mtldd [entries|archive|friends|userinfo]
mtldd

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[May. 20th, 2019|07:35 pm]
mana fasāde šad tad uzsmaida, ir pieklājīga, saka "paldies" un "labrīt", un "labu apetīti", kautrīgi pieņem garāmgājēju komplimentus. fasādei ir uzvilkta jauna drēbe, mazliet piedomāts pie acu izcelšanas, mana fasādes pamatfunkcijas tiek uzturētas, tai nevajag nekādu ārēju finansiālu palīdzību, tās saimniece ar visu pagaidām tiek galā, nodrošina, uztur apdzīvojamā stāvoklī. uz sienas tai rakstīts "VISU PATI."

tā kaut kā lielāko daļu laika izdodas nodzīvot tādā fasādes līmenī - kustēties, pārvietoties, runāt, darīt. nedomāt par tiem tumšajiem, plašajiem līkločiem iekšā, nesastapties ar to teju bergmanisko tēlu, kas kliedz, ārdās, spļaudās, ir izviebies, ir šaubās un savā vientulībā dauzās kā muša pa esamības burkas sienām, neziņā vai aiz tām šķietamā telpa ir projekcija vai ilūzija, vai tomēr brīvība, jo neviens nekad neko nesaka priekšā. nesaka, cik ilgi vēl, kad tas beigsies un vai vispār.

bet nupat sāk palikt smaga šī izlikšanās, izrāde ir ievilkusies pārāk gara, aktrise vairs nejaudā noturēt seju un viss skaisti izplānotais grims neizbēgami kūst nost. viņa turpina, bet zāli tikmēr lēnām pamet pēdējie kritiķi.

un gribas teikt uz tiem visiem citiem atkal - kāpēc jūs arī tikai spēlējat fasādēs, kāpēc mēs visi kopā nevarētu būt gan izmisuši, gan savā izmisumā svētlaimīgi-, bet īstenībā tā ir man raksturīgā slīkonim līdzīga sajūta, milzīgs risks izkāpt no fasādes un mēģināt kādam parādīt visu, kas notiek "pie manis mājās", liekas, ka "ne tāds" ir viss, kas tajās notiek, ka tur nav nekā īsti skaista vai vērtīga, nekā citu sirdīm tīkama.

tāpēc, kaimiņi dārgie, nezvaniet, pa logiem nesauciet, es jūs lūdzu - ciemos nenāciet. es vēl mazliet-mazliet izlikšos un kad galīgi vairs nevarēšu - durvis gan jau tāpat būs atstātas vaļā un uz palodzēm, iespējams, beidzot saziedēs puķes.
linkpost comment

[May. 7th, 2019|01:40 pm]
[music |All Them Witches]

līdz šim man tiešām likās, ka manis nav nevienā jēdzīgā bērnības bildē (izņemot no obligātās skolas fočēšanās), ka mūsu ikdienā trūka rūpju un mīlestības, lai vispār kādam būtu bijis svarīgi jelko no tā visa piefksēt, bet izrādās, ka uzņēmumu ir daudz un tie ir visnotaļ jauki.

piemēram, tāds, kur zem lietusmēteļa kapuces mūsu piezaļojušajā, pielijušajā dārzā tieši un nopietni kamerā skatās maza cilvēciņa divu lielu acu pāris. nākamajā tas pats cilvēciņš jau smaidīgāk liek vaigos no dārza salasītās zemenes. vai vēl, piemēram, pirmais ārzemju ceļojums (māsas kāzes) - mēs vairumā no tām tādas nedaudz nobijušās, diezgan kautrīgas, jo visi apkārt mazliet kā citplanētieši, runā un uzvedas daudz citādāk, nekā mūsu ģimenē un ciematā ierasts. pie viņiem arī ir forši spēļu laukumi, tādi ar lieliem pūķiem-šūpolēm, uz ielām ir itāļu saldējums un kafejnīcas, un piemīlīgas rūķu mājiņas, veikalos ir eskalatori un iepirkumu ratiņi, bet mājās ir lielas vannas istabas un pagalmi, kuru bruģis neatgādina vietējā bomža pelēko smaidu, bet ir izkārtots skaistos rakstos, un no kaimiņu dzīvokļiem neviens nevienu skaļi nelamā.

izrādās, ka es bērnībā biju tieši tāds pats bērns, kā visi - ar saviem iekšējiem konfliktiem, saviem smiekliem un priekiem, savu fantāziju un savu raksturu. un varbūt pēdējais laiks pienācis mammas "visiem bērni, kā bērni, bet manējie.." uztvert mazāk nopietni, kā ļoti neapdomīgu teikumu, ko lietot, bet ne kā īstenības atspoguļojumu.

pagātne ir tieši tikpat svarīga, cik nākotnes un savu beigu apzināšanās. un tur pa vidu, tajā esencē starp šiem diviem, tieši te un tagad esmu es. un vēlos šeit būt ilgi.
link2 comments|post comment

[Apr. 22nd, 2019|07:33 pm]
esības apziņā ir izveidojusies plaisa, dodot vietu duļķiem lēnām skaloties laukā. vismaz man liekas, ka tas ir tas, kas notiek. asaru graudi birst visur, kur nav iespējams/nepieciešams domāt par ikdienišķām, praktiskām lietām, piemēram, koru koncertos, vilcienā lasot grāmatu vai autobusā vērojot vidzemes laukus. vajag tikai ar puspēdu iebrist šajā apziņas sfērā un pat atrašanās starp desmitiem vai simtiem cilvēkveidīgo vairs neattur norīt vai paglabāt to visu kādam vienatnības brīdim. klusiņām birst un birst, tīras un skalojas laukā.

es tikmēr mierinu sevi, ka, lai arī ne visai patīkami, bet tas ir ceļš uz kaut ko, ka pagaidām ir labāk just šo nekā neko. gudri ļaudis saka, ka tā būs visu dzīvi, ka priekšā gaida kalns aiz kalna, aiz kalna, aiz kalna, varbūt pēdējais laiks ieklausīties, tā pa īstam ņemt vērā, nevis tikai pamāt ar galvu, bet turpināt skriet sienā.
linkpost comment

[Apr. 11th, 2019|11:09 pm]
bēdu aprūpes kabinets
linkpost comment

apr. [Apr. 1st, 2019|09:11 pm]
pamodos ar apņēmību, ka šodien neiešu vieglākos ceļus. tā attapos pēc darba, dienas krēslainajā pusē, pie ezera, kurā ik pa laikam nolaidās pa kādam putnam, tālumā svilpa vilciena sastāvs. elpoju, dziļi elpoju, daudz elpoju, sakrāju visu drosmi un uzspiedu telefonā blociņā ierakstīto numuru, lai pirmoreiz dzīvē aprunātos ar kādu, no kura, iespējams, esmu cēlusies.

iedama pa smilšu ceļu līdz ezeram, domāju: "tā notiek tikai filmās, kāpēc gan man liekas, ka tā notiek tikai filmās?" un viens no viņa pirmajiem teikumiem pēc mana īsā ievada bija teju identisks.
linkpost comment

[Mar. 29th, 2019|07:03 pm]
klausos pa rādžu tiešraidi no lielās ģildes, gatavojos plēst nost visus logu siltinājumus un beidzot ielaist arī pārējās telpās gaisu. izmēzt putekļus un elpot jaunu. logu aizlīmēšana pirms spelgoņiem bija pēdējā jaukā lieta, ko izdarījām kopā, vēl būdami draugi.

šī bija garākā ziema manā mūžā. nu esmu mājās. esmu mājās.
linkpost comment

[Mar. 21st, 2019|05:42 pm]
gatavojos veikt savas līdzšinējās dzīves drosmīgāko un nozīmīgāko telefona zvanu. neatskatīties atpakaļ un nenobīties, ne, ne, lūdzu.
linkpost comment

māksla un bomži [Mar. 21st, 2019|12:44 am]
21. autobuss pusnaktī rāda Albrehtu Dīreru. pēkšņi atceros, kā man vidusskolā bija "krešs" uz viņa pašportretiem.

aizkaitinos uz sevi, ka aizvien neprotos kontrolēt savu apetīti, staigāju ar sačakarētu muguru un neko dižu ne pirmā, ne otrā sakarā neesmu sākusi darīt. še, visa mana pieaugšana.

bet vispār.. vispār cilvēks dzīvs ir tikai kustībā. ej, ej, ej.
linkpost comment

a p g a i s m ī b a [Mar. 15th, 2019|09:28 pm]
baznīcā vēroju diriģenta rokas, kā tās vada emocionālās svārstības, tik niansēti, tik spēcīgi, un pār vaigiem teju visu koncerta laiku nebeidza līt asaras.

atceros - bērnībā bija ļoti bail no pēkšņa akluma, zaudēt spēju redzēt ārējo pasauli. es iedomājos, kā nodziest naktī gaisma, lai nekad netiktu ieslēgta atpakaļ, un ilgi nespēju aizmigt bailēs no šīs nepārejamības. manā prātā tas bija kas briesmīgāks par nāvi.

mani satrauc tas, ka es aizvien neredzu. izvēlos neredzēt. mans iekšējais haoss. drosmīgi un skaļi saku, ka ceļš ved tikai taisni, atpakaļceļa nav, kā to atgādina uz delnas līdz manas dzīves beigās iezīmētais simbols, bet sāku šaubīties, apšaubīt savu spēju redzēt un tikt tālāk. Vairs neesmu tāda, kāda biju agrāk, pat pirms nedēļas attiecos un rīkojos krietni citādāk, bet tagad stingi stāvu strupceļā.

mana mīlestība nav skaista un viegla, tā ir pieprasoša, ievainota, aizvainota, tā ir neticīga, ietiepīga, mūžam šaubīga, bailīga un skumja. bet par visu vairāk mana mīlestība ir apjukusi. es esmu apjukusi. kaut kas iekšā ir ieplaisājis, iešķēlies, bet nezinu, nezinu, nezinu, ko ar to darīt un kas gaida ārā. pirmā brūce esot tā dziļākā. tik dziļa, ka es nobīstos no savas vēlmes viņu(s) sodīt, sist, slānīt, apsaukāt, brēkt, ievainot, izsmiet, un aurot par to, cik tas viss netaisnīgi pret mani, kā man sāp, jo redziet, redziet jūs tādi un šādi.

tikai kaut kāda veselā saprāta kripata nepieļauj to visu laist uz āru un īstenot dzīvē. tā esmu es, tā nevēlos būt es, bet tā turpinu būt es.

Eolika un Nora Bumbiere dzied - "ir jāprot paciest pašam sevi, lai citiem nāktos mazāk ciest".
link4 comments|post comment

[Mar. 3rd, 2019|05:23 pm]
[music |Sharon Van Etten - You Shadow]

caur dubļiem un lietum stiepjot milzīgu, smagu veļas maisu pa purvciema labirintiem, lai atrastu rajona spicāko laundromātu, es atklāju, kam patiešām ir domāts komforts. ilgu laiku man komforts likās tikai "biezo" iespēja izšmaukt no dzīves skarbākajām un patiesākajām mācībām, kuras man, veiksminiecei, piespēlēja sūrā bērnība, un jo mazāk komforta, jo vairāk cilvēks saprot no dzīves. bet šodien es sapratu, ka komforts ir radīts, lai cilvēks vairāk laika varētu veltīt jēgpilnām nodarbēm. nav slikti mācēt pašam izmazgāt savas zeķes, ja veļasmašīna salūzt, bet ir galīgi forši varēt ar veļas kalniem tikt galā, neveltot tam visu savu brīvo pēcpusdienu, un šo laiku izmantot, lai, piemēram, izglītotos vai izplānotu, kā tik dzīvē uz priekšu ar jautājumiem x, y un z.

uz to paraugoties no šāda skatu punkta, es daudz labāk saprotu savu mammu. visa tā veļas mazgāšana ar rokām, lielo katlu vārīšana vannai, dzīvoklis, kas nekad nebūs tīrs, jo 4 bērni, un kaķi un suņi, centieni visiem nodrošināt iztiku. uz pleciem vēl visas pagātnes dēmoni nosēdušies resni un riebīgi, atkarības, valsts ekonomiskās sistēmas nomaiņa, darba nomaiņa, nodevīgas milestības, tur būtu bijis jābūt ļoti attīstītai apzinātības spējai un sava mēra talantam, lai laicīgi nospiestu galvā "stop" pogu, izbrīvētu laiku ar sevi un saprastu, kā pamazām un mērķtiecīgi izkāpt no tik labi iegriezta elles riteņa. viņas ne tikai nebija pārāk maz mums, viņas, pirmām kārtām, bija par maz pašai sev. vai es viņas vietā spētu labāk? vai es nesabruktu vēl vairāk un nenojūgtos? par šo es, šķiet, šaubīšos līdz sava mūža beigām.
linkpost comment

[Mar. 1st, 2019|11:09 pm]
disciplīna & noteikumi. ja agrāk nav pieredzētas robežas un dzīve iesākta pilnīgi patvaļīgos mēģinājumos uz savu galvu atšifrēt, kā viss darbojas, tad ar šiem diviem būs grūti, jo pastāv liela iespēja, ka izdomātā kārtība strādās ļoti īslaicīgi vai drīzāk nemaz. es pat īsti nesaprotu, kā, ņemot vērā savu attieksmi un nespēju pieturēties pie fundamentāliem dzīves principiem, esmu nodzīvojusi tik tālu un tikusi pie izglītības, ne pārāk pazemojoša darba, dzīvesvietas un labu draugu loka, turklāt ir izdevies izvairīties no kļūdām ar nelabojami smagām sekām.

laiks restartēties un sākt ar sevi sarunāties tā, kā jebkurš pieaudzis cilvēks sarunātos ar lielāku vai mazāku cilvēku, kurš apgūst pasaules kārtību un sava potenciāla iespējas tajā. neaizgulies, izsakies, mācies, nekavē, paēd brokastis, saģērbies silti, jautā, kompi gultā neņem, pirms miega iztīri zobus, pieraksti rūpīgi, nepārēdies saldumus, izdari mājas darbus, novāc traukus, koncentrējies, izmazgā matus, sakārto somu, kusties, neaizmirsti pusdienas, ieslēdz modinātāju, nopīkstini braucienu, neiztērē visu naudu sūdos, skaties, kad ej pāri ceļam, saki, ja ir slikti, lien laicīgi gultā, lasi, nedari pāri citiem, neļauj darīt pāri sev.
linkpost comment

[Feb. 25th, 2019|07:50 pm]
braucot no vidzemes atpakaļ uz rīgu un aizkustinājumā vērojot ainavu, kuru kādu laiku biju atstājusi novārtā, es piepeši sapratu, ka tas, kas man šajā monstrozajā pilsētā trūkst un sit no līdzsvara, ir horizonta neesamība. vienas vienīgas vertikāles, labirinti, sienas, bez tā plašuma un vēriena, kas ir vietās ar izteiktu pāreju starp debesīm un zemi. atceros, ka vasaras vienīgajā ceļojumā uz zemgali es biju vēl aizgrābtāka, cik ļoti perfektās paralēlēs tur viss ir iekārtots - var just kā vējš bez jebkādas aizķeršanās pārslīd līdzenumus un pasauli iespējams redzēt tālu, tālu.
linkpost comment

[Feb. 24th, 2019|08:51 am]
man ir 26 un es aizvien meloju savai mammai.
link5 comments|post comment

[Feb. 23rd, 2019|05:15 pm]
[music |Spiritualized- Shine a Light]

velosezona atklāta uz draudzenes ričuka bagāžnieka, no viena koncerta braucot pakaļ nākamajam. kaut kāda pirmspieaugšanas laika garša tajā visā ir, kā tajā gadā, kad trijatā mitinājāmies dzīvoklī ar fototapeti, pie mums bieži ciemojās un kaut kur aizblandījāmies teju katru nogali.

tikai dzert es vairs nespēju ne tuvu, kā tolaik - viena karstvīna glāze, viens balzāma šotiņš un viena cigarete 5h intervālā jau ir pietiekams apjoms sagurumam un aizkavētai spējai nākamajā dienā savākties. jau kuro reizi es pati caur visām tādām izpausmēm sev saku priekšā, ka šajā dzīves posmā apziņu bez akūtas vajadzības aizmiglot nevajag, ka ir ļoti svarīgi no sevis smelt drosmi būt cilvēkam cilvēkos. noturēt šādu it kā šķietami vienkāršu solījumu izrādās nav akurāt viegli.

šobrīd kā nekad kaut kur starp visām prioritātēm un mērķiem stāv disciplīnas izkopšana. bez pašdisciplīnas un konkrētas sapratnes par to, ko un kad, un kāpēc es ko daru, ir tik ārkārtīgi vienkārši iegāzties tajā bezrūpju laika bedrē, kurā nesaprot ne rītu, ne vakaru, un pa vidam ir veiktas neskaitāmas neapzinātas un nepārdomātas izvēles, tāda būšana, bet nekā nepadarīšana, skaisti realizēta pašsabotāža.
linkpost comment

[Feb. 20th, 2019|10:48 pm]
ja bez nekāda noguruma pēc darba var aiziet un ar milzu ekrāna palīdzību ļaut kubrikam atstāt sevī nospiedumu, tad dzīve šajos platuma un laika nogriežņa grādos ne pavisam nav draņķīga.

nav vēl divi mēneši pārgājuši, un sāpju un aizvainojuma vietā jau lēnām apskaidrojas caur skarbo patiesību iegūtā mācība. saprast, ka būt pieklājīgiem, bet ne godīgiem, ir stūrēšana vislielākajā strupceļā, un tādēļ izšķirties, bija labākais, kā es varēju parūpēties par mums abiem. pat spogulī aplūkojot sevi, šķiet, ka klāt nācis tāds kā neliels briedums, pieaugusi izpratne, spēks un stāja. it kā es nedēļas laikā būtu garīgi pastiepusies pāris gadu ekvivalentā. viss ne tuvu izdodas un daudz kam vēl trūkst dukas, bet šis ceļš (ar visiem klupieniem un feileriem) tā beidzot un pa īstam sāk aizraut.
linkpost comment

karma [Feb. 12th, 2019|10:44 pm]
mūžīga, nepārejoša ilgošanās un gaidīšana. gaidīt, gaidīt, dienu no dienas, pārrodamies, atgriežamies, uzrodamies, piepildāmies. gan jau, ka mamma nemitīgi gaidīja uz brīdi, kad dzīve izskatīsies atbilstoši bildītei galvā un, mūs gaidot, gaidīja arī kādu atgriežamies. kādu kuram, tā godīgi, ir vienalga un kurš vienmēr ir bijis vājš. un gaidīja, ka ja ne viņš, tad mēs iedosim gaidīto, bet ko tad bērns var iedot, jo sevišķi tāds, kurš pats gaida. un ilgoties un cerēt pieaugušā vecumā nebeidzu arī es. neskatoties uz diezgan manāmo izaugsmi, uz laiku un līdzekļiem, kas ieguldīti, lai to panāktu, aizvien neapsīkst vilšanās un aizvainojums, tāpat niknums un dusmas, tieši ellei viducī, un es priekšnojaušu, ka šī ir tā dzīve, šī ir tā grūtākā no manām pārdzimšanām, kurā vai nu pārlekšu aizai pāri vai nākamai manai versijai draud vēl dziļāks bezdibenis, vēl plosošāks tukšums.

ir gaismiņas, pie kurām pieķerties, man tikai pašai jāpieaugas drosmē.
linkpost comment

visi vieglākie ceļi ved uz elli [Feb. 3rd, 2019|04:42 pm]
[music |Daniel Johnston]

visi vieglākie ceļi ved uz elli. visi vieglākie ceļi ved uz elli.
link11 comments|post comment

[Jan. 28th, 2019|09:16 am]
pēc sarunas ar mammu uzzināju par vietējā ciemata saules brāli (mazliet vecāks par mani, ja nemaldos), kurš šobrīd mājās dzīvo ar izoperētu apakšžokli un ir staigājošs smilšu pulkstenis. kāda cita dāma savukārt aizgāja uz veikalu, pārnāca mājās no veikala un izbeidzās. viņa gan priekš saviem dzeršanas apmēriem un slimībām noturējās apbrīnojami ilgi. šādas un tamlīdzīgas ziņas pēdējā laikā principā ir vienīgais interesantais, kas nonāk mātes redzeslokā un attiecīgi tiek notranslēts man. tik ļoti es vairs nekad negribu atgriezties tajā pasaulē.

sapnī viņa man lika apciemot kaut kādus mazuļus. tie gulēja baltā telpā, tādā kā slimnīcā, bet visi ārkārtīgi riebīgi un švaki - pelēkām ādām, izviebtiem ģīmīšiem un pa acīm un deguniem tiem spēcīgi tecēja putas. kaut kur turpat uz krēsliem savā vienaldzībā zvilnēja vietējie papiņi, no viņiem arī rūgti strutoja. es prasīju mammai, vai tas ir HIV, un viņa apstiprināja. pēc tam pie sevis noteica: "bet, ja labāku veču nav, kas cits atliek..". un tur es neizturēju, strauji viņu sapurināju aiz abiem pleciem, pierāvu sev klāt, ieskatījos cieši acīs, tā lai skaidrs ir pavisam un vienmēr, un atbildēju: "nē. tad tu vienkārši dzīvo viena."
linkpost comment

[Jan. 26th, 2019|02:13 pm]
pēdējās nedēļās grūti nošķirt, vai mājas ir mans patvērums vai ieslodzījums, bet šodien noteikti otrais. veselība dažu stundu laikā izdomāja uzmest visus manus skaistos brīvdienu plānus par pastaigām, mūzikas nodarbības apmeklējumu, par draugu satikšanu otrā krastā, par sevis izvilkšanu no sevis. tā vietā nakts vidū ar asaru pilnām acīm un bezmaz ar dieva vārdu uz lūpām (tik negaidīti tas bija), pārliekusies pār poda malu laidu laukā pilnīgi visu, ko tobrīd organisms uzskatīja par lieku.

pārāk neviennozīmīgs tas sliktums šobrīd. iespējams, cēlonis patiešām ir vīruss un ziema, un vissabiedrisks veselības trauslums šajā laikā, bet pieļauju, ka tā tomēr varētu būt psihosomatika un diezgan atklāta nerūpēšanās par sevi: haotiski ēšanas paradumi, kritiski maz dabas un svaiga gaisa, gaļa katru dienu, smēķēšana un par daudz gandžas un YT vakaros, kad būtu jādara kas jēdzīgāks. mazliet pazudusi sajūta, likās, ka varu labāk.

bez nedēļas, cerams, ka izturēts pārbaudes laiks. no nākamās algas atmetīšu pīpjus, iegādāšu elektriskās bungas un aizvedīšu sevi uz teātri, manus vārdus pieminiet.
linkpost comment

[Jan. 20th, 2019|05:53 pm]
varbūt tā gadās ar ikvienu - dienas kā filmas, kurās bez vienīgā skatītāja zināšanas caurvijas kāda smalka tēma. visbiežāk šis motīvs pilnībā izkristalizējas neilgi pirms noslēguma un pēdējā doma pirms aizmigšanas saslēdz piedzīvotā ķēdīti skaistā atklāsmes brīdī.

tā, piemēram, dzīve vienas dienas laikā mani iepazīstināja ar savstarpēji nesaistītiem cilvēkiem, kuru līdzība smalkakā, netveramākā līmenī tomēr ir nojaušama: kaut kas tajā, kā viņi uztver pasauli un apkārtējos, ko dara, un ko saka. un es ilgu laiku nespēju šādus cilvēkus saredzēt aiz viņu fasādēm, kaut kas būtisks iztrūka, lai "atkostu", kas tur notiek, vai, patiesībsakot, nemaz nemēģināju. bet filma ir ieslēgta, es neizbēgami sekoju ceļam uz kādu mācību. visi sastaptie tēli ir kā mazas kontrolgaismiņas, kas mani virza uz priekšu starp neizlasītā scenārija rindām.

tālāk ejot un katra tēla stāstam papildinot iepriekšējo, skatiens kļūst dzidrāks un es saprotu, kas notiek. man ir bail no sastapto biedru bailēm, jo es tās nepazīstu.

manējās ikdienā grauž un knieš, un paralizē, lai arī šķērslis ir iluzors, kļūme vadiņu un pieredžu savienojumos, klibs spogulis, kura defektu, ja gana cītīgi ieskatās, var pamanīt. bet ir arī tās otrās, daudz reālākās, daudz taustāmākās bailes no bezjēdzīgi atņemtām dzīvībām un iznīcības, un mūžīgas tumsas. tādas sevī nes cilvēki, kuri ir dzīvojuši tik intensīvā nāves un briesmu ielenkumā, kādu man apkārtesošie vienaudži, pat dziļāk parakājoties pa savas iztēles kambariem, šobrīd nevar īsti pieredzēt. šie cilvēki ir redzējuši neskaitāmas filmas pārtrūkstam tāpat vien, auksti un negaidīti.

un tā nu sanāk - kamēr nav nostiprinājusies pārliecība, ka esošajos apstākļos mana dzīve nav sūdīga, sūdīgas ir manas izvēles, šādu cilvēku klātbūtni ne vienmēr ir tik viegli panest, jo tā ir pielādēta ar visnotaļ skaudru patiesību par to, kāds vēl mēdz būt ceļš uz dzīves iemīlēšanu.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]