es ļoti gribētu iebilst, taču grūti domāt jelkādu abstraktu, kailu patiesību, kura ieeja nebūtu vispirms caur laipnību. un to ir grūti atzīt, jo es patiesību vienmēr redzu kā kaut ko aukstu, nepielūdzamu, nežēlīgu, bet tas ir subjektīvās pieredzes dēļ, kurā, kopš sevi atceros, esmu pasauli apzīmējis kā "not-true", balstītu lielos melos, viltus pieklājībās, glaimošanā un izvairībā no sāpēm un tumsas (ko taču īstajai patiesībai vajadzētu sagādāt), tāpēc es vienmēr cilvēcisko, ar visiem mazajiem pieklājības žestiem, esmu noraidījis un mēdzis bēgt kaut kur dabas vai vēstures milzīgumā, kur patiesība, šķiet, ir sajūtama ar visām porām. tieši šī paša iemesla dēļ katru reizi, kad ieeju cibā (kas tomēr ir vēl viena sociability un pieklājības valstības šķautne), es gribu sākt karu. un beigās, kad visam pielaista uguns, nonāc pie sāpīgās atziņas, ka nav patiesības bez laipnības.
es to rakstu, jo tik neskaitāmi biežas reizes pieklājību esmu upurējis šķietamās patiesības vārdā.