redzu, ka esi lasiijis Sartru.

luuk, tas arii man shkjiet visneizdibinaamaak, kaa var atgriezties maajaas peec visas pasaules. es pati to dedziigi veelos. visdazhaadaakajaas jomaas. man shkjiet tas ir tas, ko dziive no cilveekiem grib, lai vinji redz pasauli un apzinaas, un ar sho apzinju, atgriezhas 'maajaas' pie taa magjiskaa saakuma, kaa nu kursh to izprot. man shaadi cilveeki shkjiet Iisti cilveeki, kaa aplis, ar nosleegumu. bet man taas shkjiet tikai teiksmas, un man tas shkjiet milziigs leeciens tikai stiprajiem. kameer es pati muljkjiigi domaaju, ka buut stipram, ir turpinaat maldiities. es arii te kriptiski turpinu, bet tu ljoti labi saaki, es miilu analogjijas, un nekas tavu skatiijumu un izveeles nebuutu paskaidrojis labaak kaa 'Spriidiitis'. un nav jau iipashi svariigi kaadiem vaardiem un metaforaam skaidro, jo vaardi jau ir aizstaajaami, bet noziime viena. un man shkjiet, ka es labi sapratu tavu domu lidojumu.
tev shaadi vajag runaat ar cilveekiem un nomierinaat vinjiem praatus. shis varbuut ir paaraak pompozi, bet man mamma staastiija, kaa vinja jauniiba, kad bija traki, lasiija biibeli, un vinja teica, ka vinja nemaz iipashi neiedziljinaajaas, kas tur rakstiits, bet no lasiishanaa pavadiitaa laika, vinju paarnjeema sveetiiga, viegla un pateiciiga sajuuta, kaa briinums. man mazliet ir taa, kad tu raksti savus palagus.

Dekarts maldījās tik ilgi, kamēr atrada stingrus pamatus (-u), par kuriem vairs nav iespējams maldīties/šaubīties.

dīvainā kārtā tieši evanģēliji mani arī nomierina, es iedomājos, vizualizēju un varbūt pat ceru, ka tās tiešām ir reālas liecības par reāliem notikumiem, un dīvainā kārtā, ideja, ka kaut kur milzīgajā vēstures un faktu jūklī ir noticis kaut kas tāds, piemēram, Diev-cilvēks, kas neļauj ar akmeņiem nomētāt grēcinieci, vai, ka viņš ar visādiem slimajiem, kropļiem, ubagiem un dzīves pabērniem staigā pa saules izdedzinātu zemi un dod viņiem cerību, mieru un gaišuma sajūtu - šāda ideja un lai vai cik vāra, bet tomēr iespējamība par kaut ko tik skaistu un cilvēcīgu (visums, kas rīkojas cilvēcīgi (Jēzus kā patiess Dievs un patiess cilvēks) mani tiešām mierina un iedvesmo. es atkal iedomājos, piemēram, lūdziet par savu pāridarītāju vai netiecieties būt pirmie, pārāki par saviem līdzbiedriem, un it īpaši es iedomājos par to, ka, jā, ir bijuši un varbūt pat pavisam netālu, vai tomēr kaut kur plašajā pasaulē ir šādi cilvēki, kas domā tāpat un realizē kaut ko tik pārdabisku praksē, tad doma, ka kaut kas tik pārdabisks ienāk starp visiem kailajiem un aukstajiem faktiem, iededzot ugunskuru tuksnesī, nakts vidū - šāda doma ir pacilājoša.