Es vismaz visu dzīvi mēģinu šādās reizēs pieiet mākslas darbam divdimensionāli. Vienlaikus "pieņemt spēles noteikumus" (piemēram, ka NWA no sirds domā, ka visus policistus vajag nogalināt, vai ka Impaled Nazarene no sirds domā, ka vajag rūpēties par Sātana atnākšanu, vai Hermanis/Sorokins savulaik iekš "Ledus" no sirds domāja, ka vajag atšaut visus sliktos cilvēkus), bet paralēli baudīt šo pašu mākslas darbu, izspiežot caur refleksijām ar savu paša – Mēnesbērna – dzīves uzskatu un vērtību kopumu. Un tad man viss patīk, un absolūti netraucē nevieni mākslinieka izdomātie spēles noteikumi. Droši vien to sauc par postmodernu pohuismu, bet es tā dzīvoju un jūtos ļoti labi.