mani tas viss tik ļoti caurstrāvo. meh. pilnīgi insane.

es domāju, ka tāda grāmata būtu diezgan populāra, cilvēkiem patīk angst; ja vēl uztaisītu pareizu dizainu un nosakumu, visi hipsteri noteikti tādu pirktu

i say go for it!

es vēlos uzrakstīt grāmatu par cerību, lielu, zaļu lauku, provinci, apburtā apļa pārciršanu, mīlestību un visumu, kuru mīlestība dzen uz priekšu un liek būt un notikt, protams, savā ziņā, tā rūgtuma grāmata varētu sastādīt pirmo daļu vai 1/3, un varētu uztaisīt inovatīvi (zin', kā Kortasāra Klasīšu spēli) , ka pirmo daļu varētu lasīt kā bad infinity, uz mēmu, apātisku riņķi, lai vēl šausmīgāk, bet otro daļu kā good infinity, pa spirāli, ar nelielām reminiscencēm un optiku un komentariem reizēm atgriežoties pirmajā daļā, tiesa, to visu vai atsevišķas epizodes jau lasot no otrās daļas optikas un perspektīvas, jo visums būtībā redz tagadni, nākotni un pagātni vienlaicīgi. interesantākais būtu izdomāt tādu kā tiltu, kas savieno abas daļas, kvalitatīvu lēcienu.

tu man patiic, jo tev ir skaists praats un degsme, bet manii vienmeer buus rugtums pret taadiem cilveekiem kaa tu, jo es neticu, ka buut cilveekam ir skaisti, un es domaaju, ka cilveeki kas ar prieku un beznosaciijumu miilestiibu apbriino pasauli ir traki vai netaisniigi laimiigi, un kaapeec es nee. jo es skatos no taadas vietas, kur es esmu ieslodziita.

man nav svešas sajūtas un spekulācijas par cilvēku dzimuma nīcību. cilvēku raksturo iesviestība pasaulē, viņš no nekurienes rodas, piedzimst, iekrīt jau gatavā, notiekošā, trakā dažādu dispozīciju, nosacījumu un facticity pasaulē, kura uz pirmo acu uzmetienu 90% gadījumu ir naidīgi, kaitīgi vai vienkārši nelabvēlīgi un kritiski noskaņota pret jaunpienācēju, uzreiz daudz ko pieprasot, sagaidot, uzspiežot hendlot to visu un samierināties, adaptēties; nav pārsteigums, ka lielu daļu cilvēku šāds vienlaikus piepešs un lēns (pamazām iemācoties un apzinoties arvien lielāku kontekstu un faktus, un iepriekšnolemtības) kultūršoks visnotaļ traumē, tam vajadzētu spēt izraisīt ganna lielu empātiju un brālības un vienotības sajūtu starp mums visiem, jo mēs visi bez izņēmuma nonākam tiešākā vai pastarpinātākā kontaktā ar šo trako un neizbēgamo kontekstualitāti.
un ko es esmu iemācījies, ka cilvēks ir pietiekoši brīvs un jēdzīgs, un apbrīnojami dziļš, lai spētu saglabāt brīvību un pašnoteikšanos savā attieksmē pret šo visu (manuprāt, uzpūsto) kontekstu, cilvēks, manuprāt, ir tāds, kas var to visu kontekstu apzināties un apsekot, vienlaikus spējot par to visu nesatraukties, proti, jo vairāk tu apzinies, cik viss ir kontekstuāls un jo vairāk to veicot tu tā kā izņem sevi ārpus iekavām - jo vairāk viņš apzinās, cik tas viss īstenībā nav tik traki nomācoši un ļauni. skaties, vai kaķim rūp, ka viņš ir resns vai slikts kaķis? vai kokam fotosintēze draudīgās skavas un neizbēgamība vispār kaut ko nozīmē? vai zvaigžņu putekļiem skauž, kad viņi veido jaunu saules sistēmu, skauž, ka akut kur citur ir (pēc cilvēku mēra) skaistāki un pilnīgāki, progresīvāki zvaigžņu putekļi? man liekas, pat ja koks apzinātos fotosintēzi, viņš par to pasmaidītu, papurinātu galvu un turpinātu augt. tu to sauktu par muļķa laimi? yet, man kaut kā liekas, ka kokam tomēr ir lielāka, skaidrāka apziņa, to vienkārši uz leju nevelk faktu smagums. redzi, tas izklausās tik vienkārši - pasaule tur ārā notiek, tur rosās fakti, kālab man satraukties par to, ko nevaru ietekmēt? es labāk satraucos par savu attieksmi pret šiem ārpuspasaules faktiem, mūsu attieksme pret pasauli ir brīva.

pat šeit ir ticība (belief) , tu raksti, "neticu, ka cilvēkam būt ir skaisti" , tātad tu tici, ka cilvēkam būt ir ne - skaisti. ticība, tik un tā, lai vai cik bad faith tā būtu. bet vai tu droši z i n i, ka cilvēkam būt ir neskaisti? vai ir 60% empīrisku datu, kas liecina par labu cilvēka būtības neskaistumam, un 40%, kas liecina par pretējo? vai varbūt proporcija ir otrāda? un vai būsi tik pārdroša, la galvotu, ka proporcija ir 90% pret 10%? un varbūt pat tas, kurus novērtēji kā slikto kontekstu, nemaz neizrādās slikts konteksts? cilvēka iesviestība, nu labi, 100%. un ja nu būt šādi iesviestam ir labi, putns ir iesviests gaisā, bet mēs - iesviesti faktu jūrā, kurā var būt gan apbrīnojami koraļļu rifi, gan izsalkušas (haizivis ? (tiesa, bez šaubām skaistas un kā dzīvas būtnes visnotaļ pilnvērtīgas, ar noteiktu purpose sistēmā un ar līdzīgām tiesībām uz izdzīvošanu kā tu un citi)
nu labi, par daudz, but i guess you can catch my drift

kā jau kaut kad rakstīju, manuprāt, pārāk liela iedzziļināšanās kontekstā ir tas pats bad infinity, es domāju, tikpat labi pietiktu ar trīs četriem faktiem, kaut kādu struktūru, un ar to jau pietiek, lai pasauli pārdzīvotu un izjustu gana dziļi un kvalitatīvi un dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. fraktāļi, kā nekā. redzi, modernie cilvēki ir izslāpuši pēc milīgas ontoloģijas, ar kuru salīdzinot citu, senāku un 'primitivāku' (ho ho) tautu ontoloģijas ir visnotaļ pieticīgas, bet tas viņus, manuprāt, nepadar par ubagiem vai ar realitātēiapdalītajiem

bet tad, kad tu muus saliidzini ar kokiem vai dziivniekiem, tu zini, ka tas nav tas pats. cilveeks nekad nevarees liidz galam atbriivoties no praata, lai kaads vinjsh buutu budists vai ticiibnieks. praats ir briinishkjiigs un indiigs, un nekas kas ir gan slkts gan labs, kaads ir praats, nevar buut labs.

bet paldies tev par to, ko uzrakstiiji. jo es nezinu, vai tu pats sev tici, bet es biezhi noticu, kad saka kaut ko labu. man tas, ko tu uzrakstiiji vakar uzlaboja garstaavokli. tas ir taa, kaa ar taam biljarda bumbinjaam, kuras viena otru ieripina. man ir taads skumjsh bet ljoti sveetiigs un motiveets prieks, ka eksistee taadi skaidri un optimistiski cilveeki, kaa tu. tas ir kaa ar sauli, kaut vinja ir nesaudziiga un biezhi neatbilst eksistenciaalista sentimentiem,par spiiti visam, tu cilveeks zini, ka vinja ir pareiza un vajadziiga un bezgala laba.

prāts ir brīnišķīga balva, used propperly tas var mūs vest pretīm ievērojamiem sapratnes un apznāšanās dziļumiem. cilvēks var būt putns ar prātu, iedomājies, būt putnam un to apzināties, lidot debesīs, vīt ligzdas un paralēli pārdzīvot visādas asociatīvās ķēdes. jā, putns ar prātu reizēm kādā lietainā dienā varbūt iegrimtu melanholiskās pārdomās par putna dzīves fragility, bet tas taču ir vēl jo skaistāk, manuprāt.
bet ir vairāk, man dzīves projekts ir šāds, un prātam tajā, protams, ir liela loma: filozofija izkāpa no mitoloģijas primal soup, es to salīdzinu ar Sprīdīša iziešanu no dzimtās sētas, dodoties meklēt laimi, tikai lai atgrieztos mājās un laimi atrastu turpat. bet, lai Sprīdītis atrastu laimi mājās, viņam nepieciešami bija jāveic ceļš apkārt pasaulei un jātaisa baigie kvesti un jāiziet iniciācijas, utt. protams, nevar izslēgt, ka ir cilvēki, kuri ir laimīgi, nemaz arī nepametot dzimto sētu, nu, cilvēki ir dažādi, laime ir viena. un līdzīgi ar filozofiju, es ar filoz rūdījumu un pasaulīgajiem līkločiem vēlos atgriezties mitoloģijas un dzimtās sētas laimes primeval zupā. bet tā nebūs tīras ignorance un paviegla naivuma zupa vai bēgšana no naidīgās pasaules, es apzināti būšu atgriezies un apzināti būšu sapratis, ka mājas ir laime. bet tas nekādā gadījumā nebūs tas pats, kā tad, ja es nemaz nebūtu izgājis, ar filoz palīdzību nonākot mājās, es turpinu dzīvot ar visu to, ko kvestā esmu pieredzējis, man ir dažādas optikas, man pieder dažādu garīgo un intelektuālo vingrinājumu rezultātā radusies disciplīna, atklāsmes, utt. bet es esmu mājās, ir veikts kvalitatīvs lēciens, es neesmu vienkārši nogājis apli, esmu veicis spirāles loku uz augšu. var būt labi vienkārši mītu pirmatnējā zupa, tiesa, neesmu drošs, vai tīra filozofija, izsviestība pasaulē bez mājām, varētu būt laba, bet katrā gadījumā esmu pārliecināts, ka mitoloģija + filozofija (mājas + mājas kā laime (ko veido noietais ceļš uz tām, ilgais ceļš kāpās, kas pilns ar pieredzējumiem, rūdīšanos, utt, ceļš uz atgriešanos)) vienkārši ir vēl labāk. es domāju, ka mājas un prāts ir savienojami, pat produktīvi.

kaut kā quite cryptic izteicos, bet ceru, ka saprati.

par existenz. - tu meklē Pjēru un aizej uz krogu, kur viņam vajadzētu būt, un konstatē, ka Pjēra tur nav. bet pašā krogā kā tādā nav 'Pjēra Neesamības', cilvēks, kas meklē Pjēru, ir tas, kas šo Pjēra neesamību ienes krogā. tāpat ar sauli, tu vai nu vari ienest saulē tās nesaudzību, vai pretēji - ienest saulē to, ka viņa ir pareiza un laba, bet vēl labāk, manuprāt, ir apzināties, ka viņpus tā, ko tu ienes saulē vai krogā, ir kaut kas vairāk, protams, manam facticity saistītajam 'es' līdz galam nepieejama, pati saule, tīra, manu spekulāciju nesamaitāta, daudz labāka, iespaidīgāka par to vienkāršo cilvēciskās izpratnes labumu, ko es ienesu viņā. saule kā tāda, saule, kāda tā būtu, ja cilvēku dzimums, valoda un domāšanas paradumi vairs nepastāvētu.

redzu, ka esi lasiijis Sartru.

luuk, tas arii man shkjiet visneizdibinaamaak, kaa var atgriezties maajaas peec visas pasaules. es pati to dedziigi veelos. visdazhaadaakajaas jomaas. man shkjiet tas ir tas, ko dziive no cilveekiem grib, lai vinji redz pasauli un apzinaas, un ar sho apzinju, atgriezhas 'maajaas' pie taa magjiskaa saakuma, kaa nu kursh to izprot. man shaadi cilveeki shkjiet Iisti cilveeki, kaa aplis, ar nosleegumu. bet man taas shkjiet tikai teiksmas, un man tas shkjiet milziigs leeciens tikai stiprajiem. kameer es pati muljkjiigi domaaju, ka buut stipram, ir turpinaat maldiities. es arii te kriptiski turpinu, bet tu ljoti labi saaki, es miilu analogjijas, un nekas tavu skatiijumu un izveeles nebuutu paskaidrojis labaak kaa 'Spriidiitis'. un nav jau iipashi svariigi kaadiem vaardiem un metaforaam skaidro, jo vaardi jau ir aizstaajaami, bet noziime viena. un man shkjiet, ka es labi sapratu tavu domu lidojumu.
tev shaadi vajag runaat ar cilveekiem un nomierinaat vinjiem praatus. shis varbuut ir paaraak pompozi, bet man mamma staastiija, kaa vinja jauniiba, kad bija traki, lasiija biibeli, un vinja teica, ka vinja nemaz iipashi neiedziljinaajaas, kas tur rakstiits, bet no lasiishanaa pavadiitaa laika, vinju paarnjeema sveetiiga, viegla un pateiciiga sajuuta, kaa briinums. man mazliet ir taa, kad tu raksti savus palagus.

Dekarts maldījās tik ilgi, kamēr atrada stingrus pamatus (-u), par kuriem vairs nav iespējams maldīties/šaubīties.

dīvainā kārtā tieši evanģēliji mani arī nomierina, es iedomājos, vizualizēju un varbūt pat ceru, ka tās tiešām ir reālas liecības par reāliem notikumiem, un dīvainā kārtā, ideja, ka kaut kur milzīgajā vēstures un faktu jūklī ir noticis kaut kas tāds, piemēram, Diev-cilvēks, kas neļauj ar akmeņiem nomētāt grēcinieci, vai, ka viņš ar visādiem slimajiem, kropļiem, ubagiem un dzīves pabērniem staigā pa saules izdedzinātu zemi un dod viņiem cerību, mieru un gaišuma sajūtu - šāda ideja un lai vai cik vāra, bet tomēr iespējamība par kaut ko tik skaistu un cilvēcīgu (visums, kas rīkojas cilvēcīgi (Jēzus kā patiess Dievs un patiess cilvēks) mani tiešām mierina un iedvesmo. es atkal iedomājos, piemēram, lūdziet par savu pāridarītāju vai netiecieties būt pirmie, pārāki par saviem līdzbiedriem, un it īpaši es iedomājos par to, ka, jā, ir bijuši un varbūt pat pavisam netālu, vai tomēr kaut kur plašajā pasaulē ir šādi cilvēki, kas domā tāpat un realizē kaut ko tik pārdabisku praksē, tad doma, ka kaut kas tik pārdabisks ienāk starp visiem kailajiem un aukstajiem faktiem, iededzot ugunskuru tuksnesī, nakts vidū - šāda doma ir pacilājoša.