mtldd [entries|archive|friends|userinfo]
mtldd

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Mar. 30th, 2020|09:12 pm]
ja mamma cepa pankūkas, tad tā bija labā diena, viena no dažām visā mēnesī, un, mazs zīļuks būdams, es to vienmēr uzņēmu ar satraukumu un prieku. neatminos, ka viņa būtu cepusi pankūkas dzērumā un pankūkas nozīmēja, ka mājās ir parādījusies kaut kāda nauda - olām, pienam un miltiem. ar ievārījumu problēmu nebija, ar tiem pagrabs vienmēr bija pārbāzts, bet dažreiz bija labi pa vienkāršo - ēst pārkaisītas tikai ar cukuru.

tas bija process veselas pēcpusdienas garumā un pavisam interesants palika laiks, kad arī man ļāva uzjaukt mīklu. mammas pankūkas vienmēr bija lielas un ar pārlieku kraukšķīgām malām, jo pēc katras pankūkas eļļa uz diezgan nokalpojušās čugunietes žēlota netika. man ārkārtīgi riebās tās cietās malas. es cerēju, ka reiz man tiks tāda, kura visa būs mīksta un gaisīga, no vidus līdz pat maliņai, bet nē - vienmēr palika tā ne pārāk patīkamā daļa, ko aiz pieklājības pret ēdienu nācās piebeigt. visbiežāk jau pēc pirmās pankūkas vēders bija pilns un sāpīgs, it kā metās nelabi, bet apstāties arī nevarēja - gribējās saēsties to labo dienu, cik daudz vien iespējams, tā it kā kam tādam varētu uzkrāt rezerves. un tad es ēdu tik daudz, cik, godīgi uz visām galvām sadalot to kalnu, bija ļauts.

pāris desmitu gadu vēlāk, vēsturiskajā pašizolācijas laikā, es esmu atgriezusies pie pankūkām. tās ir daudz mazākas, sausākas un vieglākas, brīnišķīgi iet kopā ar biezpienu un ievārījumu, tomēr tie vairs, par laimi, nav svētki, tā vairs nav pārēšanās, jo labo dienu tāpat ir vairāk nekā nelabo, un es zinu, ka tādas būs vēl, ja es uz to strādāšu. un, kas ir pats, pats svarīgākais - manām pankūkām beidzot ir mīkstas maliņas.
link1 comment|post comment

[Mar. 27th, 2020|07:08 pm]
bļin, pārāk pieradīšu strādāt ārpus biroja vides. pieradīšu redzēt, cik daudz lieku darbību mēs ikdienā veicam, jo korporatīvā pasaule saka, ka tā vajag. pieradīšu tik ļoti, ka pieļauju lielu iespēju pēc Situācijas normalizēšanās tur neatgriezties.
linkpost comment

[Mar. 26th, 2020|09:12 am]
Olīvija dzīvo ASV un mēs viena bez otras ziņas apmēram vienlaicīgi nogriezām savus matus. mani fascinē Olīvijas rāmā klausīšanās un garie, vijīgie teikumi, nobriešanā nepazaudētais bērnišķīgums. uz ledusskapja piesprausta stāv Olīvijas un Dastina atstātā zīmīte: viņi pa dienu bijuši tirgū, sarūpējuši ziedus un avenes, sūta daudz mīlestības un labu vārdu. pāris miglainākus rītus esmu pie šīs zīmītes apraudājusies, jo tā atgādina visu to labo, ko es sev un citiem nesaku gana bieži.

gandrīz gadu vēlāk Skype zvana otrā galā Olīvija man rāda savu nelielo istabu, stāsta par pēdējiem ceļojumiem, klausās manos garajos dzīves apraktos (pēcāk piezagās paģiras par savu kārtējo vāvuļošanu). kādā klusākā brīdī pasmaida un nosaka - cik forši tā ar mani parunāties. pasaule ir kļuvusi vēl nesaprotamāka, bet mēs nespējam gausties, jo mums sakritušas labvēlīgas kārtis.

tikai divas stundas vēlāk, kad sākas viņas diena un beidzas mans vakars, un mums pienācis laiks atvadīties, es atceros, ka fiziski šos cilvēkus esmu satikusi precīzi vienu vakaru - pēc darba sagaidīju un pirmo reiz iepazinos, ātri izrādīju Biķernieku memoriālu, sacienāju ar mammas taisītajām gailenēm, samīļoju un atstāju sava dzīvokļa atslēgas. tieši tik maz vajag.
linkpost comment

[Mar. 24th, 2020|09:00 am]
šī taka šķiet pazīstama, bet nevaru atcerēties, kurp tā ved
linkpost comment

[Mar. 23rd, 2020|09:04 am]
tas atklāsmei līdzīgais mirklis, kad aptver, ka tev uz vīriešiem ir līdzīga gaume kā Skārletai Johansonei
linkpost comment

[Mar. 19th, 2020|11:08 pm]
pirmoreiz dzīvē esmu noskrējusi mežā piecus rītus pēc kārtas. vai nu no bailēm, ka šo brīvību varētu nogriezt (kas tai tātad manās acīs piešķir lielu vērtību) vai drīzāk tā iemesla dēļ, ka rīti kļuvuši agrāki, saulaināki un nesteidzīgāki, turklāt izpaliek ikdienišķai velobrauciens. tas tā - par mākoņu zelta maliņām.

vēl jo vairāk gribu būt laukos.
linkpost comment

[Mar. 5th, 2020|11:28 pm]
kad tev ir divdesmitseptiņi. vīra (bijušā vai esošā) tev vēl nav un bērnu tātad arī, bet izradās, ka tev ļoti, ļoti patīk spēlēt bungas savā pirmajā rokgrupā.

kārtējā manam vecumposmam neraksturīgā aizraušanās, kuras neraksturīgumu ievēro tikai tad, kad jau neizbēgami esi iekšā. kaut ko skaistu tomēr mums tas liktenis ik pa laikam gan atvēl.
link2 comments|post comment

[Mar. 1st, 2020|03:52 pm]
par ko runā cilvēki, kuri nav tikušies kādus 4 gadus? ietinušies zaļā mākonītī, pārsimtgadīgas lauku mājas virtuvē vāra tējas un līdz nakts vidum piemin laikus, kad katrs meklējām ceļus laukā no savām migliņām. man ir vairākas tādas brīnišķīgas, pilnīgi spontānas draudzības, ievazātas no iepriekšējām dzìvēm. tādas dažu gadu pauze neietekmē un nešūpo, gluži pretēji - stiprina pārliecību, ka savējos tomēr atrod krustpunktos, ārpus asins piederības, un šie ir uz palikšanu vēl dažas dzīves tālāk.
linkpost comment

[Feb. 23rd, 2020|02:19 pm]
iesaku sievietēm izmēģināt tādu emocionālās attīrīšanās praksi kā Mortal Combat raunds ar bijušo (iespējams, labi noder arī pāru krīžu situācijās).

no malas, visticamāk, izskatīsies garlaicīgi un pārlieku vardarbīgi, bet pie pults ir pavisam citādāk. virtuāla iespēja viņam vēl pēdējo reizi sadot pa ķobi, izārdīties un iestāties par savu mērķi. pēc tam jau īstajā realitātē var mierīgi sarunāties kā cilvēks ar cilvēku.
linkpost comment

[Feb. 22nd, 2020|08:20 am]
par psihes konfliktējošajiem aspektiem un turēšanos pie saviem principiem darbos:

divas smagas, pārēdušās meitenes sapnī laiski valstās pa gultu. savus līdz galam nemīlētos ķermeņus izgāzušas, lepni dižojas kā veselīgi dzīvojot, kādas taču malaces. manis apzinātākās psihes daļas vadzis lūst, es viņām ko stingri uzsaucu, lai pārrautu neglīto liekulības danci.

no rīta uzmeklēju šo teikumu, izrādās tas ir tāds aptuvens pārfrāzējums no Mateja evanģēlija 23. nodaļas (Bībeli nekad neesmu lasījusi):

Visu nu, ko tie saka, lai jūs turiet, to turiet un dariet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.

Un vispār- arī Niks Keivs par to pašu:

All those good people down on Jubilee Street
They ought to practice what they preach
linkpost comment

[Feb. 21st, 2020|12:09 pm]
izrādās nav jābūt padzīvojušam sirmgalvim vai lielam avantūristam, lai attaptos monologā kādu 15 minūšu dziļumā, atminoties ko pagājušu un iespaidīgu. šādi vakar pamodās mani mongolijas stāsti. pāspriedām ar puišiem, kur katrs no mums dotos kara gadījumā, līdz nemanot nonācu atpakaļ tajos mežos, stepēs un gandrīz neticamajos pavērsienos, kas 2 mēnešu garumā mainījās dienu no dienas.

redz kā, ja puslīdz vienmērīgajā un ritmiskajā ikdienā mazliet nepavandās pa krāsaino pieredzes un atmiņu lādīti, daudz kas aizmirstas arī tik salīdzinoši agrā vecumā.

ļoti vēlos tur atgriezties, ne tikai atmiņās, un nu jau kā pieaugušāks cilvēks. paredzu, ka tas varētu būt tikpat skaisti kā, piemēram, atkārtoti lasīt Akselu Munti vai Tolstoju.
linkpost comment

[Feb. 17th, 2020|10:03 pm]
Šīs duālās iedabas, divkāršā uzdevuma dēļ mūsu lielais darbs ir iemācīties saprast, kam no tā, kas atrodas ap mums, līdzās mums un mūsos, ir jādzīvo un kam jāiet bojā. Mūsu darbs ir noteikt laiku abiem: ļaut nomirt tam, kam jāmirst, un dzīvot tam, kam jādzīvo.
linkpost comment

[Feb. 6th, 2020|11:12 pm]
tās nelielās, patīkamās sinhronitātes. redzi, piemēram, tu, braukdama uz velosipēda un izskatīdamās tāda, kāda arī es vēlos būt brieduma gados. tu biji brīnišķīgs pavadonis. brauci pa priekšu visdrošākajā un drosmīgākajā ātrumā. savrupi no liela vairuma "kolēģu", kuri vai nu velkas tramīgi lēnu (vainīga) vai pārgalvīgi nesas protestā pret pārējo pasauli. bet, tu.. atvainojiet - jūs vadījāt manu mīšanos, to nenojausdama, un es zināju, ka ar mums nekas-slikts-nevar-notikt. nekad. uz aizmuguri atmests, īss skatiens, mums šķērsojot ceļu. maiga sabremzēšana pie gājēju pārejām. raits, plūstošs temps, bez liekas žagošanās. ar jums negribējās apstāties - kaut līdz mongolijai un atpakaļ. es iegriezos uz savu ielu, bet jūs devāties tālāk. iespējams, ka pa ceļam reizi vai divas tomēr pārbraucāt pie sarkanā, bet tam vairs nav nozīmes. redziet, tās nelielās unisona partijas, tie patīkamie pārrāvumiņi vienatnes realitātē, katrs no tiem ir sava veida iemīlēšanās, enerģijas tabletīte, kas visu virza.
linkpost comment

[Jan. 28th, 2020|11:52 am]
29.01. 6.30 AM izskrienu ātru dušu, sakrāmēju somu un, gaidīdama d. uz vēl saullēktu nepiedzīvojušā lieveņa, klausos putnu simfoniskajā orķestrī. pa ceļam sarunājamies un atvadas nobeidzam ar "mums citam par citu ir jārūpējas, jābūt klāt. mēs nevaram visu tikai vieni, tikai paši".
linkpost comment

[Jan. 27th, 2020|08:12 pm]
27.01. braucam ciemos uz dārza ballīti, kas stipri pārspēj viesības ziemeļnieku gaumē. ārā uzslietie galdi piekrauti maizes klaipiem, humusiem, salātiem, augļiem, turku zirņu biezeņiem, tortiljām, vīnu un visu citu ko nu kurš sarūpējis. viesu, paviršu aci uzmetot, ir tā ap 100. suņi, bērni, ēzeļi, tostarpā. saki hola! katram, kas paskatās acīs, buča uz abiem vaigiem, ja esat iepazīstināti. dažas minūtes paiet pārslēdzot savu sociālo kodu. ~80% tin garos papīrīšus un uz skatuves riktējas grupa. dejas sākas pie pirmās takts. horizontā aiz okeāna redzama nākamā tuvākā sala.

skaisti, protams, skaisti, bet neizlikšos, ka, būdama vidzemnieciska dvēsele, šādās vietās varu būt kas vairāk par draudzīgu vērotāju. nav manī tās spējas izcakināt, izdekorēt un apkrāsot katru sarunu ar savu klātbūtni un pieredzēm, jo sevišķi lielās grupās. ja nu vienīgi tie auklējamie tīrumi un dobītes, un nepārejoša saule - tur iztēlē varu ierakstīties.

no katra ceļojuma, arī visīsākā pārbrauciena, cenšos ko paņemt. šī gada pirmais suvenīrs izskatās pēc izvandītas istabas manā galvā - kā vienu lietu noliek vietā, tā cita sagāžas. skaidrība, tīrība, vecu mēslu sadedzināšana, jaunu atbildību ierīkošana to vietā - to gribu ieviest jau daudz disciplinētāk. velns, 27, it kā jau brieduma vecums, bet peros aizvien kā pa nātrēm: daudz ko pusiesāku, ieguldos tikai tiktāl, kamēr nesāp (vai nepastāv risks sasisties) un vispār teikšu, ka aizvien baidos no dzīves visās (daudzās) tās izspausmēs.
linkpost comment

[Jan. 25th, 2020|10:15 pm]
25.01. pirms īstā miega aizmigu pie krāsniņas. kalna augšā drēgnums šoreiz burtiski līdz kaulam un, ja nebūtu pēcpusdienā braukuši uz salas dienvidiem, būtu galīgi nomocījusies. sapnī baiļojos pārlēkt upi, gļēvumā laidu citus mēģināt, bet pašai dukas necik; savukārt t. teica, ka man vajag mācīties.

vēl jāsakārto visi par un pret, un plāna punktiņi, bet briestu vasarā kaut uz brīdi atvadīties no birojdarba un paskatīties, vai varu kā citādāk. bailīgi, ļoti bailīgi, bet cik ilgi paliksi iesprūdis, vainetā? domāju - par to arī tas sapnis.
linkpost comment

[Jan. 24th, 2020|01:43 am]
23.01. rīta agrumā zirgs uzaris piemājas lauku. Augustīns saka, ka nav ko vilkt garumā un tā nu pēcpusdienā stādām kartupeļus. pilsētu lejā lutina saule, bet te, augšā, mākoņos un drēgnumā, tomēr ir daudz mierīgāk.
linkpost comment

[Jan. 23rd, 2020|09:31 am]
22.01. draugu namiņš kalna galā. gaiļa dziedāšana pamodina ap 7.00 un es izeju apskatīt pagalmu gaismā. tie punktiņi tur lejā ir Puerto de la Cruz, bet tas lielais, tumšais pleķis viņpus pilsētai - okeāns. pa dienu pļāpājam par viņu dzīvi šeit un mūsu dzīvēm tur, uz maiņām dzīvojamies ar ģimenes jaunāko, džemojam, ejam staigāties. pēcpusdienas diendusa ir kā iekrist siltā, biezā auzu putrā - pamostos tikai tad, kad jau krāsniņa ir piesildījusi galveno istabu, pa televizoru rāda La Dolce Vita un vakariņas gandrīz gatavas. tik patīkami skauž viss šeit notiekošais. patīkami, jo zinu, ka ja citi var atrast, tātad atrast varu arī es.
linkpost comment

[Jan. 18th, 2020|08:53 pm]
o, bet man ļoti patika Kairiša jaunākā. ar dažiem neizskaidrotiem estētiskiem elementiem, tomēr beidzot (!) kaut kas, pie kā zāle neraud un netiek tik dziļi vadāta pa latviešiem tik mājīgo patriotisko ciešanu un grūtuma teritoriju; cik labi ir dažādot skatījumu uz tā laika dzīvesstāstiem (vispār jebko taču jāskata no pēc iespējas vairāk pusēm). daudz humora, absurda, simbolisma un Latgales dabas, veiksmīgu un ne tik veiksmīgu pavērsienu. šodien ar kaimiņieni runāju - viņas vectēvs bijis līdzīgas dabas: vienkāršs mālderis, kurš, jauns un tieši armijai pievilcīgā vecumā būdams, kaut kā slapstoties un šmaucoties, izvairījies no iesaukšanas abās pusēs. beigās krievi gan tāpat izsūtija, bet ticis cauri sveikā salīdzinoši viegli. pēc atgriešanās mājās uz dzīvi sibīrijā atskatījies vairāk ar humoru un jokiem, citādāk diez vai būtu tik garu mūžu nodzīvojis.
linkpost comment

[Dec. 22nd, 2019|05:14 pm]
likās, ka ziemas kolektīvais nogurums manu majestāti neķer, bet visa pārliecība sašķobījas brīdī, kad šodien nācās paņemt vēl trešo diendusu. toties es beidzot visu dienu, ja neskaita enerģijas uzlādēšanas miegu, varu būt pie sevis un stundām lasīt, neko nekavējot, neviena neilgojoties.


plānoju mammu ziemassvētku vakarā aizvest uz eglīti aleponijā. nezinu, vai viņa parakstīsies, bet pašas idejas dēļ vien jau jūtos kā revolucionāre.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]