ar karmu ir kā ar ilgu sīpola lobīšanu

kristietība, piemēram, to risina, vienkārši pasakot "tev viss ir piedots, ej un negrēko vairs", jo tieši to arī nozīmē karmas nomešana, ka kaut kāds augstākais princips pasaka, ka tev vairs nevajag vilt līdzi visu to kravu, viss ir nogriezts, noslaucīts, visas asaras nožāvētās, dzīvo sveiks. un varētu šķist, ka viss ir rožaini, taču cilvēkiem ir ļoti grūti noticēt kaut kam tādam, cilvēks iesēžas sirdapziņas tankā un visu laiku turpina sevi apsūdzēt, un tad laikam ir jāiet tas grūtais ceļš, ko nozīmē tā sīpola lobīšana, kārtu pa kārtai, ar asarām un individuālu saduršanos ar katru miziņu, kaut kas līdzīgs, starp citu, iešanai caur elles lokiem. es tikai nezinu, vai tas cilvēciski maz iespējams, un kurš no abiem ceļiem ir vieglāks