mtldd [entries|archive|friends|userinfo]
mtldd

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

tas vecums [Jul. 16th, 2019|12:17 am]
tas vecums, kad sarežģītākais no jautājumiem ir - kā nepārēsties, esot ciemos? goda vārds, es gribētu atkal nonākt pie kādas nopietnākas problēmas, lai uz tās fona pārspēt kārdinājumu pielikt sevi ar priekšā noliktiem čipšiem un cepumiem šķistu viegli īstenojams uzdevumiņš. par laimi - tādi kārdinājumi rodas, tikai ciemos esot/svētkos. standarta ikdienā mana sirdsapziņa jūtas mierīga par veiktajām izvēlēm un rezultāti ir priecējoši gan pašsajūtas, gan progresējošā punča plānuma ziņā. par nelaimi - lienot ārā no savas izolētības čaulas, viesības kļuvušas aizvien biežākas. tuklāt, kas ir interesanti - atbrīvoties no nepieciešamības pēc alkohola sabiedrībā bija krietni vienkāršāk un tur cīņas tikpat kā nav.
linkpost comment

100 [Jul. 9th, 2019|06:39 pm]
šodien pieliku punktu divus gadus ilgušam, diezgan intensīvam un piepildītam mācību posmam psihoterapijas kabinetā. sākotnejais mērķis sasniegts ar uzviju un prieks zināt, ka vienmēr varu atgriezties, ja priekšā pavērsies vēl kādi kalni, kuru pievarēšanai vajadzēs palīdzību. kas ir ļoti zīmīgi - izrādās, ka tā bija mūsu precīzi 100. individuālā sesija kopā.
link2 comments|post comment

[Jun. 28th, 2019|10:09 pm]
vienu vakaru, pirms miega laiskojoties gultā pie SNL skečiem, Youtube likteņa vadīta nonācu līdz īsiem video par dažādu ēdienu meistariem. tādi, diezgan estētiski klikbaiti interviju formā ar izskatīgiem un gudriem vīriešiem, kuriem turklāt piemīt visai daiļa izteiksmes maniere. varbūt tāpēc arī pavilkos.

lai vai kā, pirmais, ko noskatījos, bija par suši meistaru Japanā, kurš šaura viesu loka acu priekšā ik vakaru gatavo. ceļas pirms rītausmas un restorānu slēdz vēlu naktī. un tā katru dienu. viņš runāja pārdomāti un, šķiet, garīgi iegrima katras iegādātās zivs izprašanā. strādā daudz un smagi, bet nelikās rūgts par to visu. jā, noguris, bet ne rūgts vai nomākts, tieši pretēji - likās, ka šī viena lieta - taisīt suši, virza un attīsta visu viņa dzīvi. nevis būt ar visiem un visur, nevis būt tādam vai šitādam, bet tikai taisīt izcilu suši.

grūti izskaidrot pat kāpēc tieši un kā tas viss novibrēja manā apziņā (un tas nav arī tik būtiski), bet kopš tā vakara es katru dienu tādā vai citādā situācijā pieķeru sevi atkārtojam viņa vārdus - "lai ko tu darītu, dari to, cik vien labi iespējams." klikš! bet protams - neviens taču nav teicis, ka kaut kas jāizdara tā, lai būtu viens konkrēts iznākums. tāpat neviens nav teicis, ka jābūt multimāksliniekam un izcilniekam vairākās jomās, katram tomēr taču ir savs un kaut kur vienmēr ir jāpaliek vietai radošumam un priekam. taču izdarīt sev tobrīd labākajā iespējamajā veidā, pat ja tas ir tikai kaut kas viens, bet sev pašam ļoti svarīgs - tā šķiet vēl viena atslēdziņa uz velti nenodzīvotu mūžu.
link6 comments|post comment

[Jun. 4th, 2019|07:51 pm]
mans līdz šim labākais padoms reiz salauztām sirdīm būtu nevis dzēst savus sirdslauzējus no soc. tīkliem un tālruņiem, bet gan tikties. kad zobratiņi atstākuši puslīdz stabilu darbību, kad dusmas un skumjas ir pierimušas, kad ir pārvarētas ilūzijas par zudušu mīlestību kā dzīves beigām, tiecieties. ieraugiet viņu acīs to vienaldzību un klusēšanu, to izvairīšanos un atsvešinātību, ieraugiet, ka tur nav nekā no tā, kā ir šķitis, un tā būs visskaidrākā zīme, ka ir laiks laist vaļā pavisam.
link1 comment|post comment

[Jun. 2nd, 2019|08:20 pm]
[music |Chet Baker]

lēnām briestu jauniem randiņiem un tikai kā mantru skaitu - "vēsturi var neatkārtot, vēsturi var neatkārtot, vēsturi var..". tas gan pat vairs nav ticības, bet pārliecības jautājums: ne es īpašāka, ne kā, ka man būtu atņemta iespēja uz drosmi un pārmaiņām.
linkpost comment

[May. 27th, 2019|11:19 pm]
Kirkegors trāpīgi raksta par saprašanu un tiešām saprašanu. par pirmo, kā izziņas ceļā iegūtu saprašanu, apjausmi, bet otro, kuru nostiprina un apliecina gribā sakņojusies rīcība. ka cilvēks pa īstam kaut ko ir sapratis tikai tad, kad no savas izziņas šī saprašana ir pārtapusi reālā rīcībā. tur, šķiet, arī ir visas transformācijas sāls - tā nav iespējama bez iekšēja impulsa, bet iekšējs impulss ātri vien nodziest kā tievs skaliņš, ja to neturpina rīcība. jāteic - ar šo viņš ir brīnišķīgi pavērsis savu palielināmo stiklu pret vienu no maniem treknākajiem grēkiem un šo es atzīstu pilnā pazemībā: tik bieži es gudri diršu par lietām, kuras "saprotu", bet dzīvē neīstenoju, tātad - tikai izliekos, ka tās saprotu un piesavinos kā savas.
linkpost comment

[May. 20th, 2019|07:35 pm]
mana fasāde šad tad uzsmaida, ir pieklājīga, saka "paldies" un "labrīt", un "labu apetīti", kautrīgi pieņem garāmgājēju komplimentus. fasādei ir uzvilkta jauna drēbe, mazliet piedomāts pie acu izcelšanas, mana fasādes pamatfunkcijas tiek uzturētas, tai nevajag nekādu ārēju finansiālu palīdzību, tās saimniece ar visu pagaidām tiek galā, nodrošina, uztur apdzīvojamā stāvoklī. uz sienas tai rakstīts "VISU PATI."

tā kaut kā lielāko daļu laika izdodas nodzīvot tādā fasādes līmenī - kustēties, pārvietoties, runāt, darīt. nedomāt par tiem tumšajiem, plašajiem līkločiem iekšā, nesastapties ar to teju bergmanisko tēlu, kas kliedz, ārdās, spļaudās, ir izviebies, ir šaubās un savā vientulībā dauzās kā muša pa esamības burkas sienām, neziņā vai aiz tām šķietamā telpa ir projekcija vai ilūzija, vai tomēr brīvība, jo neviens nekad neko nesaka priekšā. nesaka, cik ilgi vēl, kad tas beigsies un vai vispār.

bet nupat sāk palikt smaga šī izlikšanās, izrāde ir ievilkusies pārāk gara, aktrise vairs nejaudā noturēt seju un viss skaisti izplānotais grims neizbēgami kūst nost. viņa turpina, bet zāli tikmēr lēnām pamet pēdējie kritiķi.

un gribas teikt uz tiem visiem citiem atkal - kāpēc jūs arī tikai spēlējat fasādēs, kāpēc mēs visi kopā nevarētu būt gan izmisuši, gan savā izmisumā svētlaimīgi-, bet īstenībā tā ir man raksturīgā slīkonim līdzīga sajūta, milzīgs risks izkāpt no fasādes un mēģināt kādam parādīt visu, kas notiek "pie manis mājās", liekas, ka "ne tāds" ir viss, kas tajās notiek, ka tur nav nekā īsti skaista vai vērtīga, nekā citu sirdīm tīkama.

tāpēc, kaimiņi dārgie, nezvaniet, pa logiem nesauciet, es jūs lūdzu - ciemos nenāciet. es vēl mazliet-mazliet izlikšos un kad galīgi vairs nevarēšu - durvis gan jau tāpat būs atstātas vaļā un uz palodzēm, iespējams, beidzot saziedēs puķes.
linkpost comment

[May. 7th, 2019|01:40 pm]
[music |All Them Witches]

līdz šim man tiešām likās, ka manis nav nevienā jēdzīgā bērnības bildē (izņemot no obligātās skolas fočēšanās), ka mūsu ikdienā trūka rūpju un mīlestības, lai vispār kādam būtu bijis svarīgi jelko no tā visa piefksēt, bet izrādās, ka uzņēmumu ir daudz un tie ir visnotaļ jauki.

piemēram, tāds, kur zem lietusmēteļa kapuces mūsu piezaļojušajā, pielijušajā dārzā tieši un nopietni kamerā skatās maza cilvēciņa divu lielu acu pāris. nākamajā tas pats cilvēciņš jau smaidīgāk liek vaigos no dārza salasītās zemenes. vai vēl, piemēram, pirmais ārzemju ceļojums (māsas kāzes) - mēs vairumā no tām tādas nedaudz nobijušās, diezgan kautrīgas, jo visi apkārt mazliet kā citplanētieši, runā un uzvedas daudz citādāk, nekā mūsu ģimenē un ciematā ierasts. pie viņiem arī ir forši spēļu laukumi, tādi ar lieliem pūķiem-šūpolēm, uz ielām ir itāļu saldējums un kafejnīcas, un piemīlīgas rūķu mājiņas, veikalos ir eskalatori un iepirkumu ratiņi, bet mājās ir lielas vannas istabas un pagalmi, kuru bruģis neatgādina vietējā bomža pelēko smaidu, bet ir izkārtots skaistos rakstos, un no kaimiņu dzīvokļiem neviens nevienu skaļi nelamā.

izrādās, ka es bērnībā biju tieši tāds pats bērns, kā visi - ar saviem iekšējiem konfliktiem, saviem smiekliem un priekiem, savu fantāziju un savu raksturu. un varbūt pēdējais laiks pienācis mammas "visiem bērni, kā bērni, bet manējie.." uztvert mazāk nopietni, kā ļoti neapdomīgu teikumu, ko lietot, bet ne kā īstenības atspoguļojumu.

pagātne ir tieši tikpat svarīga, cik nākotnes un savu beigu apzināšanās. un tur pa vidu, tajā esencē starp šiem diviem, tieši te un tagad esmu es. un vēlos šeit būt ilgi.
link2 comments|post comment

[Apr. 22nd, 2019|07:33 pm]
esības apziņā ir izveidojusies plaisa, dodot vietu duļķiem lēnām skaloties laukā. vismaz man liekas, ka tas ir tas, kas notiek. asaru graudi birst visur, kur nav iespējams/nepieciešams domāt par ikdienišķām, praktiskām lietām, piemēram, koru koncertos, vilcienā lasot grāmatu vai autobusā vērojot vidzemes laukus. vajag tikai ar puspēdu iebrist šajā apziņas sfērā un pat atrašanās starp desmitiem vai simtiem cilvēkveidīgo vairs neattur norīt vai paglabāt to visu kādam vienatnības brīdim. klusiņām birst un birst, tīras un skalojas laukā.

es tikmēr mierinu sevi, ka, lai arī ne visai patīkami, bet tas ir ceļš uz kaut ko, ka pagaidām ir labāk just šo nekā neko. gudri ļaudis saka, ka tā būs visu dzīvi, ka priekšā gaida kalns aiz kalna, aiz kalna, aiz kalna, varbūt pēdējais laiks ieklausīties, tā pa īstam ņemt vērā, nevis tikai pamāt ar galvu, bet turpināt skriet sienā.
linkpost comment

[Apr. 11th, 2019|11:09 pm]
bēdu aprūpes kabinets
linkpost comment

apr. [Apr. 1st, 2019|09:11 pm]
pamodos ar apņēmību, ka šodien neiešu vieglākos ceļus. tā attapos pēc darba, dienas krēslainajā pusē, pie ezera, kurā ik pa laikam nolaidās pa kādam putnam, tālumā svilpa vilciena sastāvs. elpoju, dziļi elpoju, daudz elpoju, sakrāju visu drosmi un uzspiedu telefonā blociņā ierakstīto numuru, lai pirmoreiz dzīvē aprunātos ar kādu, no kura, iespējams, esmu cēlusies.

iedama pa smilšu ceļu līdz ezeram, domāju: "tā notiek tikai filmās, kāpēc gan man liekas, ka tā notiek tikai filmās?" un viens no viņa pirmajiem teikumiem pēc mana īsā ievada bija teju identisks.
linkpost comment

[Mar. 29th, 2019|07:03 pm]
klausos pa rādžu tiešraidi no lielās ģildes, gatavojos plēst nost visus logu siltinājumus un beidzot ielaist arī pārējās telpās gaisu. izmēzt putekļus un elpot jaunu. logu aizlīmēšana pirms spelgoņiem bija pēdējā jaukā lieta, ko izdarījām kopā, vēl būdami draugi.

šī bija garākā ziema manā mūžā. nu esmu mājās. esmu mājās.
linkpost comment

[Mar. 21st, 2019|05:42 pm]
gatavojos veikt savas līdzšinējās dzīves drosmīgāko un nozīmīgāko telefona zvanu. neatskatīties atpakaļ un nenobīties, ne, ne, lūdzu.
linkpost comment

māksla un bomži [Mar. 21st, 2019|12:44 am]
21. autobuss pusnaktī rāda Albrehtu Dīreru. pēkšņi atceros, kā man vidusskolā bija "krešs" uz viņa pašportretiem.

aizkaitinos uz sevi, ka aizvien neprotos kontrolēt savu apetīti, staigāju ar sačakarētu muguru un neko dižu ne pirmā, ne otrā sakarā neesmu sākusi darīt. še, visa mana pieaugšana.

bet vispār.. vispār cilvēks dzīvs ir tikai kustībā. ej, ej, ej.
linkpost comment

a p g a i s m ī b a [Mar. 15th, 2019|09:28 pm]
baznīcā vēroju diriģenta rokas, kā tās vada emocionālās svārstības, tik niansēti, tik spēcīgi, un pār vaigiem teju visu koncerta laiku nebeidza līt asaras.

atceros - bērnībā bija ļoti bail no pēkšņa akluma, zaudēt spēju redzēt ārējo pasauli. es iedomājos, kā nodziest naktī gaisma, lai nekad netiktu ieslēgta atpakaļ, un ilgi nespēju aizmigt bailēs no šīs nepārejamības. manā prātā tas bija kas briesmīgāks par nāvi.

mani satrauc tas, ka es aizvien neredzu. izvēlos neredzēt. mans iekšējais haoss. drosmīgi un skaļi saku, ka ceļš ved tikai taisni, atpakaļceļa nav, kā to atgādina uz delnas līdz manas dzīves beigās iezīmētais simbols, bet sāku šaubīties, apšaubīt savu spēju redzēt un tikt tālāk. Vairs neesmu tāda, kāda biju agrāk, pat pirms nedēļas attiecos un rīkojos krietni citādāk, bet tagad stingi stāvu strupceļā.

mana mīlestība nav skaista un viegla, tā ir pieprasoša, ievainota, aizvainota, tā ir neticīga, ietiepīga, mūžam šaubīga, bailīga un skumja. bet par visu vairāk mana mīlestība ir apjukusi. es esmu apjukusi. kaut kas iekšā ir ieplaisājis, iešķēlies, bet nezinu, nezinu, nezinu, ko ar to darīt un kas gaida ārā. pirmā brūce esot tā dziļākā. tik dziļa, ka es nobīstos no savas vēlmes viņu(s) sodīt, sist, slānīt, apsaukāt, brēkt, ievainot, izsmiet, un aurot par to, cik tas viss netaisnīgi pret mani, kā man sāp, jo redziet, redziet jūs tādi un šādi.

tikai kaut kāda veselā saprāta kripata nepieļauj to visu laist uz āru un īstenot dzīvē. tā esmu es, tā nevēlos būt es, bet tā turpinu būt es.

Eolika un Nora Bumbiere dzied - "ir jāprot paciest pašam sevi, lai citiem nāktos mazāk ciest".
link4 comments|post comment

[Mar. 3rd, 2019|05:23 pm]
[music |Sharon Van Etten - You Shadow]

caur dubļiem un lietum stiepjot milzīgu, smagu veļas maisu pa purvciema labirintiem, lai atrastu rajona spicāko laundromātu, es atklāju, kam patiešām ir domāts komforts. ilgu laiku man komforts likās tikai "biezo" iespēja izšmaukt no dzīves skarbākajām un patiesākajām mācībām, kuras man, veiksminiecei, piespēlēja sūrā bērnība, un jo mazāk komforta, jo vairāk cilvēks saprot no dzīves. bet šodien es sapratu, ka komforts ir radīts, lai cilvēks vairāk laika varētu veltīt jēgpilnām nodarbēm. nav slikti mācēt pašam izmazgāt savas zeķes, ja veļasmašīna salūzt, bet ir galīgi forši varēt ar veļas kalniem tikt galā, neveltot tam visu savu brīvo pēcpusdienu, un šo laiku izmantot, lai, piemēram, izglītotos vai izplānotu, kā tik dzīvē uz priekšu ar jautājumiem x, y un z.

uz to paraugoties no šāda skatu punkta, es daudz labāk saprotu savu mammu. visa tā veļas mazgāšana ar rokām, lielo katlu vārīšana vannai, dzīvoklis, kas nekad nebūs tīrs, jo 4 bērni, un kaķi un suņi, centieni visiem nodrošināt iztiku. uz pleciem vēl visas pagātnes dēmoni nosēdušies resni un riebīgi, atkarības, valsts ekonomiskās sistēmas nomaiņa, darba nomaiņa, nodevīgas milestības, tur būtu bijis jābūt ļoti attīstītai apzinātības spējai un sava mēra talantam, lai laicīgi nospiestu galvā "stop" pogu, izbrīvētu laiku ar sevi un saprastu, kā pamazām un mērķtiecīgi izkāpt no tik labi iegriezta elles riteņa. viņas ne tikai nebija pārāk maz mums, viņas, pirmām kārtām, bija par maz pašai sev. vai es viņas vietā spētu labāk? vai es nesabruktu vēl vairāk un nenojūgtos? par šo es, šķiet, šaubīšos līdz sava mūža beigām.
linkpost comment

[Mar. 1st, 2019|11:09 pm]
disciplīna & noteikumi. ja agrāk nav pieredzētas robežas un dzīve iesākta pilnīgi patvaļīgos mēģinājumos uz savu galvu atšifrēt, kā viss darbojas, tad ar šiem diviem būs grūti, jo pastāv liela iespēja, ka izdomātā kārtība strādās ļoti īslaicīgi vai drīzāk nemaz. es pat īsti nesaprotu, kā, ņemot vērā savu attieksmi un nespēju pieturēties pie fundamentāliem dzīves principiem, esmu nodzīvojusi tik tālu un tikusi pie izglītības, ne pārāk pazemojoša darba, dzīvesvietas un labu draugu loka, turklāt ir izdevies izvairīties no kļūdām ar nelabojami smagām sekām.

laiks restartēties un sākt ar sevi sarunāties tā, kā jebkurš pieaudzis cilvēks sarunātos ar lielāku vai mazāku cilvēku, kurš apgūst pasaules kārtību un sava potenciāla iespējas tajā. neaizgulies, izsakies, mācies, nekavē, paēd brokastis, saģērbies silti, jautā, kompi gultā neņem, pirms miega iztīri zobus, pieraksti rūpīgi, nepārēdies saldumus, izdari mājas darbus, novāc traukus, koncentrējies, izmazgā matus, sakārto somu, kusties, neaizmirsti pusdienas, ieslēdz modinātāju, nopīkstini braucienu, neiztērē visu naudu sūdos, skaties, kad ej pāri ceļam, saki, ja ir slikti, lien laicīgi gultā, lasi, nedari pāri citiem, neļauj darīt pāri sev.
linkpost comment

[Feb. 25th, 2019|07:50 pm]
braucot no vidzemes atpakaļ uz rīgu un aizkustinājumā vērojot ainavu, kuru kādu laiku biju atstājusi novārtā, es piepeši sapratu, ka tas, kas man šajā monstrozajā pilsētā trūkst un sit no līdzsvara, ir horizonta neesamība. vienas vienīgas vertikāles, labirinti, sienas, bez tā plašuma un vēriena, kas ir vietās ar izteiktu pāreju starp debesīm un zemi. atceros, ka vasaras vienīgajā ceļojumā uz zemgali es biju vēl aizgrābtāka, cik ļoti perfektās paralēlēs tur viss ir iekārtots - var just kā vējš bez jebkādas aizķeršanās pārslīd līdzenumus un pasauli iespējams redzēt tālu, tālu.
linkpost comment

[Feb. 24th, 2019|08:51 am]
man ir 26 un es aizvien meloju savai mammai.
link5 comments|post comment

[Feb. 23rd, 2019|05:15 pm]
[music |Spiritualized- Shine a Light]

velosezona atklāta uz draudzenes ričuka bagāžnieka, no viena koncerta braucot pakaļ nākamajam. kaut kāda pirmspieaugšanas laika garša tajā visā ir, kā tajā gadā, kad trijatā mitinājāmies dzīvoklī ar fototapeti, pie mums bieži ciemojās un kaut kur aizblandījāmies teju katru nogali.

tikai dzert es vairs nespēju ne tuvu, kā tolaik - viena karstvīna glāze, viens balzāma šotiņš un viena cigarete 5h intervālā jau ir pietiekams apjoms sagurumam un aizkavētai spējai nākamajā dienā savākties. jau kuro reizi es pati caur visām tādām izpausmēm sev saku priekšā, ka šajā dzīves posmā apziņu bez akūtas vajadzības aizmiglot nevajag, ka ir ļoti svarīgi no sevis smelt drosmi būt cilvēkam cilvēkos. noturēt šādu it kā šķietami vienkāršu solījumu izrādās nav akurāt viegli.

šobrīd kā nekad kaut kur starp visām prioritātēm un mērķiem stāv disciplīnas izkopšana. bez pašdisciplīnas un konkrētas sapratnes par to, ko un kad, un kāpēc es ko daru, ir tik ārkārtīgi vienkārši iegāzties tajā bezrūpju laika bedrē, kurā nesaprot ne rītu, ne vakaru, un pa vidam ir veiktas neskaitāmas neapzinātas un nepārdomātas izvēles, tāda būšana, bet nekā nepadarīšana, skaisti realizēta pašsabotāža.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]