---
Piektdien biju uz grupas "Inokentijs Mārpls" 30 gadu jubilejas svinībām un albuma "Āmuris un sirpis" prezentāciju Latvijas 1. rokkafejnīcā. Sajutos ļoti īpaši. Kluba telpās, kā vienmēr šādās reizēs, bija divi pasaules – pirmajos stāvos pamata publika, kas klausās lētas dziesmiņas un dzied tuftu karaokē, kamēr koncertzālē bija par mani gadus 10 vecāki ļaudis ar jau pašķirdru iesirmu matu galvas virsām, palieliem vēderiņiem un vecmodīgiem džempieriem, kurus es personīgi nepazīstu, jo, kad deviņdesmito vidū sāku dirnēt Veldzītē, šiem kungiem un dāmām jau tas vairs nebija aktuāli. Uz sienām rotēja bildes, kurās bija redzami grupas "Inokentijs Mārpls" dalībnieki, fani, festivālu afišas, kasešu dziesmu saraksti un tamlīdzīgas nostalģiskas noskaņas attēli, kas uzņemti šo 30 gadu garumā. Pie skatuves pitoja 17 gadīgi puikas un meitenes, un, kas būtiski, neviens nebija grebenē, bet visi tik un tā labi zināja, ko dara un kāpēc, kas nozīmē, ka pancība jau ir pāmantojusies kaut kādā īpaši mīļā meta līmenī. Starp citu viens vecs unģika cīņubiedrs tieši mani arī iepazīstināja ar savu dēlu, kuram ir 17, un kurš izskatījās, kā izkāpis no "Led Zeppelin". Pēc tam, kad nācām atpakaļ no starpbrīža, pie ieejas citu manu draugu paņēma ciet par to, ka kabatā viņam bija gandža, un, kā vēlāk izrādījās, atdeva valsts policijai adminstarīvā soda likšanai. Tas padarīja visu pasākumu vēl īpašāku, jo c'mon – kāpēc cienījamam biroja darbiniekam, kas savos 30+ ir atnācis uz mīļotās panku grupas jubilejas koncertu, būtu jājūtas kā tādam tīnim, kuru sašņorē pie kluba durvīm. Dodoties pēc virsjakas, lai brauktu mājup, netālu no manis pa trepēm kāpa divi no sākumā minētajiem palielo vēderu īpašniekiem, kuri, uzmetot nicīgu skatu karaokes istabai, kurā tobrīd divi jaunekļi dziedāja kaut ko no "Putnu balles", citēja klasisko "Karaokē var labi redzēt – kurš pamests, kurš svaigi pamests, un kurš vienkārši dalbojobs".