietēm izmēģināt tādu emocionālās attīrīšanās praksi kā Mortal Combat raunds ar bijušo (iespējams, labi noder arī pāru krīžu situācijās).

no malas, visticamāk, izskatīsies garlaicīgi un pārlieku vardarbīgi, bet pie pults ir pavisam citādāk. virtuāla iespēja viņam vēl pēdējo reizi sadot pa ķobi, izārdīties un iestāties par savu mērķi. pēc tam jau īstajā realitātē var mierīgi sarunāties kā cilvēks ar cilvēku.
linkpost comment

[Feb. 22nd, 2020|08:20 am]
par psihes konfliktējošajiem aspektiem un turēšanos pie saviem principiem darbos:

divas smagas, pārēdušās meitenes sapnī laiski valstās pa gultu. savus līdz galam nemīlētos ķermeņus izgāzušas, lepni dižojas kā veselīgi dzīvojot, kādas taču malaces. manis apzinātākās psihes daļas vadzis lūst, es viņām ko stingri uzsaucu, lai pārrautu neglīto liekulības danci.

no rīta uzmeklēju šo teikumu, izrādās tas ir tāds aptuvens pārfrāzējums no Mateja evanģēlija 23. nodaļas (Bībeli nekad neesmu lasījusi):

Visu nu, ko tie saka, lai jūs turiet, to turiet un dariet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.

Un vispār- arī Niks Keivs par to pašu:

All those good people down on Jubilee Street
They ought to practice what they preach
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]