Man nav teātra kritiķa akadēmiskās izglītības, tāpēc nemāku pamatot teorētiski, bet ir tā, ka režisora iecere bija – "runā biklu nevainīgu puišeļu balsīs, lai pasvītrotu, ka tobrīd tiek novērots kaut kas šausmīgs, kaut kas grēcīgs, bet vienlaikus apskaužami kaisls". Nu un no tā, kā viņi to (ne)spēja, man nevis likās, ka tas sit pa nervu galiem (kā būtu, ja to pašu darītu, piem. Imants Strads, Artūrs Skrastiņš vai jebkurš no JRT dižo kohortas), bet ka skolēni cenšas runāt tā, kā viņiem pavēlēts.