mtldd [entries|archive|friends|userinfo]
mtldd

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Oct. 11th, 2019|07:22 pm]
Jeruzalemē no Dieva, manuprāt, nekā daudz nav, ir tikai reliģiju fanātiem domāts atrakciju parks. toties tas atspīd visā savā pilnībā, piemēram, dienvidizraēlas tuksnesī, kur vējš svilpo ambientos toņos, tālumā kauc hiēnas, bet divi dvēseļu punktiņi zem zvaigžņotās debess spriež par dzīvi, klusumu un patiesām sarunām. vai krātera malā, kur saulei ejot uz rietu, smilšu kalni iegūst brīnišķīgus toņus, savukārt debess kļūst viegla un pūkaina un vienīgi vakara dzestrums pielauž doties atpakaļ siltumā. vēl dievs pavisam noteikti mīt visos tajos jaukajos cilvēkos, kuri īstajā vietā un laikā trāpījās manā ceļā, piemēram, no telavivas netālu dzīvojošs jaunietis, pie kura es ātri sāku justies kā mājās vai ar vēzi sirgstoša, bet mierpilna dvēsele no ķīnas, kuru bija ārkārtīgi skumji palaist vaļā. un atkal sarunas, lielas, pamatīgas un dziļas sarunas. to sarunu un saulrietu, un brīvības garšas, ko sniedz tikai ceļošanas vienatnē, man pietrūks visvairāk.
linkpost comment

[Sep. 29th, 2019|12:20 am]
ar grieķu filozofiju laikam tāpat kā ar tumšo šokolādi, ka to vajag uzņemt nedaudz un pa vienam kriksītim - visu tāfelīti uzreiz sagremot būs grūti.

iesnaudos pie pie kādas no "Faidona" rindkopām un nosapņoju, ka vienā no sarunā Sokrata sniegtajiem piemēriem ir pieminētas lidmašīnas. jutos kā ļaunā murgā, jo biju zaudējusi saprašanu par notiekošo - vai maz ticēt vai nē tam, ko lasu, jo kādi senie grieķi un kādas lidmašīnas?! kā pamats izsists zem kājām, bet vēl jo vairāk kritu trauksmē, jo neviens cits nepievērsa tādai nesakritībai vērību- visi bija bezrūpīgi slīdējuši šim teikumam pāri un teica, lai liekos mierā ar saviem patiesības meklējumiem.

izbīlī pamodos, pārškirstīju tikko lasītās daļas un, par laimi, neko par lidmašīnām tur neatradu. bet tāda mazliet neticības un pretestības vilkme ir palikusi - kā kāds tik dziļi pagātnē spēja uztvert un izklāstīt dzīvi un nāvi tā, ka mūsdienu "advancētajam domāšanai" tas tik un tā ir kas jauns un pamatīgs?! vai tiešām šis teksts mani vienkārši skaisti neapvārdo, neaizvedot un neaicinot piekrist dižām domām, kas nav manas domas? vai var būt tā, ka es tām sliecos piekrist nevis tāpēc, ka tā būtu absolūta patiesība, bet gan tāpēc, ka vēl neesmu sastapusi kādu spēcīgāku pretargumentu šādām idejām? vai ir tā, ka kāda doma kļūst tuvāka patiesībai, ja pie tās ir nonākts filozofiskā ceļā t.i. caur saprašanu? un ja filozofiskā ceļā to var apstiprināt, tad tikpat filozofiskā veidā to arī var atcelt?. viss atkarīgs no domu takas, kurā izvēlies doties, vai ne. materiālo un fizisko mēģina izskaidrot ar zinātni, bet garīgos jautājumus cenšas risināt ar filozofiju - nekad uz to nebiju paraudzījusies tā. pusnakts filozofija par filozofiju sanāk.
linkpost comment

[Sep. 4th, 2019|06:05 pm]
nepacietība lēnām saēd un liek jukt prātā. es sūdīgi piedodu sev savas kļūdas un man liekas, ka šādi nodzīvot ir nepieļaujami. mentāli triecientempos jau esmu noskrējusi maratonu dziļi nākotnē un apkārusies medaļām, bet šeit un tagad sāp, jo es zinu, kas ir ilūzijas un ka šī ir viena no tām. zinu arī, ka priekšā būs darbs un ļoti, ļoti daudz neziņas; ka cilvēkiem, kuri man patīk, ne vienmēr patikšu es un vice versa. realitāte ir daudz lēnāka par spīti nāvei, kas uz mums, cietējiem un veiksminiekiem, noraugas arī tagad, arī tagad, arī tagad.

vispār, dzīvē ārpus bildītēm es esmu pārāk gļēva, lai kādam kaut ko, piemēram, savu draudzību, piedāvātu tiešā tekstā, lai gan atgrūst neatgrūžu. un nez kāpēc es sevi par to pamatīgi strostēju- ka tā jau es nekur netikšu, un man nebūs to bērnu, tās pirmās īstās ģimenes un nebūs tās dzīves laukos, nekad nebūs, būs tikai garām palaistas izdevības, un atkal es sākšu iet pie terapeites tikai tāpēc, lai man būtu kāds draugs, kam kaut uz stundu nedēļā rūpētu mana izaugsme un es, un tas būtu abpusēji, un mēs plānotu, runātu, strīdētos un mācītos godīgumu un mīlestību. tuvojas 27. dzimšanas diena un es jau sev esmu uzbērusi 3 saujas smilšu, cik muļķīgi.

bailes no nepiepildītām vēlmēm, lūk, par ko laikam ir stāsts, au.
link2 comments|post comment

[Sep. 4th, 2019|03:03 pm]
mēs visi esam mazliet zābaki un muļķi
linkpost comment

[Aug. 19th, 2019|06:58 pm]
savas muļķības un nezināšanas atzīšana kļūst aizvien svarīgāka un noderīgāka. agrāk man bija kauns, ka kaut ko nezinu/neprotu, klusēju mēli aiz zobiem ierāvusi cerībā, ka pati tikšu galā/problēma pāries. un braucu tikai dziļāk tajās. bet tagad, cik vien spēju, es vienkārši prasu - zvanos, meklēju, droši saku - tā un šitā, šo nesaprotu, ar šo neprotos, šis man nesanāk, kas tur jādara, kāpēc ir tā, nevis šitā? prasu visiem, kas, manuprāt, neatteiks atbildi un padomu, prasu, nebaidoties, ka par tādu jautājumu ierēks, jo manā vecumā varbūt jau tā kā vajadzētu.. bet nezinu. un tā nu es tagad apgūstu arī gaužām vienkāršus mājas sīkumus un sakarības, ne tikai sevi un lielo gara pasauli.
linkpost comment

mazais puika veikala rindā [Aug. 17th, 2019|01:28 pm]
mazais puika veikala rindā, es tevi redzēju. es pasmaidīju, tu silti atsmaidīji pretī, un es iedomājos, ka mēs varētu būt draugi. tikai mirkli vēlāk es pamanīju, ka tavs tētis nesmaržo pārāk labi, viņa acis ir piesūkušās ar niknumu un kājas neklausa. savā ceļā viņš izgāž plauktus, saka "bļamanpohujjoberi", bet tavai mammai viņš tik un tā ir "mīļumiņš" un "zaķis". viņa bezrūpīgi smejas par visu kā karnevālā, grib ticēt un lai visi citi tic, ka tavs tētis ir smieklīgs, viņš savas rupeklības nedomā pa īstam un viņa sitieni arī ir tikai tāda ģimenisku attiecību risināšana. nopietnums un godīgums ieskanas balsī vienīgi mirklī, kad jāizkaulē no tēta solījums pēc pusdienām likties gulēt.

ceru, ka tu nepamanīji - es dusmās vārījos. tā bija manis pašas bērnība, kas jutās tik aizkaitināta. katrs tavu vecāku dialogs bija kā neliela, traģiska etīde, kuru es sapratu pārāk labi.

mazais puika veikala rindā, es zinu, ka pagaidām tev nekas nedraud, bet pienāks vecums, kurā notiekošais sāks mulsināt un sāpināt. tu būsi pievilts daudz un smagi, tu, iespējams, staigāsi aizvainots un skaudīgs, jo tavs pagaidām lielākais dzīves skolotājs ir tieši tāds. nebūs viegli un, pastāv liela iespēja, ka tu nespēsi vecāku mantojumā atšķirt graudus no pelavām. bet varbūt tu reiz nonāksi īstajā laikā un vietā, un ieraudzīsi viņus kā viņus un sevi kā sevi. pienāks laiks, kurā tev būs mājas, pavisam īstas un mīļas. katrs solis tuvāk durvīm vairs neizraisīs bailes un trauksmi, jo varēsi paļauties uz to, kas gaida aiz tām.

mazais puika veikala rindā, es tevi ievēroju. tu mīļi pasmaidīji, kas nozīmē, ka tu to varēsi iemācīties darīt atkal, pat, ja kaut kur pa vidu būs piemirsies. redzi, es taču tev uzsmaidīju pirmā.
link2 comments|post comment

[Aug. 15th, 2019|05:01 pm]
[music |Paolo Nutini - Iron Sky]

kad pēkšņi uzzini par brīvdienu nedēļas vidū, tad neatliek nekas cits kā ilgi un pamatīgi izgulēties, izskriet un izstaigāt mežu (šodien savā ceļā satiku vanagu, kas ir diezgan forši Rīgas mežam), sapirkties no tirdziņtantēm ogas un arbūzus, izklaidēt gāzes sistēmas apkopes džeku ar neveikliem stāstiem (piemēram, par to, kā reiz pelētsākušu gurķu burkas smaku noturēju par gāzes noplūdi un gandrīz sacēlu trauksmi), pagulēt diendusu (!!), izvākt putekļus, apliet augus, patrenēties bungas un.. un.. un.. un diena uzskatāma tikai par pusiesāktu! es ceru, ka kādreiz eiropas labklājība varētu izaugt līdz 4 dienu darba nedēļām, tāda viena atslodzes diena pa vidu tiešām dara brīnumus.
linkpost comment

[Aug. 11th, 2019|09:50 pm]
mans līdz šim labākais sansusī. braucām mājās tādi viegli saguruši, bet apgaroti. lielāko ceļa daļu noklusējām, jo visi zinājām, cik ļoti negribas izkāpt no tā burbulīša, kurā bērzos šalko vējš, skan mīlestība, dievs, daba, pagātne, cilvēks, smiekli un ritmi. mazi bērni, tikpat ziņkārīgām acīm kā viņu vecākiem, arī klausās un vēro. būt cilvēkos, kas tiešām klausās - tādā publikā atrasties nu jau šķiet retums (vai arī esmu līdz šim atradusies ne tur). no tā gaisīgā un dzīvā burbulīša atpakaļ pie motoru un steidzīgu cilvēku trokšņiem, pie pienākumiem, cipariem un precīzi saskaldītiem pulksteņa laikiem. pakavēšos šajā burbulītī vēl mazliet šovakar un neaizmirsīšu, ka tas viss taču bija pa īstam.
linkpost comment

par mammām [Aug. 4th, 2019|12:44 pm]
esmu iebraukusi ciemos, un pa ļoti ilgiem laikiem sadūšojos palikt šeit pa nakti. šoreiz gan nebija vajadzīga ārkārtīga drosme, jo beidzot vecajā darbistabā ir iestiepta puslīdz jēdzīga gulta un mamma šoreiz ir skaidrā. turklāt rīgas gaisu esmu atēdusies līdz kaunam un nelabumam, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas tās reizes, kad šovasar ir nakšņots ārpus lielpilsētas.

dīvainā kārtā nogulēju pavisam mierīgi, daudz un pamatīgi. nemaz nevar salīdzināt ar iepriekšējo nakti mājās, kad līdz četriem grozījos un nespēju piekļūt tai neatrisinātajai domai, kas neļauj palaist dienu vaļā un atpūsties līdz nākamajai.

daru to, kas, šeit uzaugot, ļāva noturēties pie veselā saprāta un cerības - daudz lasu, staigāju pa mežiem un darbojos dārzā. skatos uz visām dīvainajām dzīvokļa relikvijām, kuras klāj pamatīga putekļu kārta, mēģinot saprast, kam mammai tās visas veco avīžu kaudzes, kaut kādas svešas rotaļlietas, nieki un krāmi, kuru dēļ jau tā noskrandušais dzīvoklis kļūst vēl drūmāks un šaurāks. bez tā visa bardaka šeit patiesībā būtu diezgan mājīgi, jau iedomājos cik jauki te izskatītos, ja atstātu tikai svarīgākās mēbeles, augus un lielo, seno grāmatplauktu. bet viņai vajag un viņas pasaulē tam visam šobrīd ir kāda nevienam neizprotama loma.

no šīs stūrgalvības mantošanas netiku pasargāta arī es un tas ir viens no lielākājiem šķēršļiem, kuriem mācos kāpt pāri. viņa ir aizgājusi pilnīgu samierināšanās ceļu - ka šis bardaks un nabadzība ir viss, ko viņa ir pelnījusi un tāpēc neko vairāk arī nevajag. viņa izvēlas neredzēt šo netīrību un pelēcību, viņai tās liekas mājas, kurpretī es sāku meklēt plašāko bildi - man pāragra apstāšanās nozīmē padošanos, bet padošanās ir nāve. dažas vērtīgas iezīmes gan šķiet esmu paturējusi un šis tas mums ir stipri kopīgs: mīlestība pret dabu un darbošanos dārzā, mīlestība pret dzīvniekiem, ķēriens uz valodām.

ja varētu, es pretī padalītos ar savu apziņu par pašcieņu, ar kuru nepiedzimst, bet kuru iespējams audzēt arī vēlākā vecumā; par to, ka viltus mīlestība un skarbi vīrieši dzīvē nav labāka izvēle par nekādu mīlestību; par to, ka īslaicīgas baudas var kalpot par anestēziju, bet vienīgais ceļš ārā no dzīves ciešanām ir, dodoties tajās tieši iekšā, izsāpot un pēc tam ceļoties kājās.

bet šajā vecumā šādas idejas viņas apziņas lokos, šķiet, nespēj gūt nekādu rezonansi. par spīti visiem norādījumiem, putekļi paliks nepamanīti, krāmu kaudzes tikai pieaugs un dažreiz bērni nebrauks ciemos, kad "ballīte" būs uzņēmusi pārāk lielus apgriezienus. pamazām šī doma manī apaug ar pieņemšanu un gūst aizvien mazāku emocionālo nokrāsu. tas, ka mēs katrs izvēlamies, kā nodzīvot savu mūžu uz šīs zemes, ir kails fakts, ne smags pārdzīvojums.
link1 comment|post comment

tas vecums [Jul. 16th, 2019|12:17 am]
tas vecums, kad sarežģītākais no jautājumiem ir - kā nepārēsties, esot ciemos? goda vārds, es gribētu atkal nonākt pie kādas nopietnākas problēmas, lai uz tās fona pārspēt kārdinājumu pielikt sevi ar priekšā noliktiem čipšiem un cepumiem šķistu viegli īstenojams uzdevumiņš. par laimi - tādi kārdinājumi rodas, tikai ciemos esot/svētkos. standarta ikdienā mana sirdsapziņa jūtas mierīga par veiktajām izvēlēm un rezultāti ir priecējoši gan pašsajūtas, gan progresējošā punča plānuma ziņā. par nelaimi - lienot ārā no savas izolētības čaulas, viesības kļuvušas aizvien biežākas. tuklāt, kas ir interesanti - atbrīvoties no nepieciešamības pēc alkohola sabiedrībā bija krietni vienkāršāk un tur cīņas tikpat kā nav.
linkpost comment

100 [Jul. 9th, 2019|06:39 pm]
šodien pieliku punktu divus gadus ilgušam, diezgan intensīvam un piepildītam mācību posmam psihoterapijas kabinetā. sākotnejais mērķis sasniegts ar uzviju un prieks zināt, ka vienmēr varu atgriezties, ja priekšā pavērsies vēl kādi kalni, kuru pievarēšanai vajadzēs palīdzību. kas ir ļoti zīmīgi - izrādās, ka tā bija mūsu precīzi 100. individuālā sesija kopā.
link2 comments|post comment

[Jun. 28th, 2019|10:09 pm]
vienu vakaru, pirms miega laiskojoties gultā pie SNL skečiem, Youtube likteņa vadīta nonācu līdz īsiem video par dažādu ēdienu meistariem. tādi, diezgan estētiski klikbaiti interviju formā ar izskatīgiem un gudriem vīriešiem, kuriem turklāt piemīt visai daiļa izteiksmes maniere. varbūt tāpēc arī pavilkos.

lai vai kā, pirmais, ko noskatījos, bija par suši meistaru Japanā, kurš šaura viesu loka acu priekšā ik vakaru gatavo. ceļas pirms rītausmas un restorānu slēdz vēlu naktī. un tā katru dienu. viņš runāja pārdomāti un, šķiet, garīgi iegrima katras iegādātās zivs izprašanā. strādā daudz un smagi, bet nelikās rūgts par to visu. jā, noguris, bet ne rūgts vai nomākts, tieši pretēji - likās, ka šī viena lieta - taisīt suši, virza un attīsta visu viņa dzīvi. nevis būt ar visiem un visur, nevis būt tādam vai šitādam, bet tikai taisīt izcilu suši.

grūti izskaidrot pat kāpēc tieši un kā tas viss novibrēja manā apziņā (un tas nav arī tik būtiski), bet kopš tā vakara es katru dienu tādā vai citādā situācijā pieķeru sevi atkārtojam viņa vārdus - "lai ko tu darītu, dari to, cik vien labi iespējams." klikš! bet protams - neviens taču nav teicis, ka kaut kas jāizdara tā, lai būtu viens konkrēts iznākums. tāpat neviens nav teicis, ka jābūt multimāksliniekam un izcilniekam vairākās jomās, katram tomēr taču ir savs un kaut kur vienmēr ir jāpaliek vietai radošumam un priekam. taču izdarīt sev tobrīd labākajā iespējamajā veidā, pat ja tas ir tikai kaut kas viens, bet sev pašam ļoti svarīgs - tā šķiet vēl viena atslēdziņa uz velti nenodzīvotu mūžu.
link6 comments|post comment

[Jun. 4th, 2019|07:51 pm]
mans līdz šim labākais padoms reiz salauztām sirdīm būtu nevis dzēst savus sirdslauzējus no soc. tīkliem un tālruņiem, bet gan tikties. kad zobratiņi atstākuši puslīdz stabilu darbību, kad dusmas un skumjas ir pierimušas, kad ir pārvarētas ilūzijas par zudušu mīlestību kā dzīves beigām, tiecieties. ieraugiet viņu acīs to vienaldzību un klusēšanu, to izvairīšanos un atsvešinātību, ieraugiet, ka tur nav nekā no tā, kā ir šķitis, un tā būs visskaidrākā zīme, ka ir laiks laist vaļā pavisam.
link1 comment|post comment

[Jun. 2nd, 2019|08:20 pm]
[music |Chet Baker]

lēnām briestu jauniem randiņiem un tikai kā mantru skaitu - "vēsturi var neatkārtot, vēsturi var neatkārtot, vēsturi var..". tas gan pat vairs nav ticības, bet pārliecības jautājums: ne es īpašāka, ne kā, ka man būtu atņemta iespēja uz drosmi un pārmaiņām.
linkpost comment

[May. 27th, 2019|11:19 pm]
Kirkegors trāpīgi raksta par saprašanu un tiešām saprašanu. par pirmo, kā izziņas ceļā iegūtu saprašanu, apjausmi, bet otro, kuru nostiprina un apliecina gribā sakņojusies rīcība. ka cilvēks pa īstam kaut ko ir sapratis tikai tad, kad no savas izziņas šī saprašana ir pārtapusi reālā rīcībā. tur, šķiet, arī ir visas transformācijas sāls - tā nav iespējama bez iekšēja impulsa, bet iekšējs impulss ātri vien nodziest kā tievs skaliņš, ja to neturpina rīcība. jāteic - ar šo viņš ir brīnišķīgi pavērsis savu palielināmo stiklu pret vienu no maniem treknākajiem grēkiem un šo es atzīstu pilnā pazemībā: tik bieži es gudri diršu par lietām, kuras "saprotu", bet dzīvē neīstenoju, tātad - tikai izliekos, ka tās saprotu un piesavinos kā savas.
linkpost comment

[May. 20th, 2019|07:35 pm]
mana fasāde šad tad uzsmaida, ir pieklājīga, saka "paldies" un "labrīt", un "labu apetīti", kautrīgi pieņem garāmgājēju komplimentus. fasādei ir uzvilkta jauna drēbe, mazliet piedomāts pie acu izcelšanas, mana fasādes pamatfunkcijas tiek uzturētas, tai nevajag nekādu ārēju finansiālu palīdzību, tās saimniece ar visu pagaidām tiek galā, nodrošina, uztur apdzīvojamā stāvoklī. uz sienas tai rakstīts "VISU PATI."

tā kaut kā lielāko daļu laika izdodas nodzīvot tādā fasādes līmenī - kustēties, pārvietoties, runāt, darīt. nedomāt par tiem tumšajiem, plašajiem līkločiem iekšā, nesastapties ar to teju bergmanisko tēlu, kas kliedz, ārdās, spļaudās, ir izviebies, ir šaubās un savā vientulībā dauzās kā muša pa esamības burkas sienām, neziņā vai aiz tām šķietamā telpa ir projekcija vai ilūzija, vai tomēr brīvība, jo neviens nekad neko nesaka priekšā. nesaka, cik ilgi vēl, kad tas beigsies un vai vispār.

bet nupat sāk palikt smaga šī izlikšanās, izrāde ir ievilkusies pārāk gara, aktrise vairs nejaudā noturēt seju un viss skaisti izplānotais grims neizbēgami kūst nost. viņa turpina, bet zāli tikmēr lēnām pamet pēdējie kritiķi.

un gribas teikt uz tiem visiem citiem atkal - kāpēc jūs arī tikai spēlējat fasādēs, kāpēc mēs visi kopā nevarētu būt gan izmisuši, gan savā izmisumā svētlaimīgi-, bet īstenībā tā ir man raksturīgā slīkonim līdzīga sajūta, milzīgs risks izkāpt no fasādes un mēģināt kādam parādīt visu, kas notiek "pie manis mājās", liekas, ka "ne tāds" ir viss, kas tajās notiek, ka tur nav nekā īsti skaista vai vērtīga, nekā citu sirdīm tīkama.

tāpēc, kaimiņi dārgie, nezvaniet, pa logiem nesauciet, es jūs lūdzu - ciemos nenāciet. es vēl mazliet-mazliet izlikšos un kad galīgi vairs nevarēšu - durvis gan jau tāpat būs atstātas vaļā un uz palodzēm, iespējams, beidzot saziedēs puķes.
linkpost comment

[May. 7th, 2019|01:40 pm]
[music |All Them Witches]

līdz šim man tiešām likās, ka manis nav nevienā jēdzīgā bērnības bildē (izņemot no obligātās skolas fočēšanās), ka mūsu ikdienā trūka rūpju un mīlestības, lai vispār kādam būtu bijis svarīgi jelko no tā visa piefksēt, bet izrādās, ka uzņēmumu ir daudz un tie ir visnotaļ jauki.

piemēram, tāds, kur zem lietusmēteļa kapuces mūsu piezaļojušajā, pielijušajā dārzā tieši un nopietni kamerā skatās maza cilvēciņa divu lielu acu pāris. nākamajā tas pats cilvēciņš jau smaidīgāk liek vaigos no dārza salasītās zemenes. vai vēl, piemēram, pirmais ārzemju ceļojums (māsas kāzes) - mēs vairumā no tām tādas nedaudz nobijušās, diezgan kautrīgas, jo visi apkārt mazliet kā citplanētieši, runā un uzvedas daudz citādāk, nekā mūsu ģimenē un ciematā ierasts. pie viņiem arī ir forši spēļu laukumi, tādi ar lieliem pūķiem-šūpolēm, uz ielām ir itāļu saldējums un kafejnīcas, un piemīlīgas rūķu mājiņas, veikalos ir eskalatori un iepirkumu ratiņi, bet mājās ir lielas vannas istabas un pagalmi, kuru bruģis neatgādina vietējā bomža pelēko smaidu, bet ir izkārtots skaistos rakstos, un no kaimiņu dzīvokļiem neviens nevienu skaļi nelamā.

izrādās, ka es bērnībā biju tieši tāds pats bērns, kā visi - ar saviem iekšējiem konfliktiem, saviem smiekliem un priekiem, savu fantāziju un savu raksturu. un varbūt pēdējais laiks pienācis mammas "visiem bērni, kā bērni, bet manējie.." uztvert mazāk nopietni, kā ļoti neapdomīgu teikumu, ko lietot, bet ne kā īstenības atspoguļojumu.

pagātne ir tieši tikpat svarīga, cik nākotnes un savu beigu apzināšanās. un tur pa vidu, tajā esencē starp šiem diviem, tieši te un tagad esmu es. un vēlos šeit būt ilgi.
link2 comments|post comment

[Apr. 22nd, 2019|07:33 pm]
esības apziņā ir izveidojusies plaisa, dodot vietu duļķiem lēnām skaloties laukā. vismaz man liekas, ka tas ir tas, kas notiek. asaru graudi birst visur, kur nav iespējams/nepieciešams domāt par ikdienišķām, praktiskām lietām, piemēram, koru koncertos, vilcienā lasot grāmatu vai autobusā vērojot vidzemes laukus. vajag tikai ar puspēdu iebrist šajā apziņas sfērā un pat atrašanās starp desmitiem vai simtiem cilvēkveidīgo vairs neattur norīt vai paglabāt to visu kādam vienatnības brīdim. klusiņām birst un birst, tīras un skalojas laukā.

es tikmēr mierinu sevi, ka, lai arī ne visai patīkami, bet tas ir ceļš uz kaut ko, ka pagaidām ir labāk just šo nekā neko. gudri ļaudis saka, ka tā būs visu dzīvi, ka priekšā gaida kalns aiz kalna, aiz kalna, aiz kalna, varbūt pēdējais laiks ieklausīties, tā pa īstam ņemt vērā, nevis tikai pamāt ar galvu, bet turpināt skriet sienā.
linkpost comment

[Apr. 11th, 2019|11:09 pm]
bēdu aprūpes kabinets
linkpost comment

apr. [Apr. 1st, 2019|09:11 pm]
pamodos ar apņēmību, ka šodien neiešu vieglākos ceļus. tā attapos pēc darba, dienas krēslainajā pusē, pie ezera, kurā ik pa laikam nolaidās pa kādam putnam, tālumā svilpa vilciena sastāvs. elpoju, dziļi elpoju, daudz elpoju, sakrāju visu drosmi un uzspiedu telefonā blociņā ierakstīto numuru, lai pirmoreiz dzīvē aprunātos ar kādu, no kura, iespējams, esmu cēlusies.

iedama pa smilšu ceļu līdz ezeram, domāju: "tā notiek tikai filmās, kāpēc gan man liekas, ka tā notiek tikai filmās?" un viens no viņa pirmajiem teikumiem pēc mana īsā ievada bija teju identisks.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]