ar karmu ir kā ar ilgu sīpola lobīšanu

kristietība, piemēram, to risina, vienkārši pasakot "tev viss ir piedots, ej un negrēko vairs", jo tieši to arī nozīmē karmas nomešana, ka kaut kāds augstākais princips pasaka, ka tev vairs nevajag vilt līdzi visu to kravu, viss ir nogriezts, noslaucīts, visas asaras nožāvētās, dzīvo sveiks. un varētu šķist, ka viss ir rožaini, taču cilvēkiem ir ļoti grūti noticēt kaut kam tādam, cilvēks iesēžas sirdapziņas tankā un visu laiku turpina sevi apsūdzēt, un tad laikam ir jāiet tas grūtais ceļš, ko nozīmē tā sīpola lobīšana, kārtu pa kārtai, ar asarām un individuālu saduršanos ar katru miziņu, kaut kas līdzīgs, starp citu, iešanai caur elles lokiem. es tikai nezinu, vai tas cilvēciski maz iespējams, un kurš no abiem ceļiem ir vieglāks

es nedomaaju, ka kristietiiba var vienakarshi nodzeest kaada cilveeka karmu. es laikam tomeer ticu, ka karma ir paaudzhu paaudzees uzkraats energjijas sabiezinaajums, kas manifesteejas konkreetaa pasaules punktaa konkreetaa kjermenii, kam shii energjija caur sevi ir jaalaizh un jaapaarveido. es nedomaaju, ka kristietiibas speejaas ir vienkaarshi cilveeka vietaa atrisinaat karmu. tad jau cilveekam nebuutu jeegas dziivot. tas ir taapat kaa alkoholikjim pateikt, tu vairs neesi alkoholikjis, ej dziivee izklaideejies. alokoholikjis tikai tad paarstaas buut alkoholikjis, kad reekjinaadamies ar sekaam, sapratiis caur sevi, ka tas ko vinjsh dara ir slikti un ka jaaiemaacas dziivot labaak.
es nedomaaju, ka karmu var 'vienkaarshi nomest'. taa ir iluuzija, tu kaadu laiku vari buut ignorants, bet taa karma pie tevis atgrieziises atkal un atkal liidz tu vinju atrisinaasi. ja tu uz kaut ko atsakies skatiities, tas vienkaarhsi nepazuud. tev tam ir jaaskataas aciis un jaakonfrontee. es arii domaaju, ka iista kristietiiba kaut ko taadu arii maaca, ka vismaz jeezus konfronteetu sliktaas lietas nevis izliktos, ka viss ir ok un vienkaarshi meegjinaatu negreekot, nemaz nesaprasdams kaapeec vinjam gribas greekot in the first place (deelj neatrisinaatas karmas).
jaabut atbildiigam!

protams, jābūt atbildīgam.
jo piedošana jau nav patvaļa.
te vispār jādomā, ko nozīmē piedošana.

lai būtu tuvāk - budisms jau parādās kā polemika pret hinduismu, jo hinduismā un vēdiskajā tradīcijā tev visa tā karma, loki, kuros uzkrāta karma jāizpērk un jānodedzina, hence, ir kārtu sabiedrība, piedzimi par zemāko kastu pats vainīgs, tā ir tava karma, piedzimi par bacili - pats vainīgs, umtl,daudzus tas nomocīja, arī jauno Sidhārtu, tāpēc viņš visādi ceļoja, mācījās, piekopa dažādas tehnikas, lai it kā izpirktu karmu, but to no avail. un vienā brīdī, sēžot zem koka, parādījās atklāsme, ka karmu nevar šādi izpirkt, ka karma, jā, tulkojot ir "sastrādātais", tāpēc arī visa budisa mācība par cēloņ-sekām, bet, manuprāt, uzsvars uzreiz pavēršas uz līdzcietību un kaut kādu apskaidrību citā griezumā, ko uzreiz tagad nevaru rekonstruēt, vārdu sakot, meditācija, fiziskās prakses, neēšana, utml, tas viss der, bet tas nav izšķirošais, tas neattīra karmu, kā rezultātā parādās uzsvars uz to, ka mēs jau tagad, tepat, par spīti visai uzkrātajai karmai - caur līdzcietību - varam ieiet nirvānā.

kristietībā jau nav savādāk. par sievieti, kura daudz bija grēkojusi, Kristus teica - "viņa daudz mīlēja, viņai daudz tika piedots". protams, sirdsapziņa cilvēku apsūdz, un tas var izpausties dažādās groteskās formās, atceros, Krievijā baznīcās ir cenrāži - izdarīji x, samaksā tik un tik rubļu, aizdedz svecīti; gribi aizlūgt par mirušo, maksā tik un tik par svecīti, utml. arī katolicismā cilvēks ar vainas apziņu iet pie priestera, un tas saka - vai tu jau gavēji? vai skaitīji rožukroni? viduslaikos viņam piebilstu: "vai jau šaustīji savu muguru ar pletnēm? vai nosmērējies ar sūdiem?"
un Luters 16. gs. sākumā visu to darīja, viņš nezināja, kur paslēpties no saviem grēkiem, no sirdsapziņas apsūdzībām. bet, kad apkārt pa pilsētām laida indulgenču (grēku atlaižu) tirgotājus, viņš beidzot saprata, ka that's not the point, tu ar vistrakākajiem un neiedomājākajiem darbiem nekad neatpirksies no dieva un nekad neapklusināsi savu sirdsapziņu, jo tas nav iespējams, katrs grēks parāda bezgalīgi radikālo plaisu, kas ir starp cilvēku un dievu.
un tad viņš paskatījās uz Kristu, un saprata dievs jau visu ir izdarījis, pats gājis vissmagāko ceļu, lai cilvēks dzīvotu, ka neiespējamo cilvēka vietā ir paveicis dievs. ka Kristus nāve jau samaksājusi par visu sastrādāto karmu - kas jūdu izpratnē prasītu nomētāšanu ar akmeņiem. ne velti tā aina, kur Kristus aizstāv sievieti no nomētāšanas un velk smiltīs līniju - likums, sirdsapziņa un karma prasa nāvi, bet dievs nostājas starp akmeņiem un kritušo sievieti. tas, protams, uzliek bezgalīgu atbildību. Kristus tuvākie mācekļi eventuāli viņu nodeva - un saskaņā ar karmas likumu viņiem par to vajadzētu maksāt, pārvēršoties par kaut kādām sūda vabolēm. bet nē, nekādas vaboles, nekādas pletnes, Kristus saka - es tev dodu iespēju, ej, un negrēko vairs.

es domaaju ka cilveeks ieiet nirvaanaa tad, kad pasaka jaa, kad vinjsh saka 'jaa, esmu gatavs ljaut dziivei mani vadiit, lai atrisinaatu savu karmu, un es dariishu visu ko dziive liks, jo taa zina labaak', nirvaana ir tad, kad cilveeks vairs nepretojas, un saprot, ka tas vinjam (un visiem citiem, kas vinjam piesaistiiti) naak par labu, ka pretoshanaas vinjam naak par sliktu un piesaatina karmu. un kad vinjsh iesaistas un ir ieintereseets shajaa procesaa, dziives noluukos pret vinju. tas ir tas ko es domaaju ar buushanu atbildiigam. ka vinjsh nepeld pa dziivi kaa beigta zivs ar ciet aciim akli uzticoties. bet uzticaas, un ir ieintereseets tajaa kas notiek, un ir ieintereseets tajaa, kaapeec vinjsh uzticaas, un zina, ka uzticeeties ir pareizi, bet ir arii ieintereseets.

es domaaju protams ir jaapiedod, ja tu tieshama saproti savu situaaciju un pasauli, tad jau tu esi piedevis. bet absoluuta sapratne vairaakumam nav un ilgi nebuus pieejama. es piemeeram daudz ko veel nesaprotu, savu karmu, taapeec arii kkur zemapzinjaa neesmu pasaulei/sev piedevusi. bet cilveekam vienmeer ir iespeeja tuvoties piedoshanai un sapratnei, to paliidz izdariit alertness, apzinja, neiegrimshana miegaa. man shjiet, ka piedoshana nav kaut kas binaars, ir vai nav, bet ir celjsh uz piedoshanu, un kameer tu esi uz taa celja, tikmeer tu esi uz nirvaanas celja, uz pareizaa celja, pluusti kopaa ar labo, dievs pluust caur tevi, great. it's all about earnestness, veelme piedot, veelme saprast, utt, nebuut bad faith, neiegrimt paarsteidziigaas paarlieciibaas, nesteigties izskaidrot, ko nesaproti, atgaadinaat sev, ka gribi piedot, gribi saprast, meklee kas atrod utt, jaabuut earnest at all times, tas ir gruuti, taa ir kaa miega paraliize, tam jaaciinas pretim.

jā, alertness, responsiveness, no manas puses pēdējos mēnešos vēl "situacionisms", piekrītu abiem paragrāfiem.

ka pagaidām mēs visu redzam "mīklaini, kā spogulī", to kristieši nenoliedz, tad nu jautājums, cik ļoti šajā mīklainumā ir iespējams piedot sev, lai dzīvotu svētīgi. jo dievišķais redz cilvēku visu, dievišķais nav kaut kāds abstrakts princips un algoritms, viņš pazīst katru atsevišķi un redz katru partikulāro viņa veselumā, visās cēloņsekās, un tās ir individuālas attiecības, runājas ar katru atsevišķi par viņam pašam vissāpīgākajām un dziļumos apslēptākajām tēmām, iztaustot visnoslāņotāko karmu, tāpēc dievišķā piedošana ir pilnīgāka nekā cilvēka pašam sev, jo dievišķais visu saprot, kamēr es te peros un tikai mēģinu kaut ko saprast. un to stāvokli viņpus mīklainuma vēl dzīvē droši vien var satvert tajā uzticības momentā, vienīgais - atbildīgas uzticības.

kristiešu teoloģijā to kustību mēdz interpretēt, ka tev top piedots, un tad tu darbojies pateicībā par saņemto piedošanu, "viss ir žēlastība", viss ir dots, uzdāvināts, un ar dārgām veltēm nevar apieties kā pagadās, jābūt uzmanīgam, kā nesot dārgu procelāna vā.., fui, kā mazu bērnu pāri Indiāna Džounsa stila bezdibenim ar trauslu virvju tiltu.
tieši tāpēc, kā jau saki, earnestness kopā ar sapratni, tieši tāpēc Kristus sekotājiem ir tā perspektīva, kuri viņi ir gana saprotoši un uzmanīgi, lai spētu piedot citiem, jo dievs ir bijis saprotošs ar viņiem. galu galā arī Kristus uz krusta saka - tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara. kas par sapratni! un vai cilvēks tā maz var, tas ir tuvu neiespējamajam, bet then again, man liekas, ka cilvēks to var, viņš ir uz to aicināts

jaa, protams, ka dievs visu ir piedevis by default, dievam nemaz nekas nav jaapiedot, jo vinjsh radiija cilveeku/dveeseli ar noluuku. jeb dievs piedod, jo redz kopbildi un visu saprot. cilveekam savukaart kopbildes nevar buut, to ierobezho praats, taadeelj arii gruuti piedot. un te arii ir mana probleema - es shaubos ka man izdosies shajaa dziivee izpildiit dieva noluuku/piedot jo es juutos aprobezhota, un viss ko es varu dariit ir atvainoties citiem, kurus pievilju.
dievu nav iespeejams pievilt, jo cilveeks ir dalja dieva, un dievam ir daudz laika, un ja ne shajaa dziivee tad citaa agri vai veelu karma tiks atrisinaata vai radiis kaut ko citu, kas dievam vajadziigs. es nedomaaju, ka dievs jebkad noveershas no cilveeka kaa no melnas avs, lai cik shtruntiigs cilveeks buutu. dievam nav nederiigu cilveeku. bet bet bet, no cilveeka perspektiivas vinjsh pats cilveeks sev ir gan melnaa avs, gan nederiigs, gan greeciigs, nepiedodams, neizprotams, lieks, vainiigs utt.

mans iebildums pret karmas risināšanu nākošajās dzīvēs llīdz bezgalībai ir divejāds a) tā ir kaut kāda graduāla un kumulatīva ētika. bet īstā ētika ir rupture, kvalitatīvs lēciens, tu kvantitatīvi "neizaudz" līdz ētikai; b) var atlikt visu uz nākošo dzīvi, cik uziet, un pasīvi noskatīties kā karmas ēnu teātris izrīkojas ar tevi un izspēlējas tavā dzīvē

runa nav par taadu 'ai i can't be bothered risinaat karmu bogger off, veel jau buus naakamaa dziive' respektiivi ne par ljaunpraatiigu karmas nerisinaashanu, kas protams ir neetiski. bet par actual nespeeju, apzinju ka tu esi tik dzilji iebraucis mezhaa, ka tev shkjiet neiespeejami tik iisajaa cilveeka dziives laikaa jebko atrsinaat. tu aptuveni juuties kaa frodo, kursh tikko ir pametis shiiru, un tu nemaz netici, ka jebkad speesi te atgriezties, kur nu veel dziivs saniegt mordoru.

tāpēc Frodo visu laiku blakus bija Sems, kas teica "there is still hope, master Baggins", pat ja viss bija totāli bezcerīgi. un viņiem to visu paveikt bija tūkstoškārt neiespējamāk, against all impossible odds, nekā mums risināt karmu, kura tikai mūsu galvās izskatās neiespējama, un tāpēc mēs paši on our own to nekad nespēsim atrisināt

but we are on our own, mums nav nekaads Sems. un tieshi tas kas ir tikai galvaa ir visneiespeejamaakais it's elusive, nekonkreets

nu ja Frodo būtu on his own, tur nekas daudz nebūtu sanācis, pat ja viņš tā bija iecerējis, viņam bez Sema būtu tikai Golums, kas bija problemātisks ceļa biedrs. jo cik reizes bija tā, ka Frodo galvā jau visu bija atmetis, vienmēr vajadzēja nākt kaut kam eksternālam, kas pinpointoutu apziņu - pārsvarā "ārējais" bija Sems, vienā reizē tā bija Galadriēlas vīzija. un es domāju, ka Sems ir, viņi visu laiku gadās pa ceļam, vai piesakās iet līdz, ir vienkārši jābūt vērīgākiem, jo mēs sev esam iestāstījuši, ka visu varam paši, esam on our own un ka visi citi grib nospert gredzenu, aizdomīgums

jaa es saprotu, bet shaubas

šaubas, tas ir normāli, bet viņām ir īstais laiks un vieta. Frodo, protams, šaubījās pamatoti, bet - no viņa, šī mazā hobita, bija atkarīgs viss Viduszemes un visa labā un skaistā liktenis

šaubas rada iespaidu, ka ir baudāmas, jo pastāv un bezgalīgu kalkulāciju un ka visu var apvērst otrīdi, ka viņas ir tās gudrākās. nesaprotu, kā var tik viennozīmīgi uzticēties šaubām ar viņu pretentiousness, viņas redz tikai savu monētas pusi un pieķeras ērglim tik ļoti, ka vispār neaizdomājas par ģērboni

manaa gadiijumaa taa pat nav aktiiva piekjershanaas shaubaam. es driizaak veeroju, kaa 'kaut kaads mans es' pieveershas shaubaam, and nothing can be done.
es sev shkjietu kaa impotents veerotaajs, vienmeer staavoshs malaa, veero kaa dazhaadas manas puses kjiiveejas kaa beerni, un shaubas ir shii beernudaarza bully, kas ar savaam metodeem vienmeer uzvar un kljuust par noteiceeju.
un shis impotentais veerotaajs ir bezgala pacietiigs un nevienu nenosoda, vinjam ir bezgaliigi daudz laika un iespeeju, vinjsh zina, ka eventually viss notiek uz labu, taapeec mana mazaa dziive, shaubu uzvara taas ietvaros, nav noteicosha, it's not an end it's means, viss kas notiek paskaidro un rada.
un paradoksaali, domaajot par to, kas tad ir tas mans 'es', es tuvaak juutos shim veerotaajam. taapeec man nav genuine motivaacijas intereseeties lai shaubas neuzvareetu, vai cits beernudaarza beerns izvirziitos vadiibaa ar saviem sapnjiem, idejaam, iniciatiivu. dazhreiz, kad es-veerotaajs aizskatos uz kaadu no beerniem (neveiksmiiga metafora) saakas liidzjutiiba un fanoshana, piekjershanaas un protams, aizmirstaas ka tu tas neesi/ esi tikai veerotaajs, un neitralitaate, pienjemshana zuud un tu giribi ienjemt nostaajas un puses, un ja tas buutu iespeejams vairs nekad neatlekt atpakalj aiz pasaules un buut visa veerotaajs, tad es no sirds priecaatos uzsakt karu ar shaubaam un visiem paareejiem nejeegaam un ljaundariem. bet it kaa peec kaut kaada fizikas likuma, man obligaati ir jaabuut gan veerotaajam gan veeroshanas objektam, nestabils staavoklis. tas ir laika jautaajums, un es atkal pamostos kaa veerotaajs, kuram katrs 'kaut kaada mana es' variants un veidols shkjiet absoluuti nepiecieshami, shii mijiedarbiiba starp shaubaam un visu paareejo, labo un slikto utt. es nekad neuzzinaashu prieksh kam tas ir nepiecieshams, bet taa ir vieniigaa, domineejoshaa sajuuta, kam it kaa pat neprasaas pieraadiijumu, ka viss shis ir vajadziigs, saubas utt.

vārdu sakot, viss mans garais penteris bija par to, ka jāpadomā, ko nozīmē piedošana. piemēram, es sev pats nespēju piedot daudz ko, es zinu, ka tā nasta man vilksies līdzi līdz mūža galam, tā ir karma. bet vienlaikus Kristus man saka - protams, visgrūtāk ir piedot pašam sev, tāpēc beidzot skaties uz mani. un tas nav viegli.