'nonchalant' ir foršs vārds. vispār man liekas, mēs kļūdaini pieņemam, ka people generally care, par to kādas smaržas mēs lietojam vai cik pozitīvi, enerģiski, dzīvespriecīgi mēs izskatamies. tāds self-centered skatījums ir tikai normāli, bet man liekas, ka visiem viss vienalga.

no vienas puses, arii dazhreiz domaaju, ka visiem visi un viss vienalga, jo pashai taa no vienas puses ir. bet citreiz tomeer domaaju, varbuut paranoiski, ka mana klaatbuutne speej izmainiit to kaa cilveeki juutaas varbuut pat vinjiem nezinot, jo pashai taa cireiz ir, ka cilveeku klaatbuutne, kaut kaads vinju skatiens vai smaids vai fake smaids vai dusmiigums man pilniibaa sagroza pashsajuutu. un klaatbuutnes elementos ietilpst arii vai tu smarzho peec jautriem biskviitiem vai lietishkjas okeaana briizes. domaaju, ka cilveeka manjas uznjem un smadzenes apstraadaa visneiedoaajamaako informaaciju mums pashiem nezinot.

piekrītu par to informāciju, ko apziņa nepiefiksē, bet visas maņas un attiecīgi arī smadzenes tomēr uztver un kas tādējādi tomēr ietekmē apziņu un to, kā mēs jūtamies. bet tas arī implies, ka principā cilvēkus nevar piemānīt notēlojot to kā nav, un izlikties pozitīvākam nav jēgas. šķiet, Dawkins vienā grāmatā arī izvirza teoriju, ka cilvēka apziņa ir izveidojusies tikai tāpēc, ka cilvēkam bija nepieciešams saprast, kā domā citi cilvēki, lai zinot pretreakciju varētu pielāgot savu rīcību vēlamo mērķu sasniegšanai. cilvēks izveidoja priekšstatu par 'es', kas kalpo, kā atskaites punkts analizējot apkārtējos. bet tas arī nav ideāli, jo izmantojot par mērauklu sevi, var iegūt biased spriedumus. es piemēram ar savu depresīvo skatījumu uz dzīvi nepārtraukti saskatu cilvēkos samākslotību un izlikšanos un domāju par to, vai tiešām citi to neredz, vai izliekas neredzam, lai veidotos smooth social interactions. diemžēļ paskatīties uz cilvēkiem no citas apziņas skatunkta nav iespējams.

es domaaju ka var cilveekus piemaaniit noteelojot to kaa nav, ja izdodas pashu piemaaniit noteelojot to kaa nav. dawkins ok, bet jaunaakie neirozinaatnes peetiijumi ironiski atziist, ka cilveekiem predominantly smadzenes straadaa top-down veidaa, proti, ne jau vinji uztver realitaati (tai skaitaa citu cilveeku vibes) taadu kaada taa ir uznjemot visaadus perceptions and trying to make sense of it. bet, driizaak they are predicting it, reality is the best possible prediction a brain can make from what it has learned so far. so nevar teikt, ka vispatiesaakaa un galiigaa realitaate ir vienkaarshi tas, kas mums shkjiet, jo mees kaut kad savas iisaas limiteetaas dziives laikaa samaaciijaamies to no citiem cilveekiem, kam arii bija limiteeta sapratne.
so, ja man kaut kur eksistee dumja doma, ka manas smarzhas pozitiivi ietekmees manus koleegjus, tad to es arii redzeeshu, un tad man nebuus jaadziivo ar crippling angst ka vinji redz manu true self. jaa varbuut taa ir dziivoshana savaa iedomu burbulii, bet dziivoshana by default ir dziivoshana kaut kaadaa predictive burbulii par to kas vispaar apkaart notiek.
laikam sanaaca, taa ka teelojot prieksh citiem es vienkaarshi teeloju prieksh sevis un it works

par to samaaksmotiibu - jaa, vinja ir diezgan saskataama, bet es domaaju, ka gan jau cilveeki lielaakaa vai mazaakaa meeraa nojaush ka pashi un visi citi izliekas, bet tas tiek dariits lai vienkaarshi turpinaatos dziive. kaada ir alternatiiva? sabiedriibas disintegraacija un haoss? disintegraaciju un haosu var panaakt viegli un jebkuraa briidii, bet lai jau izliekas un mazliet ilgaak notiek pasaule. teiksim sheit anglijaa taa izlikshanaas ir tik saapigi permeating uz katra stuura, cilveeki pat nekauniigi taisa tos fake smiles, kur vinji uz sekundi pasmaida kameer uz tevi skataas vai sveicinaas un tad noveershoties atkal ienjem savu miserable doom face.

tā ir tā mūžīgi feikā izvēle, viltus dilemma, ko v i ņ i piedāvā starp disintegrāciju/haosu vs fake smile sort of order. t.i., viņi determinētu apgalvojumu ieliek jau pašā jautājumā: "mīļais, kam priekšroka - haosam, neskaidrībai, arbitrary unpredictable will vai tomēr šo vienu nelielo feiko smaidu un pāris sociālos rituālus mīļā miera labad?" katru reizi, kad kāds šādi pozitē situāciju, ir skaidrs, ka darīšana ir ar dvēseļu naidnieka ruporu.

jebkas kas nav laipniiba (pat ja fake) noved pie haosa un disintegraacijas

bet ja patiesība nonāk konfliktā ar laipnību, kā tas visbiežāk arī notiek? protams, var runāt par patiesu laipnību, bet pirmajā momentā kas tāds ir reti.

pasauli un valdoshaas 'patiesiibas' var mainiit tikai pa miniatuurai kripatinjai caur sevi, sava pasha laipniibu. tas ir nepateiciigs un ilgs process, bet vieniigais iespeejamais, manupraat.

es ļoti gribētu iebilst, taču grūti domāt jelkādu abstraktu, kailu patiesību, kura ieeja nebūtu vispirms caur laipnību. un to ir grūti atzīt, jo es patiesību vienmēr redzu kā kaut ko aukstu, nepielūdzamu, nežēlīgu, bet tas ir subjektīvās pieredzes dēļ, kurā, kopš sevi atceros, esmu pasauli apzīmējis kā "not-true", balstītu lielos melos, viltus pieklājībās, glaimošanā un izvairībā no sāpēm un tumsas (ko taču īstajai patiesībai vajadzētu sagādāt), tāpēc es vienmēr cilvēcisko, ar visiem mazajiem pieklājības žestiem, esmu noraidījis un mēdzis bēgt kaut kur dabas vai vēstures milzīgumā, kur patiesība, šķiet, ir sajūtama ar visām porām. tieši šī paša iemesla dēļ katru reizi, kad ieeju cibā (kas tomēr ir vēl viena sociability un pieklājības valstības šķautne), es gribu sākt karu. un beigās, kad visam pielaista uguns, nonāc pie sāpīgās atziņas, ka nav patiesības bez laipnības.
es to rakstu, jo tik neskaitāmi biežas reizes pieklājību esmu upurējis šķietamās patiesības vārdā.

es vienkaarshi vakar skatiijos bbc vienu raidiijumu par hate against muslims in america, un mani aizkusinaaja viens sizhets par muslim priest, kursh teica, ka tas kaa vinjsh redz iespeejamo risinaajumu shim hate, ko kurina amerikaanju niideeji un diemzhel kaa atbildes reakciju izsauc muslimos arii naidu, taa perpetually uzturot un agraveitojot situaaciju, ir noskanjot tos cilveekus, kas naak uz vinja mosku, ka katra hate instance kas pret vinjiem ir veersta ir iespeeja heiteriem atbildeet ar laipniibu, varbuut tas nenostraadaas un tas tad ir dieva rokaas, bet ja tas nostraadaa shii laipniiba, tad taa ir viskaistaakaa transformaacija. vinjsh bija pro-love pro-kindness, meegjinaaja saviem klausiitaajiem skaidrot, kaa norobezhoshanas un atbildeeshana ar uncontrolled defensive emotional reactions ir obstruction to love. tas man sasaucaas ar ko lasiiju pie aureelija:

“Begin each day by telling yourself: Today I shall be meeting with interference, ingratitude, insolence, disloyalty, ill-will, and selfishness – all of them due to the offenders’ ignorance of what is good or evil. But for my part I have long perceived the nature of good and its nobility, the nature of evil and its meanness, and also the nature of the culprit himself, who is my brother (not in the physical sense, but as a fellow creature similarly endowed with reason and a share of the divine); therefore none of those things can injure me, for nobody can implicate me in what is degrading. Neither can I be angry with my brother or fall foul of him; for he and I were born to work together, like a man’s two hands, feet or eyelids, or the upper and lower rows of his teeth. To obstruct each other is against Nature’s law – and what is irritation or aversion but a form of obstruction.”

taapeec es akuuti izjuutu nepiecieshamiibu kaut vai feikot laipniibu vai kaut kaadu iluuziju par to ka viss ir labi un mieriigi un skaisti. vienmeer kad esmu uz kaadu dusmiiga, man ir sajuuta ka viss apstaajas, sazhnjaudzas un iestaajas stingums un mana moraale grimst liidz es atkal padoshos piedoshanai un laipniibai. un padoties laipniibai literally feels kaa pagriezt otru vaigu plikjim.

taapeec man shkjiet ka cilveekus var daudz vairaak ietekmeet nevis intelektuaali bet sajuutu liimenii. un ja vaardus nepavada kindness tad it's a lost ordeal.

tinuntaa domaaju, ka pielaist uguni ir noderiigi, jo tad cilveeki saak aktiivi domaat par to kaadas ir vinju nostaajas, daljai taas var mainiities uz patiesiibas pusi, daljai nofikseeties eenas pusee. ja vien tu neesi shaads arsonists to your own moral/emotional expense