Tēvi
Ieradāmies Kinostudijā 40 minūtes pirms izrādes sākuma. Viss bija slikti. Ļoti auksti, ļoti nesaprotami, kur jāiet. Vienīgā zīme uz to pusi, kur norisinājās Gadsimta Viesizrāde, bija zīme WC, pārējais bija pašiem jānojauš, bet, piedod, Jaunā teātra institūt, ir arī cilvēki, kas nepiedalās "Dziedošās ģimenēs" un nezina, kuru mirušās Kincenes paviljonu mūsdienās apdzīvo! Tā kā bijām starp pirmajiem, kas sāka veidot rindu, tad nonācām starp publiku, kādu, goda vārds, redzējām pirmo reizi mūžā - tie nebija ne JRT publika, tie pat nebija Dailītes tantuki. Tas bija kaut kas, kas apģērbā un attieksmē atgādināja padomju laiku noliktavu priekšnieces - blondas, pavecas, resnas, kažokos, spraucas bez rindas, neatvainojas, ja pagrūž, debili joko, utt.

Līdz ar to baudīt mākslu uzsākām nikni uz pasauli, vīlušies organizācijā, pārsaluši, utt. Attiecīgi pirmo stundu meklēju visas utis iestudējumā, kādas vien varēju atrast, un, neiedziļinoties detaļās, teikšu tā - pirmo stundu likās, ka Baratinskis un Štokovskis ir pilnīgi lieki, jo: a) vienīgi Āboliņš māk kvalitatīvi spēlēt teātri; b) vienīgi Tālivalža stāsts ir tāds, kas emocionāli cepī. Baratinska gadījumā vēl varēja piedomāt klāt, ka tēva dzīvesstāsts un raksturs ir tā vērti, lai viņu pievienotu, bet Štokovska tēva klātbūtne stāstā ir pilnīgi bezjēdzīga, jo visas epizodes liecināja, ka šis cilvēks ne ar ko nav īpašāks kā miljoniem citu VFR tēvu septiņdesmitajos gados. Karoče, Hermanis vienkārši paņēmis dajebkuru, lai rietumu skatītājiem būtu sajūta, ka "ir arī par mums". Plus, Štokovska virspusējais artistiskums pretstatā vecajam, mīļajam Āboliņa jrt-isma dziļumam lika visu laiku domāt par dažādām mentalitātēm un dažādām aktierskolām, kuras acīmredzami savstarpēji ēdas, ja saliktas vienā kopdarbā.

Otrais cēliens bija lieks. Varēja no pirmā izņemt dažas švakākās epizodes, ielikt no otrā - kreftīgākās, un beigt ātrāk.

Bet ziniet, kā ir - vispār patika gan. Un nenožēloju. Un domāju, ka bija must-have jāredz. Saprotu, kāpēc Inese ieciboja, ka "parasts Alvis, ap "Kapusvētku" līmeni", tomēr šai gadījumā man papildus refleksijas nāca par tēmu, "re kā tam austriešu skatītājam Hermanis dod šito savu piegājienu, un diez kā tas nolasās tur".