protams, jābūt atbildīgam.
jo piedošana jau nav patvaļa.
te vispār jādomā, ko nozīmē piedošana.

lai būtu tuvāk - budisms jau parādās kā polemika pret hinduismu, jo hinduismā un vēdiskajā tradīcijā tev visa tā karma, loki, kuros uzkrāta karma jāizpērk un jānodedzina, hence, ir kārtu sabiedrība, piedzimi par zemāko kastu pats vainīgs, tā ir tava karma, piedzimi par bacili - pats vainīgs, umtl,daudzus tas nomocīja, arī jauno Sidhārtu, tāpēc viņš visādi ceļoja, mācījās, piekopa dažādas tehnikas, lai it kā izpirktu karmu, but to no avail. un vienā brīdī, sēžot zem koka, parādījās atklāsme, ka karmu nevar šādi izpirkt, ka karma, jā, tulkojot ir "sastrādātais", tāpēc arī visa budisa mācība par cēloņ-sekām, bet, manuprāt, uzsvars uzreiz pavēršas uz līdzcietību un kaut kādu apskaidrību citā griezumā, ko uzreiz tagad nevaru rekonstruēt, vārdu sakot, meditācija, fiziskās prakses, neēšana, utml, tas viss der, bet tas nav izšķirošais, tas neattīra karmu, kā rezultātā parādās uzsvars uz to, ka mēs jau tagad, tepat, par spīti visai uzkrātajai karmai - caur līdzcietību - varam ieiet nirvānā.

kristietībā jau nav savādāk. par sievieti, kura daudz bija grēkojusi, Kristus teica - "viņa daudz mīlēja, viņai daudz tika piedots". protams, sirdsapziņa cilvēku apsūdz, un tas var izpausties dažādās groteskās formās, atceros, Krievijā baznīcās ir cenrāži - izdarīji x, samaksā tik un tik rubļu, aizdedz svecīti; gribi aizlūgt par mirušo, maksā tik un tik par svecīti, utml. arī katolicismā cilvēks ar vainas apziņu iet pie priestera, un tas saka - vai tu jau gavēji? vai skaitīji rožukroni? viduslaikos viņam piebilstu: "vai jau šaustīji savu muguru ar pletnēm? vai nosmērējies ar sūdiem?"
un Luters 16. gs. sākumā visu to darīja, viņš nezināja, kur paslēpties no saviem grēkiem, no sirdsapziņas apsūdzībām. bet, kad apkārt pa pilsētām laida indulgenču (grēku atlaižu) tirgotājus, viņš beidzot saprata, ka that's not the point, tu ar vistrakākajiem un neiedomājākajiem darbiem nekad neatpirksies no dieva un nekad neapklusināsi savu sirdsapziņu, jo tas nav iespējams, katrs grēks parāda bezgalīgi radikālo plaisu, kas ir starp cilvēku un dievu.
un tad viņš paskatījās uz Kristu, un saprata dievs jau visu ir izdarījis, pats gājis vissmagāko ceļu, lai cilvēks dzīvotu, ka neiespējamo cilvēka vietā ir paveicis dievs. ka Kristus nāve jau samaksājusi par visu sastrādāto karmu - kas jūdu izpratnē prasītu nomētāšanu ar akmeņiem. ne velti tā aina, kur Kristus aizstāv sievieti no nomētāšanas un velk smiltīs līniju - likums, sirdsapziņa un karma prasa nāvi, bet dievs nostājas starp akmeņiem un kritušo sievieti. tas, protams, uzliek bezgalīgu atbildību. Kristus tuvākie mācekļi eventuāli viņu nodeva - un saskaņā ar karmas likumu viņiem par to vajadzētu maksāt, pārvēršoties par kaut kādām sūda vabolēm. bet nē, nekādas vaboles, nekādas pletnes, Kristus saka - es tev dodu iespēju, ej, un negrēko vairs.