Dekarts maldījās tik ilgi, kamēr atrada stingrus pamatus (-u), par kuriem vairs nav iespējams maldīties/šaubīties.

dīvainā kārtā tieši evanģēliji mani arī nomierina, es iedomājos, vizualizēju un varbūt pat ceru, ka tās tiešām ir reālas liecības par reāliem notikumiem, un dīvainā kārtā, ideja, ka kaut kur milzīgajā vēstures un faktu jūklī ir noticis kaut kas tāds, piemēram, Diev-cilvēks, kas neļauj ar akmeņiem nomētāt grēcinieci, vai, ka viņš ar visādiem slimajiem, kropļiem, ubagiem un dzīves pabērniem staigā pa saules izdedzinātu zemi un dod viņiem cerību, mieru un gaišuma sajūtu - šāda ideja un lai vai cik vāra, bet tomēr iespējamība par kaut ko tik skaistu un cilvēcīgu (visums, kas rīkojas cilvēcīgi (Jēzus kā patiess Dievs un patiess cilvēks) mani tiešām mierina un iedvesmo. es atkal iedomājos, piemēram, lūdziet par savu pāridarītāju vai netiecieties būt pirmie, pārāki par saviem līdzbiedriem, un it īpaši es iedomājos par to, ka, jā, ir bijuši un varbūt pat pavisam netālu, vai tomēr kaut kur plašajā pasaulē ir šādi cilvēki, kas domā tāpat un realizē kaut ko tik pārdabisku praksē, tad doma, ka kaut kas tik pārdabisks ienāk starp visiem kailajiem un aukstajiem faktiem, iededzot ugunskuru tuksnesī, nakts vidū - šāda doma ir pacilājoša.