Velvia 50 - pasaulē labākā krāsu diapozitīvu filmiņa, kuru ir patiess prieks:
- redzēt savā ledusskapī;
- atļauties pa retam;
- saost;
- pieradināt;
- ielikt kamerā, gaidot lielisku gaismu;
- fočēt - lietot kaut ko pasaulē labāko - feels good man!
- projicēt;
- apgriezt otrādi un ar neapbruņotu aci redzēt izteiktu attēla materiāla veidoto reljefu.

Iedod tai garšīgu gaismu kontrasta diapazonā, kas filmiņai ir paceļams un raudi prieka asaras. Sēdi un ar pavērtu muti slapinies, jo japāņi ir radījuši filmiņu ar izcilu izšķirtspēju, asumu un bagātīgu krāsu pierakstu ar savu uzreiz atpazīstamo raksturu.

Šo milfiņu gan ir grūti skenēt.
Pamatproblēma ir sūrumā respektējami krāsas replicēt, kas filmiņā ir brīvas no digitālajiem limitiem. Dažas filmiņas skenējas viegli, dažas - baigā cīņa. Ar V50 ir jācīnās dabūt failu Flikrā tikpat bagātu un balansētu kā diaprojekcijā. Parasti šo cīņu zaudēju... Skenētai tas balanss parasti aizslīd grūti kontrolējama sarkanuma virzienos un tad jāņemas teju atsevišķi pa kanāliem. Nah to visu, ja man ir pieejams labākais veids, kādā baudīt fotografētu krāsu: diaprojektors ar krietnu optiku!
Tā V50 skurbinošā krāsu bagātība ir sevišķi labi redzama meistarīgi eksponētos saulrietos, kuros digitālais fotoattēls visai ātri sabrūk Velvia priekšā. Algoritms digitālajos fočikos krāsas min un toņus - reducē pat pirms faila kompresijas. Velvia tā vietā dod visu un pat vairāk par citām krāsu diafilmiņām.

Jāraud gan par izmaksām: 24+7.5=31.5€ par filmiņu - teju 90 centi kadrā. Dārgi, bet labs kadrs ar Velvia 50 ir tieši tik baudāms un caurcaurēm vērts. Konfekte! Cerams, ka Fujifilm nepārtrauks šīs leģendas ražošanu. Krāsu dipu filmas ir uz zēmera operatora pirkstiem skaitāmas: ir vien 4, bija vismaz 20! Šodien eksistē trīs no Fuji, viena - Kodak, kas ir vājāka un orientēta uz aukstajiem toņiem.

Velvia 100 - otra pasaulē labākā diafilmiņa!

Tags: foto

Ikdienā, strādājot Microslop vidē jau teju 30 gadus, kolēģi jautā:
1: kā Windows vidē pārslēgties uz citu ekrānu, palaist tajā Duplicate vai Extend. Funkcija sena kā zirgs, nav gan iejāts vēl.
2: kā ieslēgt WiFi - neredz UI elementus, nesaprot.
3: kā ekselī izdarīt to un to?
4: kas ir failu pārlūks?
5: kā WEB pārlūkam likt kačāt failus un atvērt automātiski vai prasīt saglabāšanas vietu?
6: kāpēc mainās saglabāšanas vietas?
7: kā noņemt Bing meklētāja uzmākšanos?
8: kāds izdzēsis visus manus failus, viss izskatās citādi (ielogojusies citā profilā... Nost ar pēdējā lietotā bezparoles konta autologin - kretinējoši!).
9: kur vispār atrodamas programmas? (Neeksistē, kas nav uz Desktop)
10: nestrādā internets (nav ieslēgts WiFi, nav pievienojušies tīklam).

Ja instrumentu lieto 30 gadus, bet tas vēl nav apgūts tik elementārā līmenī, tas kaut ko liecina par sistēmas sarežģītību un lietotāju apķērību.
Šādiem lietotājiem Linux Mint un ChromeOS ir vispiemērotākais, jo viss vienkārši un deguna galā.

Vērojot cilvēkus un viņu navigāciju vidē un laikā, jāsecina, ka šajai sugai inteliģences pazīmes defaultajā operēšanas režīmā īsti nepiemīt. Plūsmu diktē bara psiholoģija, nevis situācijas analīze un labākā uzvedības modeļa izvēle sekmīgākai navigācijai situācijās. Šiem ir drīzāk inteliģences potenciāls - resurss, kuru attīstīt vai nolikt maliņā kā labsajūtai kaitīgu lietu. Resurss, kuru bieži cilvēki vienkārši nelieto. Ilga sēdēšana vienā un tajā pašā darbavietā arī rada stagnēšanu, nevis pilnveidošanos, intelekta attīstību...

Diez vai ir inteliģenti taisīt sastrēgumu uz līdzenas vietas pie vilciena - sugai trūkst elementāra prasme dot otram ceļu - iespēju atbrīvot telpu, lai to rastu sev. Nenotiek domāšana nākotnē pat 10s attālumā, notiek individuālisma kačāšana, kas noved pie sastrēguma. Tie, kas pirmie sakāpj vilcienos, kamēr masa vēl no tā plūst ārā - izrāda zemāku inteliģenci par gliemezi. Tieši šādu staigājošu ērmu dēļ neērtības ir visiem. Kur te inteliģence? Aitu bars bez gana un bars blēj pēc gana. "Ceļu rādīs Vadonis!", noteica aita un akli plūda uz aizas pusi.

Diez vai Microslop rīkojās intelektuāli ar visu savu Windows 10 kā "pēdējo Windows OS"
Diez vai rīkojās inteliģenti, uzspiežot visiem vēl zemākas kvalitātes "intelektu" - mākslīgo un savus kontus, kurus neviens domājošs indivīds negrib. Diez vai rīkojās intelektuāli, novirzot savas OS (Windows 11 un 12) veidošanas slodzi mākslīgajam intelektam, kā rezultātā Windows 11 ir vienkārši VISSLIKTĀKĀ modernā Microsoft OS. Objektīvi un visos parametros. Šobrīd viss tas kāršu namiņš ļogās un šķobās, par to cīnās absolūtais vairākums datoru lietotāju. Esmu pat ministrijām devis signālus no savas puses, jo ērmi ir no MS atkarīgi - viss pārvaldes aparāts uzsēdināts uz šīs pretīgās narkotikas, iestādes tik spiež tev dozēt ancient Outlook, Zoom, Skype, Office un pārējās MS miskastes failus.
IZM, satādot izglītības programmas pieaugušajiem, joprojām ignorē, ka eksistē citas - nu jau labākas Operētājsistēmas, kas no lietotāja vispār naudu neprasa, kas negrib veco kompi tev atņemt tikai tāpēc, ka tajos nav jaunākie invazīvie mikročipi. Kas nerada e-waste prikola (neētiska biznesa) pēc, bet sniedz iespēju veco dzelzi lietot vēl dekādi, nevis izmest misenē, jo Microslop tas neienes piķi. ( ... tālāk ... )

Tags: cepiens, lo-tek, mi

Kāds ir lētākais veids, kā piekārt pie tapetēm aplīmētas betona-cementa sienas padsmit ne pārāk smagas gleznas, neurbjot tur lērumu caurumu?
Trose, sliede? Kur, par cik?

Pārdodu 2 biļetes uz Hospitāļu ielu Liepājā 27.02. pl 21:00. Var gan pa vienai, gan abas kopā. 30 eur katra. nekastaads at gmail

Redzēt šos dzīvajā Arēnā Rīga bija baisi labi!
Prieks arī mājās klausīties - klusām to noteikti nevar paveikt. Bass mājās rībina drēbes. Arēnā - miesu svešie bāleliņi un māsiņa rībināja!

https://www.youtube.com/watch?v=h1BsKIP4uYM

Tags: mūzika

Kamēr uzvelku džemperi, tikmēr Rūsiņš no šķīvja nopizģījis KARTUPELI, bet Mayu - vistas stilbiņu. Ērmi mazie bļa!
Rūsiņ - tev arī vistiņu bija jāgopī, insults tu tāds! :D

Mana Rīga - tik maziņa, ka knapi savācu 10k soļus, ikdienā staigājot 30min vienā virzienā uz vilcienu. Tik maziņa, ka, aizvelkoties no Grīziņkalna līdz Andrejostai pēc attīstītajām filmiņām, nemaz 20k soļus nenoiesi un laika ziņā arī tikai pusstundu+ prasa pa sniegu putrām... Kā lai sasniedz ieteiktos 20k soļus dienā?

Rīga ir maziņa.
Bet tajā ir tik daudz auto. Kurp viņi visi brauc ar mazajā pilsētā knapi uzsilušajiem motoriem? Vai atmaksājas ekonomiski un nemateriāli - veselībā?
Auto samazina pasauli, bet lokāli to palielina, kad esi ārpus tā, jo viss pēkšņi šķiet baisi tāls un ziemas - bargākas.

Insults.
Diemžēl intīmi pazīstama kaite. Par laimi - ne uz paša ādas. Sencim bija kādi 3, katrs no viņa paņēma arvien vairāk, atstājot arvien mazāk - pavisam nejautri, kad cilvēku jau tā ikdienā nomocīja artrīti. Un tagad - tagad piekto dienu cīnos par savu kaķīti Rūsiņu. Insults uzradās pēkšņi, nokārās galviņa uz vienu pusi, pazuda prasmes gludi staigāt, actiņas šaudījās divas dienas. Kaķis noteikti dzīvoja izejoša dzēruma dullumā tās dienas. Bet situācija manāmi uzlabojas - 2x dienā dodu tablešu čupiņu un vispār - Kavet malači, 10! Beinerts sēž sarkans ar savu apaļo nulli.

Cikliskums.
Bērnībā daudz tiku mētāts pa sanatorijām - esmu uzaudzis vairāk starp mainīgiem svešajiem un svešumā, nekā starp ilgstoši savējiem savā vidē. Sencis pie manis brauca baigi reti - reizi nedēļās divās vai pat retāk. Jutos pamests, spiests būt tik par sevi. Ikreiz, kad viņš ieradās - tā bija patiesa un gaidīta svētku diena! Sanatorijā Krimulda sēdēju tālākajā smilškastē, lai skatītos, vai no gaisa vagoniņa neizkāps tētis... Pa retam jau izkāpa un tad es skrēju pretim, tiku pie limonādes un cepumiņa kāda, banāna! Svētki uz dažām stundām, pēc tam jau atkal 2 nedēļas pamestības, dzīvošana savā galvā, īsti neraizējoties par to, kas notiek "aiz loga", jo tāpat nav svarīgi - sīkumi, jo bērns jau agrā vecumā pagaršojis dzīves sūrumu, vecāka nāvi. Matene, atzīmes un pārējie sūdi uz tā fona - sūdi!

Atgriezeniskā saite.
Kad sencim sākās visi tie insulti, biju jau studentu un pastāvīgā darba gaitās. Uz dzimto pilsētu pie senča ciemos braucu baigi reti. Viņš noteikti jutās pamests. Noslēdzās. Tikai par sevi. Ikreiz, kad es ierados ciemos - viņa sejā atpazinu savu prieku bērnībā, svētkus. Vienu no tādām vizītēm Jūrmalas slimnīcā nofočēju, uzcienāju savu mīļo tēti ar alu. Tas smaids, tas skatiena siltums. Tik vienkārša lieta, bet īsti netika dots to baudīt ar savējiem - kad es pieaudzis, viņi jau prom. Tad viņš nonāca Kuldīgas slimnīcā. Biju ciemos, bet ne uz pēdējo reizi - pēdējā reizē devu priekšroku bradāšanai. Nedabūju atvadīties. Bēru procedūrās/aktivitātēs neiesaistījos, neprasīja neviens - visu tātad nokārtoja viņa izdarīgā māsa - pretmets viņam daudzās ziņās. Bik jābrīnās, ka neprasīja iesaistīties, bet nu - toreiz bezdarbā tāpat nespētu...

Mācība.
Sencis ir miris un man atliek tik ņemt vērā, ka esmu rīkojies neoptimāli, ka varēja labāk. Un skaidrs ir arī kā tieši var labāk. Bet nu, vai par citu cilvēku var parūpēties cilvēks, par kuru pašu dažreiz ir jāparūpējas? Tumsoņa tik tumsu citam spēj rādīt!? Un kā bijusī mana jokoja (ko pats biju iedomājies dienu agrāk): tu neesi kaut ko apguvis par insultu. Dzīve tev dot iespēju pamēģināt vēl.
Un es mēģinu - rūpējos un priecājos, ka dzīvs, ka situācija ievērojami uzlabojas! Prieks par apziņu - ja kaķītis būtu mūžam invalīds pēc šī - tas nekas, es tāpat viņu dikti mīlu, no rūpēm neatteiktos, pēdējās potes pakalpojumu noraidītu. Rūpes par citu. Vairāk rūpju par citu - tas man laikam ir tas apgūstamais. Bet, ja nekā apgūstama te nav - dzīvei ir sasodīta humora izjūta! Pirms gadiem pieciem sencis nomira 1. aprīlī. Vinam bija laba humora izjūta, izvēlējās pašu labāko datumu pēdējam jokam!

Fotoamatieris.
Viņš bija, es esmu. Viņš manus pašdarinātos dipus (reta lieta uz šīs pasaules) neredzēja, bet es šad un tad mēdzu atvērt ģimenes albumus ar viņa foršajām no A-Z darinātajām bildēm, kurās esam mēs visi - laimīgi un ar gaišu skatu nākotnē. Bet tad - pēkšņi satumsa. Bērnības bildes pēc manas 5. jubilejas ar milzīgo un supergardo Napoleonu - nav. Aiz tām parādās krāsainas mammas bēru bildes un viss, albums beidzas pusē. Man 6 gadiņi. Brālim - 5. Stāvam pie kapa neizpratnē, tukši skatieni... Pēc gadiem 36 pajautāju beidzot tēta māsai - kas un kā, kāpēc. Nekad nebiju šo jautājumu pacēlis. Nekad.
Vēzis ar superātrām beigām.

VAI TURAM GODĀ SAVUS VAROŅUS?
Sociālajos tīklos nereti lasām sajūsmu par to, cik simpātisks ir kļuvis tagad Uzvaras parks Rīgā – okupekļa vairs tur nav, toties ir celiņi, pa kuriem var pastaigāties, rampas, uz kurām pasportot, un kur tad vēl Panorāmas rats, no kura var Rīgu apskatīt kā no drona lidojuma… Interesanti, ka par parka jauno veidolu nekaunas priecāties arī tie, kas vēl pavisam nesen murgoja par tā dažāda veida restaurācijas projektiem, kuros bija ietverta arī okupekļa RENOVĒŠANA (tieši tā – atjaunošana, nevis nojaukšana). Tagad viņi saka, ka vienmēr esot gribējuši atbrīvoties no monstra, tikai gaidījuši tam politiski izdevīgu brīdi… Labi, lai jau tā runā, kompartijas ideoseks Gorbunovs arī savulaik teica, ka vienmēr esot klusībā sapņojis par Neatkarīgu Latviju, tikai neesot cerējis, ka sava mūža laikā varēšot to piedzīvot… bija pietiekami daudz naivu tantiņu un onkulīšu, kas tam ticēja, daļa varbūt tic arī vēl tagad. Lai jau lielās ar svešām spalvām visi, kam nav slinkums, jebkurā gadījumā tas nenoliedzami ir labi, ka okupekļa Latvijas galvaspilsētā vairs nav.
Kas tad ir slikti – varētu rasties jautājums? Slikti ir tas, ka tur vēl joprojām kaut kā nav, proti, nav pamatīga izmēra pieminekļa Drosmīgajiem Latvju Patriotiem, kas gāja bojā Varoņa Nāvē, mēģinot šo veidojumu uzspridzināt naktī uz 1997.gada 6.jūniju (lūk, kā to savulaik aprakstīja 4.maija režīma kabatas medijs “Diena”: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/spridzina-uzvaras-pieminekli-10010249), proti VALDIM RAUPAM un AIVARAM VĪKSNIŅAM (sīkāk par to, kā tas notika, var izlasīt M.Ruka grāmatā “Spridzinātāji”, kas ir, manuprāt, pietiekami objektīvi uzrakstīta; grāmatas autora personību kā tādu un viņa pašreizējo politisko darbību šoreiz varbūt neanalizēsim). Viņiem vajadzētu uzbūvēt ne mazāk augstu piemiņas stabu, kāds tas bija par godu okupantiem, ar tā pakājē iegravētiem abu VAROŅU bareljefiem un rindām no leģionāru dziesmas: “Nu ar Dievu, jūs, mīlošās sirdis, mūžam neskanēs vairs mana balss, jo par Latvijas Brīvi un Laimi savu dzīvību ziedoju es!”, kā arī: “Vienam jāmirst, lai dzīvotu simti, tikai tad varēs Dzimtene zelt!”, un īsu paskaidrojumu latviski un angliski (tūristus arī vajag izglītot) par to, kādā veidā un par ko šie jaunie ļaudis atdeva dārgāko, kas viņiem toreiz bija – paši savu dzīvību!
Tikai jautājums – kurš būs tas, kas šādu ideju ierosinās un kurš to realizēs? Pirms neilga laika TV24 pārraidē “Uz līnijas”, ko parasti vada pidars Jānis Labucs, kā ciemiņš bija uzaicināts Rīgas vicemērs Vilnis Ķirsis no Jenotības, kurš lielījās, ka Rīgas Dome plānojot uzstādīt piemiņas akmeni Bruno Javoišam, kurš 1963.gada 5.decembrī (toreizējā PSRS konstitūcijas dienā) Rīgas Radio tornī uzvilka Latvijas Brīvvalsts karogu, par ko turpat uz vietas no čekistiem tika smagi piekauts un vēlāk daudzus gadus pavadīja ieslodzījumā Sibīrijā, kur, starp citu, satikās ar nu jau visiem labi zināmo G.Astru. Lai gan piezvanīt uz šo pārraidi ir vēl nesalīdzināmi grūtāk kā uz Radio (ne)Brīvo mikrofonu, man toreiz tas brīnumainā kārtā izdevās (vairumā gadījumu aizkadra žurnāliste, izdzirdot manu balsi, momentā nomet klausuli, pat nepajautājot, ko es vēlētos teikt). Es pateicu Ķirsim, ka, protams, atbalstu piemiņas zīmi B.Javoišam, tomēr vai tad V.Raups un A.Vīksniņš arī tādu nav pelnījuši, pie tam, ņemot vērā kaut vai to, ka B.Javoišs, lai gan smagi cieta, tomēr palika dzīvs, savukārt, abi jaunie puisi taču aizgāja bojā? Un te nu saņēmu visgudru atbildi – nē, šie gadījumi neesot identiski, jo Javoišs darbojies padomju okupācijas laikā, bet Pērkonkrustieši – jau “atjaunotās brīvvalsts” laikā, kad esot bijis iespējams par savām idejām demokrātiskā veidā cīnīties. Un vispār, 1997.gads neesot bijis īstais laiks, kad jaukt monstru, varējis taču pagaidīt līdz 2022.gadam un tad to mierīgi un civilizēti noārdīt. Ja jau tā, tad pēc analoģijas B.Javoišs arī varēja nesteigties ar karoga kāršanu 1963.gadā, pagaidīt līdz 1988.gada nogalei, un tad kopā ar Ē.Valteru un A.Belu to arī svinīgi uzvilktu Svētā Gara tornī, vai ne tā? Galu gala, abos gadījumos tikai nieka 25 gadiņus vien bija jānogaida, kas tur tāds liels, parastais soda veids, ko Staļina laikos deva par t.s. “Dzimtenes nodevību”? Smiekli caur asarām, bet tā uz to lietu raugās “progresīvā” Rīgas Dome. Un, ja kāds domā, ka tas ir tikai Ķirša personīgais viedoklis, pajautājiet viņa kolēģim E.Ratniekam no “NA”, arī vicemēram, varu galvot, viņš teiks precīzi to pašu – Pērkonkrustieši nedarbojās īstajā laikā un vietā, tāpēc nafig viņus tagad godināt!
Man nereti tiek provokatīvi jautāts – un tu pats, Aivar, arī esi ko darījis šai lietā, vai tikai citiem gudrus padomus devis? Un to varu droši, ar tīru sirdsapziņu atbildēt: “Jau toreiz, tikko augstskolu beidzis bezdarbnieks, nepilnus 23 gadus vecs, atklāti un drosmīgi aizstāvēju “Pērkonkrustu” gan uzreiz pēc notikušā sprādziena, publicējoties J.Deruma rediģētajā avīzē “Nacionālā Neatkarība”, gan vēlāk L.Inkina izdotajā “Latvietī Latvijā”, kad tā izdevējs aicināja atbalstīt ASV pilsoni Gerhardu Lauku, kurš tika apcietināts Vācijā par cionistu organizācijām nevēlamu viedokļu paušanu publiskajā telpā. Es atgādināju, ka ir ļaudis, kas šādu atbalstu būtu vēl vairāk pelnījuši – mūsu pašu cietumos smokošie Patrioti “Pērkonkrustieši”. Cita starpā, pēcāk, kad jau strādāju maz apmaksātā darbā Grīvas cietumā, saņēmu no toreizējā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka nopietnu brīdinājumu – ja atklāsies, ka es arī pats esmu kaut kā saistīts ar šo organizāciju, man savs amats būs nekavējoties jāatstāj. Pats es toreiz nevienu “Pērkonkrustieti” nepazinu, vēlāk, kad jau vairs nebiju Grīvas cietuma darbinieks, sakontaktējos ar Vili Liniņu, ar kuru gan pārāk cieša draudzība mums neizveidojās viņa personības īpatnību dēļ.
Tā kā man pārmest “tukšu salmu kulšanu” un reālu nedarbošanos vismaz šai ziņā jau nu nav nekāda pamata”.
Varētu gan pajautāt, ko dara vēl dzīvi esošie pašas organizācijas dalībnieki, piemēram, tāds Igors Šiškins un Andris Ķiploks – gan kritušo biedru piemiņas iemūžināšanā, gan paši savas reabilitācijas panākšanā; ja ne par spridzekļu likšanu “Latvenergo” un “Rīgas siltumā”, tad vismaz par monstra spridzināšanu jau nu gan viņus tagad vajadzētu kaut ar lielu laika nobīdi, bet attaisnot? Acīmredzot šiem kungiem tas neliekas īpaši svarīgi, tāpat kā Izcilā Lidotāja Herberta Cukura pēcnācējiem nerūp pieprasīt izbeigt ņirgāšanos par Latvju Varoni, pretēji spēkā esošajai likumdošanai mēģinot atrast iemelsu viņu notiesāt pēc nāves (likums tādā gadījumā cilvēku ļauj tikai reabilitēt, kas Cukuram nav nepieciešams, jo viņš nekad un nekur nav tiesāts). Lai tad nu dzīvi esošie dara tā, kā paši uzskata par pareizu, savukārt, bojā gājušie, vismaz manuprāt, nepieder vairs tikai sev un saviem tuviniekiem, bet gan viņu piemiņai ir jābūt svētai visai mūsu, Latviešu, tautai. Tas pats attiecas uz mūsu Latviešu Leģiona virsniekiem, uz Nacionālo Partizānu vadoņiem. Par viņu neaizmiršanu un godināšanu ir atbildīgs katrs Patriotisks Latvietis.
Un tad nu jājautā, kas ir darīts, lai iemūžinātu manis iepriekš minēto ļaužu piemiņu? Vai Rīgas Domē ir bijis ierosinājums kādu ielu nosaukt kāda leģionāra vai nacionālā partizāna vārdā? Ne uz to pusi, primārais ir godināt tikumiskās princeses Elizabeti un Ģertrūdi, vai ne? Par Raupa un Vīksniņa pieminēšanu vispār nav nemaz ko cerēt… Var iebilst – bet Rīgas Domē tak nav nevienas patiesi Patriotiskas partijas, neviena īsta Nacionālista-deputāta, ko gan citu vēl var gaidīt? Tā, protams, ir bēdīga patiesība, bet ārpus tās it kā tādas darbojoties! Kaut vai, piemēram, Raivja Zeltīša nesen izveidotā “Austošā Saule” vai Viktora Birzes jau daudzus gadus agrāk izveidotā un formāli (jā, diemžēl tikai un vienīgi formāli) pastāvošā partija “NSTaisnīgums”. Lai varētu kandidēt vēlēšanās un cerēt tajās uzvarēt, vajag gan pietiekami daudz biedru un atbalstītāju, gan finanšu līdzekļu, turklāt nedrīkst aizmirst, ka arī sorosītu mediji visi kā viens auros pret Patiesi Patriotisku, Nacionālistisku partiju… Tā kā es nepārmetu tiem, kas atmet šai idejai ar roku un vēlēšanās nepiedalās. Taču ne jau vēlēšanās vien var sevi parādīt. Nav taču īpaši sarežģīti savākt kādus 5-10 cilvēkus un 23.februārī nostāties piketā pie Izraēlas vēstniecības, nosodot MOSSADa organizēto mūsu Tautas Varoņa Herberta Cukura nežēlīgo slepkavību. Tāpat nav pārāk grūti organizēt piemiņas akciju 6.jūnijā Pārdaugavā, vietā, kur gāja bojā Drosmīgie Patrioti V.Raups un A.Vīksniņš. Iesniegt Saeimā priekšlikumu pieņemt likumu par notiesāto “Pērkonkrustiešu” reabilitēšanu vispār neko nemaksā. Jebkurš cilvēks, protams, var un drīkst to darīt, taču partiju, kuras sevi dēvē par “patiesi nacionālām”, vadoņiem tas būtu jādara obligāti. Bet izskatās, ka pie mums ir gandrīz vai kā Sodomā un Gomorā, kuras, kā zināms, Dievs par grēkiem nolēma iznīcināt, bet vēlāk bija gatavs no sava nodoma atteikties, ja vien katrā no tām varēs atrast tikai 10 normālus, godīgus, negrēkojošus cilvēkus. Un, ticam vai nē, bet tādus tur atrast neizdevās! Padomju laikā ateisti šo faktu nereti izmantoja kā ņirgāšanās objektu par Bībeli, sak, nu reālajā dzīvē tak tā nevar būt, ka tauta tiktāl pagrimtu, kārtējās reliģiozās pasaciņas te skan… Redzot to, kas patlaban notiek Latvijā, es gan varu teikt – man tas tagad liekas ticami!
Jau kuru 16.martu pēc kārtas nav neviena politiskā spēka vai sabiedriskās organizācijas, kas pieteiktu savu, alternatīvu gājienu vislatvjatku organizētajam, lai normāli Latvju Patrioti tajā varētu brīvi izplatīt vienīgo jēdzīgo avīzi Latvijā “DDD”, lai nebūtu viņiem jābaidās, vai nav ne tā apģērbies, ne tā noklepojies, ne tā nošķaudījies, ne tai laikā atraugājies…utt., vārdu sakot, vai netiks atrasts kāds “ļoti būtisks” iemesls, kas dotu pavēli apsargiem nevēlamo personu no gājiena patriekt. Lai no šādiem pazemojumiem izvairītos, es kopš 2018.gada vairs šajos gājienos nepiedalos. Tāpat šķiet, ka par 1.jūliju un jebkāda veida pasākumiem šai dienā vispār ir aizmirsts.
Atkal var jautāt – un kā tu pats, Aivar? Es kā nerīdzinieks neuzņemos uz sevi tādus pasākumus pieteikt, bet, ja kāds to izdarītu, es noteikti censtos atrast iespēju atbraukt un tajos piedalīties, kā tas bija savulaik gan 1.jūlijā, gan 16.martā, kamēr pēdējā toni nesāka noteikt vislatvjatku deģenerāti. Nav brīnums, ka ar katru gadu gājiena dalībnieku šai dienā kļūst arvien mazāk…
Visbeidzot, mans ieteikums jebkuras partijas vai organizācijas vadonim – ja tu savas aizņemtības, veselības vai jebkuru citu iemeslu dēļ nevari tajā aktīvi darboties, atkāpies no amata, līdzīgi kā to savulaik izdarīja vācu NSDAP vadonis A.Drekslers. Un, ja nu nebūs Hitlera, kas nāk tavā vietā, tātad acīmredzami tāda partija tautai nav vajadzīga, lai tad tā iznīkst arī uz papīra, ne tikai dzīvē! Nevajag mums fiktīvas organizācijas, kas tikai formāli skaitās, bet neko reāli nedara.
Ir mums arvien vēl Latvijas Nacionālā Fronte, ir avīze “DDD”, to tad atbalstīsim, un pulcēsim ap to tiešām Īstus, Drosmīgus, Patriotiskus Latviešus !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
15.02.2026. Aivars Gedroics