---
Saprotu cilvēkus, kuriem nepatīk vai kurus garlaiko "Pakļaušanās", – pieļauju, ka viņi nespēj atkāpties no ideoloģiskas nepatikas pret Hermani, un tāpēc neskatās uz izrādi objektīvi.

Taču pats uzskatu, ka tā ir lieliska izrāde.

Pirmkārt, tā runā par Lielajiem Jautājumiem, un tas vienmēr ir audzinoši, lai atcerētos, ka pašam arī par to ikdienas burzmā jāpareflektē.

Otrkārt, tā nebūt nav garlaicīga – tieši otrādi: forma, kā tiek parādīts paēdušo rietumu centrālā politikas debašu vieta – dīvāns (kuru scenogrāfijā trāpīgi un forši simboliski apēd, nomāc, apkļauj vitālās un agresīvās islāmiskās freskas), šis mūžīgais dīvāns un manierīgās iemidzinošās intelektuāļu runas tajā – tas ir spilgti un precīzi, un, ja skatītājs to spēcīgi izbauda, tad tur ir tālu līdz garlaicībai.

Un treškārt – kas pats galvenais – Hermanim, iespējams, pašam negribot, ir izdevies izvilkt esenci, kura Velbeka tekstā nemaz tik labi nenolasās – par to, ka viss tomēr, daugi, ir vienā putrā, un nekādas viennozīmīgas dialektikas ass starp labo, morālo islāmu un izvirtušo, pašnāvniecisko liberālismu jau nav! Jo no katras epizodes jau spīd laukā, ka Hermanim pašam (nu vai vismaz JRT trupai) būtu ļoti ļoti žēl pazaudēt tās cilvēka brīvības un indivīda tiesības, kuras tas labais, morālais islāms nogrieztu saknē.