05 July 2016 @ 06:59 pm
kaulu stadija  
juulijs. man neruup, atsakos smarzhiigiem ziedoshiem vasariigiem dzelteniem, ziliem, rozaa pukju kruumiem ljaut kurinaat manu emocionaalo haosu

vieniigais veids kaa kaut ko iemaaciities dziives laikaa ir pienjemt, ka dziivoju iluuzijaas. katru reizi, kad mani kaut kas ir aizgraabis jeb apseedis, paiet dazhas nedeeljas vai meeneshi un man ir tikpat fukin vienalga kaa naidzhelam, done my bit y'all, bye, want my life back #

taa it kaa dziivoshanas valuuta buutu iluuzijas, jeb driizaak dziivoshanas izejviela. kaa caur ko neiistu var nonaakt pie kaut kaa iista? es atsakos nopuusties un teikt 'paradokss', es negribu apstaaties pie taa, ka viss vienkaarshi ir paradokss, vai tas nav slinki par mulsinoshaam paraadiibaam teikt paradokss?

taa it kaa vieniigaa patiesiiba buutu kaut kaadas trauslas nulliites un vieninieki bezgaliigaa universalaa melnumaa. kurus ieguut var tikai tad, ja tu atljauj praatam izteeloties vaajpraatiigi radoshas iluuzijas, kas razho shiis nulliites un vieniniekus.

temporaalas iluuzijas. iluuzija uz nedeelju, uz meenesi, uz gadalaiku, uz gadiem, visu muuzhu. un tad kad iluuzija beidzas, tu no visas sirds to nicini, naivulis, vientiesis, leetticiigais, un tai no visas sirds esi pateiciigs, kaa kaut kas shitik absurds tevi ir apdaavinaajis ar bagaatiigu sapratni. un abi kopaa tevi pleesh, un taa ir tikai jauna iluuzija ka tevi pleesh, un driiz vairs nepleesh

bet paarsvaraa neatrisinaatas un piemirstas vai vienkaarshi novaartaa pamestas iluuzijas iestiepjas, un caurauzh visu tavu dziivi

un shiis iluuzijas leeni mirstot atstaaj aukstu, mazliet pretiigu liikji, varbuut zombiju, puvekli, un to no taa nevari atbriivoties. tajaa vietaa tava dziive ir maaja, kuraa jaaatveel vieta shiem aukstajiem, mazliet pretiigajiem, mirstosho un beigto iluuziju liikjiem. tev vienkaarshi ir jaatrod kaut kaada istaba, stuuris, kaabuuzis, kur katru naakamo liikji iestuukjeet, un tad jaadziivo savaa maajaa ar apzinju par shiem puvekljiem. tev shie liikji ir jaaintegree un jaaasimilee. tu tagad vienkaarshi dziivo maajaa, kuraa ir liikji stuuros un kaabuuzhos, pienjemt sho iipatneejo realitaati un meegjinaat izdziivot. un ja pie tevis atnaak cieminji, tad viss ko tu vari meegjinaat ir buut peec iespeejas graciozs un atklaats sakaraa ar shiem liikjiem. luuk sheit man ir liikjis aiz liidakastes poda, vai jums ljoti trauceetu to redzeet? uzmanieties ejot pa koridoru, aiz virtuves durviim ir neliels liikjis, vinjam dazhreiz raustaas rokas un vinjsh iid. varbuut tie nebuus cieminju gaumee, tu vinjus vari sabaazt pagrabaa vai beeninjos ok, bet nevari aizmirst, ka vinji tev tur staav, un negribi buut nosleepumains un neetisks, nervozs, shaadi melojot cieminjiem par savas maajas telpu patieso saturu.

es seezhu savaa maajaa un pacietiigi gaidu, lai shie liikji sadalaas, vismaz nonaak liidz kaulu stadijai.

es it kaa negibu meerceet pirkstus shajaas iluuzijaas, bet es arii negribu dziivoties tukshumaa bez vieniniekiem un nulliiteem. varbuut liikji ir draugi

vai tieshaam mana dziive ir kljuvusi par to spiraaliigo shablonu celju, kur viens un tas pats dahzaadaas gradaacijaas atkaartojas un atkaartosies muuzhiigi. vieni un tie pashi teeli ierodas un pazuud, vienas un taas pashas domas dazhaadaas variaacijaas razho vienas un taas pashas emocijas dazdhaadaas intensitaatees? vai es esmu galiigs cietpauris, ka nespeeju ierubiities shajaas iluuziju frekvencees?

es vienkaarshi seezhu savaa maajaa un pacietiigi gaidu, kad pieteiksies naakamais liikjis. ierodas dailja, magjiska buutne, un eksistence dzirksteljo un svilst un mirdz un gavilee un silda un smarzho. bet viss ko es redzu ir liikji, es gaidu lai vinjiem saaktos kaulu stadija
 
 
simfonija: cake - jolene
 
 
( Post a new comment )
[info]imago_dei on July 5th, 2016 - 09:56 pm
uzmanieties, dārgie ciemiņi, ka nepaklūpat pār līķi. bet, jā, dzirksteļojošam skaistumam ir tieksme agri vai vēlu pārtapt par kkādu rūgstošu, satrūdošu masu. tikai man šķiet uzreiz, ka tā ir mana vaina - tā vienk notiek, kad šis skaistums tiek noķerts, fiksēts apziņā un tu mēģini to paturēt, saglabāt, bet saglabāt nevar neko, tas viss pamazām mainās un tā tas lēnām un neapturami dodas iznīcības virzienā, there's nothing u can do and all u can say is - i'm sorry
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on July 5th, 2016 - 10:06 pm
nu jaa viss ir temporary. kapeec lai kaut kas taads nebuutu. kaut kaads ziedoshs vasaras kruums, peec dazheim meeneshiem kljuust bruuns un rudenii ir sapujis un ziemaa ir kauli, kaapec lai jebkas cits cilveeka dziivee nepiedziivotu ljoti liidziigu metamorfozi. un taa nav neviena vaina, taa vienkaarshi ir daba. diivaini, ko lai ar to iesaak? un tas rada neticiibu, ka kaut kas var buut ilgstoshs, un vistrakaak aizdomas ka vispaar nav veerts puuleeties. un visvistrakaak nespeeju skaistajaa redzeet skaisto, bet tikai kaulus. cilveeka praats vienmeer nobiidiijies pagaatnee vai naakotnee, indeed, all you can say is - so sorry
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]imago_dei on July 5th, 2016 - 10:20 pm
jā, kas attiecas tieši uz dabu, tad dīvaini, bet - lai gan man ļoti patīk, piem, visas koku pumpuru-ziedu-mazo lapiņu-lielo, vaskoto lapu-stadijas, tomēr tieši kailie zari rada visnolemtāko, pilnīgāko eksistenciālas ieslēgtības izjūtu - tie atgādina kailus asinsvadus, kuri plivinās uz debesu fona un stāsta par to, ka tie kādreiz bija dzīvi un kkad atkal atdzīvosies
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on July 6th, 2016 - 12:18 am
jaa, veel arii man peedeejos gadus patiik visas dabas, augu stadijas un gadalaiki, jo katra faaze rada droshiibas sajuutu par cikliskumu it visaa, nekas nevar sasalt uz muuzhiem, viss vienmeer atgriezhas
(Reply) (Parent) (Link)
[info]krishjaanis on July 6th, 2016 - 09:16 am
es nesaprotu, kā tieši no dabas cikliskuma, augšanas un nīkšanas, var izsecināt all is vain un so sorry. jo daba turpina būt. dzīvība turpinās. tas nav velti. viss turpina eksistēt. ar daudzām ciešanām un nāvi dabā, viss tiecas dzīvot. tas nedzīvotu, ja būtu in vain. jo dzīvība ir pašvērtība, mērķis sevī.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on July 6th, 2016 - 09:26 am
var izsecinaat, ka daba, cilveeka dziive kaa process muuzhiigi turpinaasies (kaut kaadaa veidolaa), bet cilveeka dziivee - objekti, notikumi, citi cilveeki - tas viss ir mirstiigs un iluzors. naaves krelliites saveerptas uz muuzhiigaa procesa auklas
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]krishjaanis on July 6th, 2016 - 11:11 am
es nezinu, vai pērnā gada zāles stiebrs, ko redzēju jūrmalā, bija tikai ilūzija. jā, viņš nomira, viņš aizgāja. taču to īso brīdi viņš bija tik intensīvi zaļš un dzīvelīgs, viņs bija tur, pieteica sevi, jā, eventuāli aizgāja, bet es atceros, ka viņš bija tur un viņa dzīve nebija velta, viņš bija ļoti labs zāles stiebrs, pilnībā realizējis un sevī iemiesojis visu savu potencialitāti. es neticu, ka viņa aiziešana kaut kādā ziņā izdzēsa vai anulēja to īso brīdi, kurā viņš bija ļoti zaļš un smuki locījās vējā zem plašajām, pelēkajām debesīm, viļņu tuvumā.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on July 6th, 2016 - 12:50 pm
bet kur vinjsh ir tagad?

vinjsh ir izdariijis savu dabu, imprinteejies tev smadzenees, un pazudis uz neatgrieshanos. vinjsh bija iists, bet vairs nav iists, jo neeksistee. vieniigais iistais ir tava atminja, un cik iista ir tava atminja?

redzeet sezonaa zaales stiebru vai aizrauties ar kaut kaadu ideju, man tas shkjiet tik pat iisti kaa noskatiities filmu. ja tas ir nepiecieshams, lai kaut ko saprastu, begrudgingly fine, bet uzkabinaaties, aizkjerties, aizrauties un pasludinaat zaales stiebru vai ideju par galiigo patiesiibu, shkjiet absurdi
(Reply) (Parent) (Link)
briinumcepuminjsh[info]french_mime on July 5th, 2016 - 10:10 pm
Es biju aizgājusi uz pļavu ar puķītēm šo nedēļas nogali un sapratu veidu, kā justies kā daļa no tā dabas skaistuma un nejust sāpes - to fotogrāfējot.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on July 6th, 2016 - 12:16 am
to capture the beauty is to exercise control over buzzkill time, it does feel good
(Reply) (Parent) (Link)
[info]krishjaanis on July 6th, 2016 - 09:11 am
bet kas ir ilūzija!
es, piemēram, sevi ilgi uzskatīju par marksistu, fanoju par visādiem Fuko, Bodrijāriem, Bartiem utt, "ūu, varas diskursi un slepenas kontroles visur". taču pēdējos divus gadus esmu pilnībā atteicies no sevis kā marksista paradigmas, un vispār jūtu vajadzību pārskatīt un izkritizēt visu savu tā laikposma lasīšanu un izglītību. bet vai man ir sajūta, ka iepriekš dzīvoju ilūzijās, un tagad ir kaut kāda kailā, vēsā objektīvā realitāte? nevar teikt, ka es pilnībā anulēju bijušo, es līdzi paņemu būtiskāko, vajadzīgāko un patieso. patiesība ir visur, dažādās domu celtnēs un ojektos, tikai jānoskalda nost liekais (kā Mikelandželo darīja ar raupjo akmeni, viņš statuju redzēja jau tur iekšā, pats teica, ka noskalda nost visu lieko) un nav jāpārsteidzas ar ilūziju iluzoriskumu.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on July 6th, 2016 - 09:23 am
iluzors jo nepastaaviigs. nekas kas ir iists nevar izbeigties man shkjiet. so mainaas visaadas pasaules ainavas un objekti un idejas, bet ko tie visi maaca - noraada uz cilveeka truukumiem, nesapratni, miilestiibas truukumu pret sevi vai citiem. marksism un paareejais arii ir tikai shaads ampluaa. varbuut tu nepanjem liidzi tos, jo saproti, ka taas idejas nav pilniigas, taapeec nav pilniigs patiesiibas atspulgs, taapeec tu taas noskaldi nost un panjem sev liidzi to patiesiibas graudinju, vieninieku vai nulliiti, kas tavu praatu padara par gramu elastiigaaku un plashaaku un meistariigaaku pilnaas patiesiibas integreeshanas noluukam.
taapeec marii man shkjiet, ka visas paraadiibas ir tikai carrier, kaut kaadi sapnji kas naak un paariet, un cilveeks var suudzeeties par to mainiigmu un mirstiigumu, bet apzinaas, ka tie ir vinja vieniigie riiki sevis sagatavoshanai prieksh kopainas, lielaas patiesiibas.
taapeec man arii shkjiet, ka tas ko tu nevari anuleet no bijushaa, ir mazs patiesiibas izkristalizeejums, bet overall pieredze obviously boja transient thus not omnipotent and forever true
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]krishjaanis on July 6th, 2016 - 11:06 am
jā, šis labs, no īstā, nemainīgā un patiesā nevar atteikties, to nevar aizmest prom, tā ir,
patiesība, kaut mazākais tās graudiņš, aiz sevis atstāj kaut kādas pieredzes brūces, kuras jūti vienmēr un kuras neanulējami nāk līdz.
(Reply) (Parent) (Link)