jebkas kas nav laipniiba (pat ja fake) noved pie haosa un disintegraacijas

bet ja patiesība nonāk konfliktā ar laipnību, kā tas visbiežāk arī notiek? protams, var runāt par patiesu laipnību, bet pirmajā momentā kas tāds ir reti.

pasauli un valdoshaas 'patiesiibas' var mainiit tikai pa miniatuurai kripatinjai caur sevi, sava pasha laipniibu. tas ir nepateiciigs un ilgs process, bet vieniigais iespeejamais, manupraat.

es ļoti gribētu iebilst, taču grūti domāt jelkādu abstraktu, kailu patiesību, kura ieeja nebūtu vispirms caur laipnību. un to ir grūti atzīt, jo es patiesību vienmēr redzu kā kaut ko aukstu, nepielūdzamu, nežēlīgu, bet tas ir subjektīvās pieredzes dēļ, kurā, kopš sevi atceros, esmu pasauli apzīmējis kā "not-true", balstītu lielos melos, viltus pieklājībās, glaimošanā un izvairībā no sāpēm un tumsas (ko taču īstajai patiesībai vajadzētu sagādāt), tāpēc es vienmēr cilvēcisko, ar visiem mazajiem pieklājības žestiem, esmu noraidījis un mēdzis bēgt kaut kur dabas vai vēstures milzīgumā, kur patiesība, šķiet, ir sajūtama ar visām porām. tieši šī paša iemesla dēļ katru reizi, kad ieeju cibā (kas tomēr ir vēl viena sociability un pieklājības valstības šķautne), es gribu sākt karu. un beigās, kad visam pielaista uguns, nonāc pie sāpīgās atziņas, ka nav patiesības bez laipnības.
es to rakstu, jo tik neskaitāmi biežas reizes pieklājību esmu upurējis šķietamās patiesības vārdā.

es vienkaarshi vakar skatiijos bbc vienu raidiijumu par hate against muslims in america, un mani aizkusinaaja viens sizhets par muslim priest, kursh teica, ka tas kaa vinjsh redz iespeejamo risinaajumu shim hate, ko kurina amerikaanju niideeji un diemzhel kaa atbildes reakciju izsauc muslimos arii naidu, taa perpetually uzturot un agraveitojot situaaciju, ir noskanjot tos cilveekus, kas naak uz vinja mosku, ka katra hate instance kas pret vinjiem ir veersta ir iespeeja heiteriem atbildeet ar laipniibu, varbuut tas nenostraadaas un tas tad ir dieva rokaas, bet ja tas nostraadaa shii laipniiba, tad taa ir viskaistaakaa transformaacija. vinjsh bija pro-love pro-kindness, meegjinaaja saviem klausiitaajiem skaidrot, kaa norobezhoshanas un atbildeeshana ar uncontrolled defensive emotional reactions ir obstruction to love. tas man sasaucaas ar ko lasiiju pie aureelija:

“Begin each day by telling yourself: Today I shall be meeting with interference, ingratitude, insolence, disloyalty, ill-will, and selfishness – all of them due to the offenders’ ignorance of what is good or evil. But for my part I have long perceived the nature of good and its nobility, the nature of evil and its meanness, and also the nature of the culprit himself, who is my brother (not in the physical sense, but as a fellow creature similarly endowed with reason and a share of the divine); therefore none of those things can injure me, for nobody can implicate me in what is degrading. Neither can I be angry with my brother or fall foul of him; for he and I were born to work together, like a man’s two hands, feet or eyelids, or the upper and lower rows of his teeth. To obstruct each other is against Nature’s law – and what is irritation or aversion but a form of obstruction.”

taapeec es akuuti izjuutu nepiecieshamiibu kaut vai feikot laipniibu vai kaut kaadu iluuziju par to ka viss ir labi un mieriigi un skaisti. vienmeer kad esmu uz kaadu dusmiiga, man ir sajuuta ka viss apstaajas, sazhnjaudzas un iestaajas stingums un mana moraale grimst liidz es atkal padoshos piedoshanai un laipniibai. un padoties laipniibai literally feels kaa pagriezt otru vaigu plikjim.

taapeec man shkjiet ka cilveekus var daudz vairaak ietekmeet nevis intelektuaali bet sajuutu liimenii. un ja vaardus nepavada kindness tad it's a lost ordeal.

tinuntaa domaaju, ka pielaist uguni ir noderiigi, jo tad cilveeki saak aktiivi domaat par to kaadas ir vinju nostaajas, daljai taas var mainiities uz patiesiibas pusi, daljai nofikseeties eenas pusee. ja vien tu neesi shaads arsonists to your own moral/emotional expense