mtldd [entries|archive|friends|userinfo]
mtldd

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jan. 14th, 2019|10:00 pm]
[music |lr3]

mana mazā spānija smaržo pēc svaigi mazgātas veļas, esmu parūpējusies par to, lai brokastīs neatstātu sevi bešā, istabas augi ir pārstājuši pašiznīcināties, taču, kas priecē visvairāk - ir atgriezusies spēja vakaros lasīt. tas mazais trauksmes kunkulīts par sevi kā būtiskāko atskaites punktu gan kaut kur iekšā aizvien pulsē, bet paliek labāk, no tiesas paliek. palēnītēm laiks apaug ne tikai ar netaustāmās pasaules izvirdumiem, bet arī visu to, ko dienas laikā paspēju izdarīt un sasniegt esības materiālajā pusē. pats sev mamma, pats tētis, tā kaut kā, ja.
linkpost comment

[Jan. 7th, 2019|09:34 pm]
[music |lcd soundsystem]

"bet ir vardes, kas vislabāk jūtas purvā".

it kā šķiet skarbi, kad kāds tā asi met pretī ar nolieguma bumbām, taču patiesībā ar to viņa man māca, kas ir īsta apņēmība un stingra nostāja. kā neļauties citu labinošajiem vārdiem, kā noturēt sevis radītās pasaules robežas, pat ja tas nozīmē palikšanu un aiziešanu pelēkā, piepīpētā un dieva aizmirstā dzīvoklī, kurā jau kuro gadu desmitu ož pēc kaķiem, kokčām, aizvainojuma un vientulības.

es, ar visu savu jaunumu un mūžīgajām eksistenciālajām jautājumzīmēm, varbūt beigās esmu tā, kura no mums divām šobrīd ir visvairāk pazudusi.
linkpost comment

[Jan. 6th, 2019|09:30 am]
pirmais cilvēks, kurš šodien ar mani vēlas iziet uz kontaktu, ir e-maximas kurjers un tas liekas daudz. sirds pat tā kā uz brīdi gūst apmierinājumu. ne tikai par ēdienu, kas beidzot piepildīs manu ledusskapi, bet arī par gaidāmo īso, cilvēcisko saskarsmi.

diez vai kurjers nojautīs, ka vēl pirms piecām stundām sarāvusies iespējami siltākā kunkulītī klausījos šopēnu un jau gandrīz otro nedēļu turpinu izliet vainas, nožēlas un vientulības asaras, taču diez vai es par to viņam stāstīšu. pavisam nelielā laika nogrieznī esmu runājusi daudz, sapratusi daudz, apņēmusies daudz un tikpat daudz reižu arī atkritusi atpakaļ, un nu šķiet, ka runāšana, savu domu un jūtu uzgrūšana citiem šoreiz nebūs īstais ceļš, "izvilkt" var tikai rīcība.

visa atkarība un līdzatkarība izklāta manā acu priekšā, kārtis pavērtas un par laimi vairs nav akli jāmin, kāpēc bija tik smagi. es savus dēmonus redzu kā mazliet kārnus, agresīvus, jo nobijušos, vilkus un viens no viņiem beidzot ir pilnībā iznācis gaismā. skatās virsū un uzmana ikkatru manis veikto gājienu: es varu turpināt viņu barot ar savu miesu un dzīvi, es varu to sist un slānīt, un mēģināt nomērdēt, vai pieņemt to mīlošā stingrībā - iemācīt rāmumu un pacietību, pacelt balsi un nosēdināt, kad nepieciešams.

profesionāli izbijušie dzērāji saka, ka pēc atmešanas parādās ļoti daudz brīvā laika, ar ko sākumā ir grūti aprast. patiesība. es lietoju otru cilvēku, ubagoju uzmanību un mīļumu, un tikai tagad, kad tam visam pielikts punkts, redzu, cik ļoti biju atstājusi novārtā sevi.

gaidu, kad viņš organiski izzudīs no nesen lietotajiem kontaktiem, gaidu, kad vairs roka neapzināti un impulsīvi nemeklēs telefonā nekad nepienākušas īsziņas, gaidu kad man būs vienalga, ko viņš un kā viņš, un kur viņš, un kad viņš, un kāpēc. gaidu to brīdi, kad vairs neko negaidīšu.

pirms kāda mēneša vai diviem, atceros, stāvēju uz vienas no centra mazieliņām. tā bija gada pirmā sniega diena lielpilsētā, un jo vairāk apsniga ielas, jo vairāk es nomierinājos, redzot, kā visa tā pelēcība un šļura pārklājas ar kaut ko gaišu un vienkāršu. no tāluma nāca krišnaītu dziesma, likās, ka putenis tā kā aizmiglo skaņu un piešķir tai melanholiju. parasti viņi ir vairāki un parasti viņu dzīvespriekam ir spēja pielipt man uz vismaz dažām sekundēm, taču šoreiz viņš bija pilnīgi viens un spontānu prieku bija nomainījusi rituāla nepieciešamība. tāds aizsmacis, kā krustu līdzi vilkdams savu mantru, viņš aizslīdēja garām un izplēnēja putenī. uz to pusminūti tas likās ārkārtīgi zīmīgi, taču tagad viņš (tas) ir viens mazs uzplaiksnījums visā manā apziņas kartotēkā, bez lielas emocionālas vērtības un piesaistes. tik ļoti ceru, ka arī pēdējie daži mēneši tāpat kļūs par tikai vienu atmiņu, īsu flešbeku manā pieredzes un dzīves laukā. bez vilšanās, ar pieņemšanu.

izeju ārā pretī kurjeram. aiz tumšajiem aizkariem un viegli uztūkušajiem plakstiņiem nebiju pamanījusi, cik daudz saules šorīt.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]