jā, alertness, responsiveness, no manas puses pēdējos mēnešos vēl "situacionisms", piekrītu abiem paragrāfiem.

ka pagaidām mēs visu redzam "mīklaini, kā spogulī", to kristieši nenoliedz, tad nu jautājums, cik ļoti šajā mīklainumā ir iespējams piedot sev, lai dzīvotu svētīgi. jo dievišķais redz cilvēku visu, dievišķais nav kaut kāds abstrakts princips un algoritms, viņš pazīst katru atsevišķi un redz katru partikulāro viņa veselumā, visās cēloņsekās, un tās ir individuālas attiecības, runājas ar katru atsevišķi par viņam pašam vissāpīgākajām un dziļumos apslēptākajām tēmām, iztaustot visnoslāņotāko karmu, tāpēc dievišķā piedošana ir pilnīgāka nekā cilvēka pašam sev, jo dievišķais visu saprot, kamēr es te peros un tikai mēģinu kaut ko saprast. un to stāvokli viņpus mīklainuma vēl dzīvē droši vien var satvert tajā uzticības momentā, vienīgais - atbildīgas uzticības.

kristiešu teoloģijā to kustību mēdz interpretēt, ka tev top piedots, un tad tu darbojies pateicībā par saņemto piedošanu, "viss ir žēlastība", viss ir dots, uzdāvināts, un ar dārgām veltēm nevar apieties kā pagadās, jābūt uzmanīgam, kā nesot dārgu procelāna vā.., fui, kā mazu bērnu pāri Indiāna Džounsa stila bezdibenim ar trauslu virvju tiltu.
tieši tāpēc, kā jau saki, earnestness kopā ar sapratni, tieši tāpēc Kristus sekotājiem ir tā perspektīva, kuri viņi ir gana saprotoši un uzmanīgi, lai spētu piedot citiem, jo dievs ir bijis saprotošs ar viņiem. galu galā arī Kristus uz krusta saka - tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara. kas par sapratni! un vai cilvēks tā maz var, tas ir tuvu neiespējamajam, bet then again, man liekas, ka cilvēks to var, viņš ir uz to aicināts