nu ja Frodo būtu on his own, tur nekas daudz nebūtu sanācis, pat ja viņš tā bija iecerējis, viņam bez Sema būtu tikai Golums, kas bija problemātisks ceļa biedrs. jo cik reizes bija tā, ka Frodo galvā jau visu bija atmetis, vienmēr vajadzēja nākt kaut kam eksternālam, kas pinpointoutu apziņu - pārsvarā "ārējais" bija Sems, vienā reizē tā bija Galadriēlas vīzija. un es domāju, ka Sems ir, viņi visu laiku gadās pa ceļam, vai piesakās iet līdz, ir vienkārši jābūt vērīgākiem, jo mēs sev esam iestāstījuši, ka visu varam paši, esam on our own un ka visi citi grib nospert gredzenu, aizdomīgums

jaa es saprotu, bet shaubas

šaubas, tas ir normāli, bet viņām ir īstais laiks un vieta. Frodo, protams, šaubījās pamatoti, bet - no viņa, šī mazā hobita, bija atkarīgs viss Viduszemes un visa labā un skaistā liktenis

šaubas rada iespaidu, ka ir baudāmas, jo pastāv un bezgalīgu kalkulāciju un ka visu var apvērst otrīdi, ka viņas ir tās gudrākās. nesaprotu, kā var tik viennozīmīgi uzticēties šaubām ar viņu pretentiousness, viņas redz tikai savu monētas pusi un pieķeras ērglim tik ļoti, ka vispār neaizdomājas par ģērboni

manaa gadiijumaa taa pat nav aktiiva piekjershanaas shaubaam. es driizaak veeroju, kaa 'kaut kaads mans es' pieveershas shaubaam, and nothing can be done.
es sev shkjietu kaa impotents veerotaajs, vienmeer staavoshs malaa, veero kaa dazhaadas manas puses kjiiveejas kaa beerni, un shaubas ir shii beernudaarza bully, kas ar savaam metodeem vienmeer uzvar un kljuust par noteiceeju.
un shis impotentais veerotaajs ir bezgala pacietiigs un nevienu nenosoda, vinjam ir bezgaliigi daudz laika un iespeeju, vinjsh zina, ka eventually viss notiek uz labu, taapeec mana mazaa dziive, shaubu uzvara taas ietvaros, nav noteicosha, it's not an end it's means, viss kas notiek paskaidro un rada.
un paradoksaali, domaajot par to, kas tad ir tas mans 'es', es tuvaak juutos shim veerotaajam. taapeec man nav genuine motivaacijas intereseeties lai shaubas neuzvareetu, vai cits beernudaarza beerns izvirziitos vadiibaa ar saviem sapnjiem, idejaam, iniciatiivu. dazhreiz, kad es-veerotaajs aizskatos uz kaadu no beerniem (neveiksmiiga metafora) saakas liidzjutiiba un fanoshana, piekjershanaas un protams, aizmirstaas ka tu tas neesi/ esi tikai veerotaajs, un neitralitaate, pienjemshana zuud un tu giribi ienjemt nostaajas un puses, un ja tas buutu iespeejams vairs nekad neatlekt atpakalj aiz pasaules un buut visa veerotaajs, tad es no sirds priecaatos uzsakt karu ar shaubaam un visiem paareejiem nejeegaam un ljaundariem. bet it kaa peec kaut kaada fizikas likuma, man obligaati ir jaabuut gan veerotaajam gan veeroshanas objektam, nestabils staavoklis. tas ir laika jautaajums, un es atkal pamostos kaa veerotaajs, kuram katrs 'kaut kaada mana es' variants un veidols shkjiet absoluuti nepiecieshami, shii mijiedarbiiba starp shaubaam un visu paareejo, labo un slikto utt. es nekad neuzzinaashu prieksh kam tas ir nepiecieshams, bet taa ir vieniigaa, domineejoshaa sajuuta, kam it kaa pat neprasaas pieraadiijumu, ka viss shis ir vajadziigs, saubas utt.