meness_berns (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} meness_berns) rakstīja,@ 2016-05-31 09:31:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
---
"Asins kāzas" NT.
Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka Gaidīt Katru Nastavševa Jaunu Izrādi kļuvis par vienu no maniem dzīves saldākajiem priekiem. Apmēram tā, kā kādreiz jaunībā, kad spējas kaut ko just vēl nebija notrulinājušās, bija gaidīt jaunus "Cure" albumus, jaunus Rušdi tulkojumus vai jaunas Birutas Delles izstādes.
Vienā brīdī jau varēs sākt domāt, kurš ir krutākais džeks šajā valstī šajā nozarē – Hermanis vai nu jau Nastavševs. Čista, es jums saku!
Katrs mazākais nieciņš, melnu puķīti zobos ieskaitot, bija lielisks. Uldis Siliņš Ļaunā Geja Intriganta Mēness lomā bija apmēram tāds, kā kad Seimūrs Hofmans vai Bušemī spēlē maniakus. Bija sajūta, ka viņš tiešām ir kādus 20 mazus puisēnus jau izvarojis un izsmalcināti nogalinājis. Jau kopš "Antigones" ir sajūta, ka šim džekam ir perspektīvas. Melbārdis laikam vienkārši ir izsalcis pēc laba režisora un tipiskās dramas tingeļtangeļu spēlēšanas vietā pēkšņi bija izcils aktierdarbs – visperfektāk noturētā loma visā izrādē.
Vienīgās vietas, kur bija jādomā par mērkaķi*, bija Dumbura un Sebres lomas, kur Vladam vajadzēja laikus tos aktierus vienkārši nomainīt, jo ir skaidrs, ka viņi nedavelk uz pārējo fona. Nu labi – jaunuļi malkascirtēju lomās arī nedavelk, bet tie parādās tikai vienā epizodē. Dumbura visur vienādi tupi pavērtā mutīte jau drīz būs simbols per se kā Rotko vienlaidus krāsa vai "Def Leppard" basbočkas sitieni.
=============
* "domāt par mērkaķi" – bieži, aplūkojot iespaidus no Dailes vai Dramas izrādēm, lietots jēdziens. Pastāv leģenda, ka jebkurš no mums var atrast pirātu dārgumus, tikai ir viens nosacījums – tu nedrīksti meklēšanas laikā domāt par mērkaķi. Protams, tādējādi dārgumus atrast ir pilnībā neiespējami, jo tu vienmēr padomā par to, ka nedrīksti domāt par mērkaķi, un caur to esi jau par viņu padomājis. Un parasti, lai kā arī tu neietu Dailē un Dramā uz "mazo zāļu", "jauno režisoru", "eksperimentālām" vai tamlīdzīgām izrādēm, tomēr pakaļā ir, jo agri vai vēlu tu ieraugi uz skatuves kaut ko tik briesmīgu, kas – hlabic! – liek tev nodomāt "bāc, es taču esmu atnācis uz Nacionālo (Daili)!"
"Asins kāzas" NT.
Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka Gaidīt Katru Nastavševa Jaunu Izrādi kļuvis par vienu no maniem dzīves saldākajiem priekiem. Apmēram tā, kā kādreiz jaunībā, kad spējas kaut ko just vēl nebija notrulinājušās, bija gaidīt jaunus "Cure" albumus, jaunus Rušdi tulkojumus vai jaunas Birutas Delles izstādes.
Vienā brīdī jau varēs sākt domāt, kurš ir krutākais džeks šajā valstī šajā nozarē – Hermanis vai nu jau Nastavševs. Čista, es jums saku!
Katrs mazākais nieciņš, melnu puķīti zobos ieskaitot, bija lielisks. Uldis Siliņš Ļaunā Geja Intriganta Mēness lomā bija apmēram tāds, kā kad Seimūrs Hofmans vai Bušemī spēlē maniakus. Bija sajūta, ka viņš tiešām ir kādus 20 mazus puisēnus jau izvarojis un izsmalcināti nogalinājis. Jau kopš "Antigones" ir sajūta, ka šim džekam ir perspektīvas. Melbārdis laikam vienkārši ir izsalcis pēc laba režisora un tipiskās dramas tingeļtangeļu spēlēšanas vietā pēkšņi bija izcils aktierdarbs – visperfektāk noturētā loma visā izrādē.
Vienīgās vietas, kur bija jādomā par mērkaķi*, bija Dumbura un Sebres lomas, kur Vladam vajadzēja laikus tos aktierus vienkārši nomainīt, jo ir skaidrs, ka viņi nedavelk uz pārējo fona. Nu labi – jaunuļi malkascirtēju lomās arī nedavelk, bet tie parādās tikai vienā epizodē. Dumbura visur vienādi tupi pavērtā mutīte jau drīz būs simbols per se kā Rotko vienlaidus krāsa vai "Def Leppard" basbočkas sitieni.
=============
* "domāt par mērkaķi" – bieži, aplūkojot iespaidus no Dailes vai Dramas izrādēm, lietots jēdziens. Pastāv leģenda, ka jebkurš no mums var atrast pirātu dārgumus, tikai ir viens nosacījums – tu nedrīksti meklēšanas laikā domāt par mērkaķi. Protams, tādējādi dārgumus atrast ir pilnībā neiespējami, jo tu vienmēr padomā par to, ka nedrīksti domāt par mērkaķi, un caur to esi jau par viņu padomājis. Un parasti, lai kā arī tu neietu Dailē un Dramā uz "mazo zāļu", "jauno režisoru", "eksperimentālām" vai tamlīdzīgām izrādēm, tomēr pakaļā ir, jo agri vai vēlu tu ieraugi uz skatuves kaut ko tik briesmīgu, kas – hlabic! – liek tev nodomāt "bāc, es taču esmu atnācis uz Nacionālo (Daili)!"
