mtldd [entries|archive|friends|userinfo]
mtldd

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

māksla un bomži [Mar. 21st, 2019|12:44 am]
21. autobuss pusnaktī rāda Albrehtu Dīreru. pēkšņi atceros, kā man vidusskolā bija "krešs" uz viņa pašportretiem.

aizkaitinos uz sevi, ka aizvien neprotos kontrolēt savu apetīti, staigāju ar sačakarētu muguru un neko dižu ne pirmā, ne otrā sakarā neesmu sākusi darīt. še, visa mana pieaugšana.

bet vispār.. vispār cilvēks dzīvs ir tikai kustībā. ej, ej, ej.
linkpost comment

a p g a i s m ī b a [Mar. 15th, 2019|09:28 pm]
baznīcā vēroju diriģenta rokas, kā tās vada emocionālās svārstības, tik niansēti, tik spēcīgi, un pār vaigiem teju visu koncerta laiku nebeidza līt asaras.

atceros - bērnībā bija ļoti bail no pēkšņa akluma, zaudēt spēju redzēt ārējo pasauli. es iedomājos, kā nodziest naktī gaisma, lai nekad netiktu ieslēgta atpakaļ, un ilgi nespēju aizmigt bailēs no šīs nepārejamības. manā prātā tas bija kas briesmīgāks par nāvi.

mani satrauc tas, ka es aizvien neredzu. izvēlos neredzēt. mans iekšējais haoss. drosmīgi un skaļi saku, ka ceļš ved tikai taisni, atpakaļceļa nav, kā to atgādina uz delnas līdz manas dzīves beigās iezīmētais simbols, bet sāku šaubīties, apšaubīt savu spēju redzēt un tikt tālāk. Vairs neesmu tāda, kāda biju agrāk, pat pirms nedēļas attiecos un rīkojos krietni citādāk, bet tagad stingi stāvu strupceļā.

mana mīlestība nav skaista un viegla, tā ir pieprasoša, ievainota, aizvainota, tā ir neticīga, ietiepīga, mūžam šaubīga, bailīga un skumja. bet par visu vairāk mana mīlestība ir apjukusi. es esmu apjukusi. kaut kas iekšā ir ieplaisājis, iešķēlies, bet nezinu, nezinu, nezinu, ko ar to darīt un kas gaida ārā. pirmā brūce esot tā dziļākā. tik dziļa, ka es nobīstos no savas vēlmes viņu(s) sodīt, sist, slānīt, apsaukāt, brēkt, ievainot, izsmiet, un aurot par to, cik tas viss netaisnīgi pret mani, kā man sāp, jo redziet, redziet jūs tādi un šādi.

tikai kaut kāda veselā saprāta kripata nepieļauj to visu laist uz āru un īstenot dzīvē. tā esmu es, tā nevēlos būt es, bet tā turpinu būt es.

Eolika un Nora Bumbiere dzied - "ir jāprot paciest pašam sevi, lai citiem nāktos mazāk ciest".
link4 comments|post comment

[Mar. 3rd, 2019|05:23 pm]
[music |Sharon Van Etten - You Shadow]

caur dubļiem un lietum stiepjot milzīgu, smagu veļas maisu pa purvciema labirintiem, lai atrastu rajona spicāko laundromātu, es atklāju, kam patiešām ir domāts komforts. ilgu laiku man komforts likās tikai "biezo" iespēja izšmaukt no dzīves skarbākajām un patiesākajām mācībām, kuras man, veiksminiecei, piespēlēja sūrā bērnība, un jo mazāk komforta, jo vairāk cilvēks saprot no dzīves. bet šodien es sapratu, ka komforts ir radīts, lai cilvēks vairāk laika varētu veltīt jēgpilnām nodarbēm. nav slikti mācēt pašam izmazgāt savas zeķes, ja veļasmašīna salūzt, bet ir galīgi forši varēt ar veļas kalniem tikt galā, neveltot tam visu savu brīvo pēcpusdienu, un šo laiku izmantot, lai, piemēram, izglītotos vai izplānotu, kā tik dzīvē uz priekšu ar jautājumiem x, y un z.

uz to paraugoties no šāda skatu punkta, es daudz labāk saprotu savu mammu. visa tā veļas mazgāšana ar rokām, lielo katlu vārīšana vannai, dzīvoklis, kas nekad nebūs tīrs, jo 4 bērni, un kaķi un suņi, centieni visiem nodrošināt iztiku. uz pleciem vēl visas pagātnes dēmoni nosēdušies resni un riebīgi, atkarības, valsts ekonomiskās sistēmas nomaiņa, darba nomaiņa, nodevīgas milestības, tur būtu bijis jābūt ļoti attīstītai apzinātības spējai un sava mēra talantam, lai laicīgi nospiestu galvā "stop" pogu, izbrīvētu laiku ar sevi un saprastu, kā pamazām un mērķtiecīgi izkāpt no tik labi iegriezta elles riteņa. viņas ne tikai nebija pārāk maz mums, viņas, pirmām kārtām, bija par maz pašai sev. vai es viņas vietā spētu labāk? vai es nesabruktu vēl vairāk un nenojūgtos? par šo es, šķiet, šaubīšos līdz sava mūža beigām.
linkpost comment

[Mar. 1st, 2019|11:09 pm]
disciplīna & noteikumi. ja agrāk nav pieredzētas robežas un dzīve iesākta pilnīgi patvaļīgos mēģinājumos uz savu galvu atšifrēt, kā viss darbojas, tad ar šiem diviem būs grūti, jo pastāv liela iespēja, ka izdomātā kārtība strādās ļoti īslaicīgi vai drīzāk nemaz. es pat īsti nesaprotu, kā, ņemot vērā savu attieksmi un nespēju pieturēties pie fundamentāliem dzīves principiem, esmu nodzīvojusi tik tālu un tikusi pie izglītības, ne pārāk pazemojoša darba, dzīvesvietas un labu draugu loka, turklāt ir izdevies izvairīties no kļūdām ar nelabojami smagām sekām.

laiks restartēties un sākt ar sevi sarunāties tā, kā jebkurš pieaudzis cilvēks sarunātos ar lielāku vai mazāku cilvēku, kurš apgūst pasaules kārtību un sava potenciāla iespējas tajā. neaizgulies, izsakies, mācies, nekavē, paēd brokastis, saģērbies silti, jautā, kompi gultā neņem, pirms miega iztīri zobus, pieraksti rūpīgi, nepārēdies saldumus, izdari mājas darbus, novāc traukus, koncentrējies, izmazgā matus, sakārto somu, kusties, neaizmirsti pusdienas, ieslēdz modinātāju, nopīkstini braucienu, neiztērē visu naudu sūdos, skaties, kad ej pāri ceļam, saki, ja ir slikti, lien laicīgi gultā, lasi, nedari pāri citiem, neļauj darīt pāri sev.
linkpost comment

[Feb. 25th, 2019|07:50 pm]
braucot no vidzemes atpakaļ uz rīgu un aizkustinājumā vērojot ainavu, kuru kādu laiku biju atstājusi novārtā, es piepeši sapratu, ka tas, kas man šajā monstrozajā pilsētā trūkst un sit no līdzsvara, ir horizonta neesamība. vienas vienīgas vertikāles, labirinti, sienas, bez tā plašuma un vēriena, kas ir vietās ar izteiktu pāreju starp debesīm un zemi. atceros, ka vasaras vienīgajā ceļojumā uz zemgali es biju vēl aizgrābtāka, cik ļoti perfektās paralēlēs tur viss ir iekārtots - var just kā vējš bez jebkādas aizķeršanās pārslīd līdzenumus un pasauli iespējams redzēt tālu, tālu.
linkpost comment

[Feb. 24th, 2019|08:51 am]
man ir 26 un es aizvien meloju savai mammai.
link5 comments|post comment

[Feb. 23rd, 2019|05:15 pm]
[music |Spiritualized- Shine a Light]

velosezona atklāta uz draudzenes ričuka bagāžnieka, no viena koncerta braucot pakaļ nākamajam. kaut kāda pirmspieaugšanas laika garša tajā visā ir, kā tajā gadā, kad trijatā mitinājāmies dzīvoklī ar fototapeti, pie mums bieži ciemojās un kaut kur aizblandījāmies teju katru nogali.

tikai dzert es vairs nespēju ne tuvu, kā tolaik - viena karstvīna glāze, viens balzāma šotiņš un viena cigarete 5h intervālā jau ir pietiekams apjoms sagurumam un aizkavētai spējai nākamajā dienā savākties. jau kuro reizi es pati caur visām tādām izpausmēm sev saku priekšā, ka šajā dzīves posmā apziņu bez akūtas vajadzības aizmiglot nevajag, ka ir ļoti svarīgi no sevis smelt drosmi būt cilvēkam cilvēkos. noturēt šādu it kā šķietami vienkāršu solījumu izrādās nav akurāt viegli.

šobrīd kā nekad kaut kur starp visām prioritātēm un mērķiem stāv disciplīnas izkopšana. bez pašdisciplīnas un konkrētas sapratnes par to, ko un kad, un kāpēc es ko daru, ir tik ārkārtīgi vienkārši iegāzties tajā bezrūpju laika bedrē, kurā nesaprot ne rītu, ne vakaru, un pa vidam ir veiktas neskaitāmas neapzinātas un nepārdomātas izvēles, tāda būšana, bet nekā nepadarīšana, skaisti realizēta pašsabotāža.
linkpost comment

[Feb. 20th, 2019|10:48 pm]
ja bez nekāda noguruma pēc darba var aiziet un ar milzu ekrāna palīdzību ļaut kubrikam atstāt sevī nospiedumu, tad dzīve šajos platuma un laika nogriežņa grādos ne pavisam nav draņķīga.

nav vēl divi mēneši pārgājuši, un sāpju un aizvainojuma vietā jau lēnām apskaidrojas caur skarbo patiesību iegūtā mācība. saprast, ka būt pieklājīgiem, bet ne godīgiem, ir stūrēšana vislielākajā strupceļā, un tādēļ izšķirties, bija labākais, kā es varēju parūpēties par mums abiem. pat spogulī aplūkojot sevi, šķiet, ka klāt nācis tāds kā neliels briedums, pieaugusi izpratne, spēks un stāja. it kā es nedēļas laikā būtu garīgi pastiepusies pāris gadu ekvivalentā. viss ne tuvu izdodas un daudz kam vēl trūkst dukas, bet šis ceļš (ar visiem klupieniem un feileriem) tā beidzot un pa īstam sāk aizraut.
linkpost comment

karma [Feb. 12th, 2019|10:44 pm]
mūžīga, nepārejoša ilgošanās un gaidīšana. gaidīt, gaidīt, dienu no dienas, pārrodamies, atgriežamies, uzrodamies, piepildāmies. gan jau, ka mamma nemitīgi gaidīja uz brīdi, kad dzīve izskatīsies atbilstoši bildītei galvā un, mūs gaidot, gaidīja arī kādu atgriežamies. kādu kuram, tā godīgi, ir vienalga un kurš vienmēr ir bijis vājš. un gaidīja, ka ja ne viņš, tad mēs iedosim gaidīto, bet ko tad bērns var iedot, jo sevišķi tāds, kurš pats gaida. un ilgoties un cerēt pieaugušā vecumā nebeidzu arī es. neskatoties uz diezgan manāmo izaugsmi, uz laiku un līdzekļiem, kas ieguldīti, lai to panāktu, aizvien neapsīkst vilšanās un aizvainojums, tāpat niknums un dusmas, tieši ellei viducī, un es priekšnojaušu, ka šī ir tā dzīve, šī ir tā grūtākā no manām pārdzimšanām, kurā vai nu pārlekšu aizai pāri vai nākamai manai versijai draud vēl dziļāks bezdibenis, vēl plosošāks tukšums.

ir gaismiņas, pie kurām pieķerties, man tikai pašai jāpieaugas drosmē.
linkpost comment

visi vieglākie ceļi ved uz elli [Feb. 3rd, 2019|04:42 pm]
[music |Daniel Johnston]

visi vieglākie ceļi ved uz elli. visi vieglākie ceļi ved uz elli.
link11 comments|post comment

[Jan. 28th, 2019|09:16 am]
pēc sarunas ar mammu uzzināju par vietējā ciemata saules brāli (mazliet vecāks par mani, ja nemaldos), kurš šobrīd mājās dzīvo ar izoperētu apakšžokli un ir staigājošs smilšu pulkstenis. kāda cita dāma savukārt aizgāja uz veikalu, pārnāca mājās no veikala un izbeidzās. viņa gan priekš saviem dzeršanas apmēriem un slimībām noturējās apbrīnojami ilgi. šādas un tamlīdzīgas ziņas pēdējā laikā principā ir vienīgais interesantais, kas nonāk mātes redzeslokā un attiecīgi tiek notranslēts man. tik ļoti es vairs nekad negribu atgriezties tajā pasaulē.

sapnī viņa man lika apciemot kaut kādus mazuļus. tie gulēja baltā telpā, tādā kā slimnīcā, bet visi ārkārtīgi riebīgi un švaki - pelēkām ādām, izviebtiem ģīmīšiem un pa acīm un deguniem tiem spēcīgi tecēja putas. kaut kur turpat uz krēsliem savā vienaldzībā zvilnēja vietējie papiņi, no viņiem arī rūgti strutoja. es prasīju mammai, vai tas ir HIV, un viņa apstiprināja. pēc tam pie sevis noteica: "bet, ja labāku veču nav, kas cits atliek..". un tur es neizturēju, strauji viņu sapurināju aiz abiem pleciem, pierāvu sev klāt, ieskatījos cieši acīs, tā lai skaidrs ir pavisam un vienmēr, un atbildēju: "nē. tad tu vienkārši dzīvo viena."
linkpost comment

[Jan. 26th, 2019|02:13 pm]
pēdējās nedēļās grūti nošķirt, vai mājas ir mans patvērums vai ieslodzījums, bet šodien noteikti otrais. veselība dažu stundu laikā izdomāja uzmest visus manus skaistos brīvdienu plānus par pastaigām, mūzikas nodarbības apmeklējumu, par draugu satikšanu otrā krastā, par sevis izvilkšanu no sevis. tā vietā nakts vidū ar asaru pilnām acīm un bezmaz ar dieva vārdu uz lūpām (tik negaidīti tas bija), pārliekusies pār poda malu laidu laukā pilnīgi visu, ko tobrīd organisms uzskatīja par lieku.

pārāk neviennozīmīgs tas sliktums šobrīd. iespējams, cēlonis patiešām ir vīruss un ziema, un vissabiedrisks veselības trauslums šajā laikā, bet pieļauju, ka tā tomēr varētu būt psihosomatika un diezgan atklāta nerūpēšanās par sevi: haotiski ēšanas paradumi, kritiski maz dabas un svaiga gaisa, gaļa katru dienu, smēķēšana un par daudz gandžas un YT vakaros, kad būtu jādara kas jēdzīgāks. mazliet pazudusi sajūta, likās, ka varu labāk.

bez nedēļas, cerams, ka izturēts pārbaudes laiks. no nākamās algas atmetīšu pīpjus, iegādāšu elektriskās bungas un aizvedīšu sevi uz teātri, manus vārdus pieminiet.
linkpost comment

[Jan. 20th, 2019|05:53 pm]
varbūt tā gadās ar ikvienu - dienas kā filmas, kurās bez vienīgā skatītāja zināšanas caurvijas kāda smalka tēma. visbiežāk šis motīvs pilnībā izkristalizējas neilgi pirms noslēguma un pēdējā doma pirms aizmigšanas saslēdz piedzīvotā ķēdīti skaistā atklāsmes brīdī.

tā, piemēram, dzīve vienas dienas laikā mani iepazīstināja ar savstarpēji nesaistītiem cilvēkiem, kuru līdzība smalkakā, netveramākā līmenī tomēr ir nojaušama: kaut kas tajā, kā viņi uztver pasauli un apkārtējos, ko dara, un ko saka. un es ilgu laiku nespēju šādus cilvēkus saredzēt aiz viņu fasādēm, kaut kas būtisks iztrūka, lai "atkostu", kas tur notiek, vai, patiesībsakot, nemaz nemēģināju. bet filma ir ieslēgta, es neizbēgami sekoju ceļam uz kādu mācību. visi sastaptie tēli ir kā mazas kontrolgaismiņas, kas mani virza uz priekšu starp neizlasītā scenārija rindām.

tālāk ejot un katra tēla stāstam papildinot iepriekšējo, skatiens kļūst dzidrāks un es saprotu, kas notiek. man ir bail no sastapto biedru bailēm, jo es tās nepazīstu.

manējās ikdienā grauž un knieš, un paralizē, lai arī šķērslis ir iluzors, kļūme vadiņu un pieredžu savienojumos, klibs spogulis, kura defektu, ja gana cītīgi ieskatās, var pamanīt. bet ir arī tās otrās, daudz reālākās, daudz taustāmākās bailes no bezjēdzīgi atņemtām dzīvībām un iznīcības, un mūžīgas tumsas. tādas sevī nes cilvēki, kuri ir dzīvojuši tik intensīvā nāves un briesmu ielenkumā, kādu man apkārtesošie vienaudži, pat dziļāk parakājoties pa savas iztēles kambariem, šobrīd nevar īsti pieredzēt. šie cilvēki ir redzējuši neskaitāmas filmas pārtrūkstam tāpat vien, auksti un negaidīti.

un tā nu sanāk - kamēr nav nostiprinājusies pārliecība, ka esošajos apstākļos mana dzīve nav sūdīga, sūdīgas ir manas izvēles, šādu cilvēku klātbūtni ne vienmēr ir tik viegli panest, jo tā ir pielādēta ar visnotaļ skaudru patiesību par to, kāds vēl mēdz būt ceļš uz dzīves iemīlēšanu.
linkpost comment

[Jan. 14th, 2019|10:00 pm]
[music |lr3]

mana mazā spānija smaržo pēc svaigi mazgātas veļas, esmu parūpējusies par to, lai brokastīs neatstātu sevi bešā, istabas augi ir pārstājuši pašiznīcināties, taču, kas priecē visvairāk - ir atgriezusies spēja vakaros lasīt. tas mazais trauksmes kunkulīts par sevi kā būtiskāko atskaites punktu gan kaut kur iekšā aizvien pulsē, bet paliek labāk, no tiesas paliek. palēnītēm laiks apaug ne tikai ar netaustāmās pasaules izvirdumiem, bet arī visu to, ko dienas laikā paspēju izdarīt un sasniegt esības materiālajā pusē. pats sev mamma, pats tētis, tā kaut kā, ja.
linkpost comment

[Jan. 7th, 2019|09:34 pm]
[music |lcd soundsystem]

"bet ir vardes, kas vislabāk jūtas purvā".

it kā šķiet skarbi, kad kāds tā asi met pretī ar nolieguma bumbām, taču patiesībā ar to viņa man māca, kas ir īsta apņēmība un stingra nostāja. kā neļauties citu labinošajiem vārdiem, kā noturēt sevis radītās pasaules robežas, pat ja tas nozīmē palikšanu un aiziešanu pelēkā, piepīpētā un dieva aizmirstā dzīvoklī, kurā jau kuro gadu desmitu ož pēc kaķiem, kokčām, aizvainojuma un vientulības.

es, ar visu savu jaunumu un mūžīgajām eksistenciālajām jautājumzīmēm, varbūt beigās esmu tā, kura no mums divām šobrīd ir visvairāk pazudusi.
linkpost comment

[Jan. 6th, 2019|09:30 am]
pirmais cilvēks, kurš šodien ar mani vēlas iziet uz kontaktu, ir e-maximas kurjers un tas liekas daudz. sirds pat tā kā uz brīdi gūst apmierinājumu. ne tikai par ēdienu, kas beidzot piepildīs manu ledusskapi, bet arī par gaidāmo īso, cilvēcisko saskarsmi.

diez vai kurjers nojautīs, ka vēl pirms piecām stundām sarāvusies iespējami siltākā kunkulītī klausījos šopēnu un jau gandrīz otro nedēļu turpinu izliet vainas, nožēlas un vientulības asaras, taču diez vai es par to viņam stāstīšu. pavisam nelielā laika nogrieznī esmu runājusi daudz, sapratusi daudz, apņēmusies daudz un tikpat daudz reižu arī atkritusi atpakaļ, un nu šķiet, ka runāšana, savu domu un jūtu uzgrūšana citiem šoreiz nebūs īstais ceļš, "izvilkt" var tikai rīcība.

visa atkarība un līdzatkarība izklāta manā acu priekšā, kārtis pavērtas un par laimi vairs nav akli jāmin, kāpēc bija tik smagi. es savus dēmonus redzu kā mazliet kārnus, agresīvus, jo nobijušos, vilkus un viens no viņiem beidzot ir pilnībā iznācis gaismā. skatās virsū un uzmana ikkatru manis veikto gājienu: es varu turpināt viņu barot ar savu miesu un dzīvi, es varu to sist un slānīt, un mēģināt nomērdēt, vai pieņemt to mīlošā stingrībā - iemācīt rāmumu un pacietību, pacelt balsi un nosēdināt, kad nepieciešams.

profesionāli izbijušie dzērāji saka, ka pēc atmešanas parādās ļoti daudz brīvā laika, ar ko sākumā ir grūti aprast. patiesība. es lietoju otru cilvēku, ubagoju uzmanību un mīļumu, un tikai tagad, kad tam visam pielikts punkts, redzu, cik ļoti biju atstājusi novārtā sevi.

gaidu, kad viņš organiski izzudīs no nesen lietotajiem kontaktiem, gaidu, kad vairs roka neapzināti un impulsīvi nemeklēs telefonā nekad nepienākušas īsziņas, gaidu kad man būs vienalga, ko viņš un kā viņš, un kur viņš, un kad viņš, un kāpēc. gaidu to brīdi, kad vairs neko negaidīšu.

pirms kāda mēneša vai diviem, atceros, stāvēju uz vienas no centra mazieliņām. tā bija gada pirmā sniega diena lielpilsētā, un jo vairāk apsniga ielas, jo vairāk es nomierinājos, redzot, kā visa tā pelēcība un šļura pārklājas ar kaut ko gaišu un vienkāršu. no tāluma nāca krišnaītu dziesma, likās, ka putenis tā kā aizmiglo skaņu un piešķir tai melanholiju. parasti viņi ir vairāki un parasti viņu dzīvespriekam ir spēja pielipt man uz vismaz dažām sekundēm, taču šoreiz viņš bija pilnīgi viens un spontānu prieku bija nomainījusi rituāla nepieciešamība. tāds aizsmacis, kā krustu līdzi vilkdams savu mantru, viņš aizslīdēja garām un izplēnēja putenī. uz to pusminūti tas likās ārkārtīgi zīmīgi, taču tagad viņš (tas) ir viens mazs uzplaiksnījums visā manā apziņas kartotēkā, bez lielas emocionālas vērtības un piesaistes. tik ļoti ceru, ka arī pēdējie daži mēneši tāpat kļūs par tikai vienu atmiņu, īsu flešbeku manā pieredzes un dzīves laukā. bez vilšanās, ar pieņemšanu.

izeju ārā pretī kurjeram. aiz tumšajiem aizkariem un viegli uztūkušajiem plakstiņiem nebiju pamanījusi, cik daudz saules šorīt.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]