man nav svešas sajūtas un spekulācijas par cilvēku dzimuma nīcību. cilvēku raksturo iesviestība pasaulē, viņš no nekurienes rodas, piedzimst, iekrīt jau gatavā, notiekošā, trakā dažādu dispozīciju, nosacījumu un facticity pasaulē, kura uz pirmo acu uzmetienu 90% gadījumu ir naidīgi, kaitīgi vai vienkārši nelabvēlīgi un kritiski noskaņota pret jaunpienācēju, uzreiz daudz ko pieprasot, sagaidot, uzspiežot hendlot to visu un samierināties, adaptēties; nav pārsteigums, ka lielu daļu cilvēku šāds vienlaikus piepešs un lēns (pamazām iemācoties un apzinoties arvien lielāku kontekstu un faktus, un iepriekšnolemtības) kultūršoks visnotaļ traumē, tam vajadzētu spēt izraisīt ganna lielu empātiju un brālības un vienotības sajūtu starp mums visiem, jo mēs visi bez izņēmuma nonākam tiešākā vai pastarpinātākā kontaktā ar šo trako un neizbēgamo kontekstualitāti.
un ko es esmu iemācījies, ka cilvēks ir pietiekoši brīvs un jēdzīgs, un apbrīnojami dziļš, lai spētu saglabāt brīvību un pašnoteikšanos savā attieksmē pret šo visu (manuprāt, uzpūsto) kontekstu, cilvēks, manuprāt, ir tāds, kas var to visu kontekstu apzināties un apsekot, vienlaikus spējot par to visu nesatraukties, proti, jo vairāk tu apzinies, cik viss ir kontekstuāls un jo vairāk to veicot tu tā kā izņem sevi ārpus iekavām - jo vairāk viņš apzinās, cik tas viss īstenībā nav tik traki nomācoši un ļauni. skaties, vai kaķim rūp, ka viņš ir resns vai slikts kaķis? vai kokam fotosintēze draudīgās skavas un neizbēgamība vispār kaut ko nozīmē? vai zvaigžņu putekļiem skauž, kad viņi veido jaunu saules sistēmu, skauž, ka akut kur citur ir (pēc cilvēku mēra) skaistāki un pilnīgāki, progresīvāki zvaigžņu putekļi? man liekas, pat ja koks apzinātos fotosintēzi, viņš par to pasmaidītu, papurinātu galvu un turpinātu augt. tu to sauktu par muļķa laimi? yet, man kaut kā liekas, ka kokam tomēr ir lielāka, skaidrāka apziņa, to vienkārši uz leju nevelk faktu smagums. redzi, tas izklausās tik vienkārši - pasaule tur ārā notiek, tur rosās fakti, kālab man satraukties par to, ko nevaru ietekmēt? es labāk satraucos par savu attieksmi pret šiem ārpuspasaules faktiem, mūsu attieksme pret pasauli ir brīva.

pat šeit ir ticība (belief) , tu raksti, "neticu, ka cilvēkam būt ir skaisti" , tātad tu tici, ka cilvēkam būt ir ne - skaisti. ticība, tik un tā, lai vai cik bad faith tā būtu. bet vai tu droši z i n i, ka cilvēkam būt ir neskaisti? vai ir 60% empīrisku datu, kas liecina par labu cilvēka būtības neskaistumam, un 40%, kas liecina par pretējo? vai varbūt proporcija ir otrāda? un vai būsi tik pārdroša, la galvotu, ka proporcija ir 90% pret 10%? un varbūt pat tas, kurus novērtēji kā slikto kontekstu, nemaz neizrādās slikts konteksts? cilvēka iesviestība, nu labi, 100%. un ja nu būt šādi iesviestam ir labi, putns ir iesviests gaisā, bet mēs - iesviesti faktu jūrā, kurā var būt gan apbrīnojami koraļļu rifi, gan izsalkušas (haizivis ? (tiesa, bez šaubām skaistas un kā dzīvas būtnes visnotaļ pilnvērtīgas, ar noteiktu purpose sistēmā un ar līdzīgām tiesībām uz izdzīvošanu kā tu un citi)
nu labi, par daudz, but i guess you can catch my drift