es vēlos uzrakstīt grāmatu par cerību, lielu, zaļu lauku, provinci, apburtā apļa pārciršanu, mīlestību un visumu, kuru mīlestība dzen uz priekšu un liek būt un notikt, protams, savā ziņā, tā rūgtuma grāmata varētu sastādīt pirmo daļu vai 1/3, un varētu uztaisīt inovatīvi (zin', kā Kortasāra Klasīšu spēli) , ka pirmo daļu varētu lasīt kā bad infinity, uz mēmu, apātisku riņķi, lai vēl šausmīgāk, bet otro daļu kā good infinity, pa spirāli, ar nelielām reminiscencēm un optiku un komentariem reizēm atgriežoties pirmajā daļā, tiesa, to visu vai atsevišķas epizodes jau lasot no otrās daļas optikas un perspektīvas, jo visums būtībā redz tagadni, nākotni un pagātni vienlaicīgi. interesantākais būtu izdomāt tādu kā tiltu, kas savieno abas daļas, kvalitatīvu lēcienu.